Marts: Par Krievijas prezidentu kļūst Dmitrijs Medvedevs

42 gadus vecais Medvedevs kļuvis par jaunāko Krievijas vadītāju kopš Krievijas pēdējā cara Nikolaja II. Krievijas prezidenta vēlēšanu novērotāji ziņojuši par vairākiem pārkāpumiem - vairākos vēlēšanu iecirkņos novērotāji netika ielaisti un dažos gadījumos strādnieki tikuši piespiesti nobalsot. Apsūdzības, ka Medvedeva pārliecinošo uzvaru inscenējis Kremlis, izraisīja plašu vēlēšanu kritiku. Rietumu vēlēšanu novērotāji vēlāk paziņoja, ka notikušās vēlēšanas nav bijušas nedz pilnībā godīgas, nedz demokrātiskas, taču atzina, ka tās visumā ataino tautas gribu. Medvedevs iepriekš paziņojis, ka viena no viņa prioritātēm ievēlēšanas gadījumā būs valsts lomas samazināšana ekonomikā. Savukārt Putins brīdināja, ka Medvedevs būs tikpat stingrs attiecībās ar Rietumvalstīm.

Dienvidosetijas Republikas parlaments martā vērsies pie ANO ģenerālsekretāra, Krievijas prezidenta, federācijas padomes un valsts domes, kā arī Neatkarīgo valstu savienības un Eiropas Savienības (ES) valstu vadītājiem ar lūgumu atzīt Dienvidosetijas neatkarību.

Kosovas neatkarības dēļ martā kritusi Serbijas valdība. Premjerministra Vojislava Koštuņicas vadītā koalīcijas valdība oficiāli demisionējusi pēc Koštuņicas paziņojuma par atkāpšanos no premjerministra amata saistībā ar dziļo šķelšanos valdībā par Kosovas zaudēšanu. Vēlāk tika atlaists arī Serbijas parlaments un izsludinātas ārkārtas vēlēšanas.

ES dalībvalstu līderi lielā vienprātībā vienojušies par Vidusjūras Savienības izveidi. Tās mērķis ir apvienot visas 27 ES dalībvalstis, kā arī desmit Vidusjūras dienvidu krasta valstis - Maroku, Alžīriju, Tunisiju, Lībiju, Ēģipti, Izraēlu, Palestīnas Pašpārvaldi, Libānu, Sīriju un Turciju. Francijas prezidents Nikolā Sarkozī apliecināja, ka Vidusjūras Savienība netiks pretstatīta jau esošajai ES un Vidusjūras partnerībai jeb Barselonas procesam. Tieši pretēji - paredzēts, ka abas šīs politiskās iniciatīvas tiks apvienotas un Barselonas process pakāpeniski pārtaps par jauno Vidusjūras Savienību. Pēc viņa teiktā, "no Vidusjūras reģiona nākotnes ir atkarīgs, vai mūs sagaida miers, vai karš, - tik ļoti tā ir svarīga".

Ķīnas parlaments prezidenta amatā atkārtoti ievēlēja Hu Dzjiņtao, bet viceprezidenta amatā uz piecu gadu termiņu iecelts jaunās paaudzes pārstāvis Sji Dzjiņpins. Nacionālais tautas kongress Hu pārvēlēja ar 2956 balsīm, pret balsojot trim un atturoties pieciem delegātiem. Lai gan faktiski visi delegāti atbilstoši "partijas līnijai" paklausīgi balsoja par Hu kandidatūru, daži atļāvās biļetenos ierakstīt paši savu izvēli.

Taivānas prezidenta vēlēšanās martā uzvarējis Ķīnai labvēlīgi noskaņotais Ma Jindzju, kurš pārstāv līdz šim opozīcijā bijušo Ķīnas Nacionālistu partiju (KMT) jeb Gomiņdans. Viņš guvis nepārprotamu pārsvaru pār savu sāncensi Franku Sje, kurš pārstāv Demokrātisko progresa partiju. Ar Ma uzvaru vēlēšanās beigusies Demokrātiskās progresa partijas pārstāvja Čena Šuibjaņa astoņus gadus ilgais valdīšanas laiks, kas raksturojams ar pastāvīgu spriedzi Taivānas un kontinentālās Ķīnas attiecībās. Referendumu norisei rūpīgi sekojusi Ķīna, kas kategoriski iebilst pret Taivānas neatkarības oficiālu atzīšanu, jo uzskata to par neatņemamu savas teritorijas sastāvdaļu.

Vienlaikus ar vēlēšanām Taivānā notikuši divi referendumi par valsts iestāšanos ANO. Vienu no tiem iniciējusi valdība, bet otru - nacionālistu partija, kas, kā opozīcijā esoša partija, vēlētājiem piedāvājusi izvēlēties elastīgāku pieeju, lai Taipeja, izmantojot Taivānas nosaukumu, varētu iegūt vietu Apvienotajās Nācijās. Abi referendumi gan ir izgāzušies, jo tajos nav piedalījies pietiekami liels vēlētāju skaits. Tikai 35% balsstiesīgo vēlētāju uzskatīja par vajadzīgu nobalsot referendumos, kas ir ievērojami mazāk par 50%, kuri nepieciešami, lai referendums tiktu uzskatīts par notikušu.

Dienā, kad tika pieminēta 49. gadadiena, kopš Ķīnas armija sagrāva tibetiešu sacelšanos pret okupācijas varu, Lhasā sākās neatkarības piekritēju demonstrācijas. Tās turpinājās visu nedēļu un kļuva arvien plašākas, bet, izraisoties sadursmēm ar Ķīnas drošības spēkiem, protesti kļuva vardarbīgi. Demonstrācijas izplatījušās ārpus galvaspilsētas Lhasas - gan Tibetā, gan pārējos tibetiešu apdzīvotajos Ķīnas apvidos. Tibetas budistu garīgais līderis Dalailama paudis gatavību atkāpties no amata, ja situācija Tibetā kļūs nekontrolējama. Viņš norādīja, ka ietekmēt protesta kustību nav viņa spēkos. Tibetas trimdas valdības premjerministrs Samdongs Rinpoče pavēstīja, ka, apspiežot nemierus Tibetā, Ķīnas drošības spēki nogalinājuši aptuveni 140 cilvēkus. Bet atbilstoši Pekinas oficiālajai versijai tibetiešu nemieros bojā gājuši 20 cilvēki.

Cilvēktiesību aizstāvji martā paziņojuši, ka Gazas sektorā patlaban ir visu laiku sliktākā humānā situācija kopš 1967. gadā, kad Izraēla ieņēma šo teritoriju.

Astoņas Lielbritānijas cilvēktiesību organizācijas kopējā paziņojumā norādīja, ka šobrīd 1,1 miljons jeb 80% no visiem Gazas iedzīvotājiem patlaban ir atkarīgi no pārtikas palīdzības programmas, bet, piemēram, 2006. gadā tādu bija 63%. Tāpat 40% Gazas iedzīvotāju ir bezdarbnieki. Daudzās slimnīcās bieži vien ir elektroenerģijas pārrāvumi, bet ūdens un kanalizācijas sistēmas ir tuvu sabrukumam. Izraēla savukārt paziņojusi, ka atbildība par notikušo ir jāuzņemas palestīniešu organizācijai "Hamas". Bet organizācija "Amnesty International" uzsvēra, ka Izraēlai ir jāaizsargā savi iedzīvotāji un tai ir pienākums rūpēties arī par Gazas iedzīvotājiem, lai tiem netrūktu ūdens, elektrība un medicīniskā aprūpe.

Mjanmas Valsts miera un attīstības padomes (VMAP) priekšsēdētājs, kurš ir arī valdības funkciju izpildītājs, ģenerālis Tans Šve martā paziņojis, ka Mjanmas militārais režīms 2010. gadā gatavs nolikt pilnvaras un valstī varu atdot pilsoniskai valdībai. Pēc 14 gadu pamiera Kalnu Karabahā martā atsākusies karadarbība. Armēnijas pārstāvji paziņojuši, ka "azerbaidžāņi pārkāpuši šaušanas aizlieguma režīmu un Azerbaidžānas puse kaujā jau iesaistījusi smago kara tehniku". Turpretī azerbaidžāņi incidenta sākšanos skaidro ar saspringto situāciju Armēnijas iekšpolitikā, jo valstī notikuši mītiņi saistībā ar prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu.