Foto: Publicitātes foto
"Titānika" piemiņlietas – mūzika, filmas, dāvanas un priekšmetu reprodukcijas – ir viens no iemesliem, kādēļ kuģa stāsts nekļuva par vienu no tām vēstures traģēdijām, kas mājo vienīgi vēstures grāmatās, secinājuši pētnieki.

Mūsdienās ir ļoti daudz kolekcionāru, kas aizgūtnēm meklē ar "Titāniku" saistītus vēstures artefaktus, notikumam vēl joprojām tiek veltītas filmas, tas tiek atspoguļots mākslā un mūzikā.

"Titānika" stāstam veltītu lietu ražošana sākās jau tālajā 1912.gadā - teju uzreiz pēc paša traģiskā notikuma.

Mūzikas industrija

Selīnas Dionas izpildītais "My Heart Will Go On" iespējams ir pasaulē populārākais, bet ne vienīgais Titānikam veltītais singls. Kuģa nogrimšana radīja jaunu muzikālo kompozīciju vilni. Sentimentālākie skaņdarbi tika atskaņoti gan koncerrtzālēs, gan viesistabās - gan publiskās, gan privātās tikšanās vietās. Pieminot traģisko notikumu, mūzika tika veltīta gan aizgājējiem, piemēram, "My Sweetheart Went Down Whith the Ship", gan veidojot atsauces uz izdzīvojošo stāstiem. 

Piemēram, kompozīcijas "Be British!" pamatā ir apgalvojums, ka tieši šie vārdi bija pēdējā pavēle, ko kapteinis Smits nodevis saviem padotajiem. Daudzi skaņdarbi godināja kuģa orķestra mūziķus, kuru varonīgais stāsts bija ļoti tālu izskanējis. Vēl kāda populāra melodija "A Heroe Went Down With the Monarch of the Sea" vēstīja par "Titānika" prominentākā un turīgākā pasažiera J. J. Astora bojāeju.

"Titānika" filmu kulta aizsākumi

Astoņdesmit piecus gadus pirms uz kino ekrāniem parādījās Dž. Kamerona kases grāvējs "Titānic", tika uzņemta pati pirmā filma par šo traģēdiju. Tā saucās "Saved from the Titanic", un tās pirmizrāde notika 1912.gada 14.maijā - mēnesi pēc kuģa bojāejas. Filmas zvaigzne un līdzautore bija populāra mēmo filmu aktrise Dorotija Gibsone - Titānika pasažiere, kura kopā ar māti atradās pirmajā glābšanas laivā, kas tika nolaista pēc "Titānika" sadursmes ar aisbergu. 

Pēc atgriešanās Ņujorkā Gibsone kopā ar producentu Džūlzu Brulatoru (Jules Brulatour) sāka darbu pie šīs 10 minūšu īsfilmas. Filmējoties aktrisei mugurā bija tas pats apģērbs - vakarkleita, džemperis, mētelis un kurpes, kurā viņa pameta Titānika klāju un uzkāpa uz glābējkuģa Kapratija klāja 1912.gada 15. aprīlī.

Tā kā publika bija izsalkusi pēc detaļām par šausminošo kuģa katastrofu, cilvēku pūļi drūzmējās pie kinoteātriem filmas atklāšanas dienā - gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan citviet ārzemēs, bet ne visi kritiķi slavēja šo ātro traģēdijas ekspluatāciju kino. Bija pagājis vien mēnesis kopš notikuma, un cilvēki sēroja.

Sērojošais lācītis

Viens no aizkustinošākajiem stāstiem, kas saistās ar "Titānikam" veltītām piemiņas lietām, ir vācu mīksto rotaļlietu ražotāja "Steiff" lācītis. Veidots no melnas mohēras, ar sarkani iekrāsotām acīm, kas simbolizē asaras, lācītis tika veltīts katastrofā bojā gājušo bērnu piemiņai. 

"Steiff" saražoja vien 500 eksemplārus šādu lācīšu, kas pirmajos mēnešos tika eksponēti visos viņu veikalu skatlogos, bet pēc tam pārdoti izsolēs, iegūtos līdzekļus veltot "Titānika" katastrofā cietušo ģimeņu atbalstam. Mūsdienās ir saglabājušies vien daži šo lācīšu eksemplāri, no kuriem viens pieder uzņēmumam "White Star Memories" un ir apskatāms "Titanic The Exhibition" izstādē Rīgā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!