Patiecoties arvien straujākai cilvēku evolūcijai, pasaules iedzīvotāji ģenētiski kļūst arvien dažādāki, liecina pirmdien izplatīts pētījums.
Pēc ģenētiķu teiktā, milzīgais mūsu skaita pieaugums pēdējos 40 000 gadu, kopš "Homo Sapiens" emigrēja no Āfrikas uz citiem kontinentiem, ir izraisījis daudz straujāku evolūciju nekā iepriekšējos sešos miljonos gadu.

Izmaiņu ātrums jaunākajā vēsturē ir palielinājies simtkārtīgi, salīdzinot ar mūsu attālo pagātni, it īpaši kopš Ledus laikmeta pirms 10 000 gadu, un tas novedis pie arvien lielākas rasu dažādošanās.

"Mēs no cilvēkiem, kas dzīvoja pirms 5000 gadu, ģenētiski atšķiramies vairāk nekā viņi no neandertāliešiem," sacīja Viskonsinas-Medisonas universitātes antropologs Džons Hoks.

Pētījuma rezultāti ir balstīti uz starptautiska genomu projekta datu analīzi. Zinātnieku komanda pētīja 270 cilvēku DNS četrās etniski atšķirīgās apdzīvotajās vietās, lai noskaidrotu, kā laika gaitā veidojušās ģenētiskās variācijas.

Pretēji izplatītajam viedoklim, ka mūsdienu cilvēku evolūcija ir palēninājusies vai pat apstājusies, zinātnieku veiktā analīze parādīja, ka dabiskās atlases process ir paātrinājies.

"Straujais populācijas pieaugums notiek reizē ar milzīgām izmaiņām kultūrās un ekoloģijā, radot jaunas iespējas adaptācijai," teikts izdevumā "Proceedings of the National Academy of Sciences" publicētajā zinātnieku rakstā. "Pēdējos 10 000 gadu notikusi strauja cilvēku skeleta un zobu evolūcija, kā arī jaunas ģenētiskas reakcijas uz uzturu un slimībām."

Cilvēku migrācija uz jaunajām vidēm Eiropā un Āzijā veicināja ādas pigmentācijas mazināšanos, lai āda varētu absorbēt vairāk saules gaismas D vitamīna iegūšanai, piemērošanos aukstam laikam un uztura izmaiņas.

Viens piemērs, kā notikusi ģenētiskā piemērošanās cilvēka kultūrai, ir gēns, kas ražo pienu pārstrādājošo enzīmu laktozi.

Gēns parasti darboties pārtrauc pusaudža vecumā, taču ziemeļeiropiešos izstrādājās gēna variācija, kas ļauj pienu dzert visu mūžu. Tā ir relatīvi jauna adaptācija, kas ir tieši saistīta ar zemkopības sākšanu apmetņu apkaimē un piena kā pārtikas produkta lietošanu.

"Cilvēku rases attīstības ceļā attālinās viena no otras," sacīja Jūtas universitātes antropoloģijas profesors Henrijs Hārpendings. "Gēni strauji evolucionē Eiropā, Āzijā un Āfrikā, taču tie gandrīz visi unikāli savam reģionam. Mēs kļūstam mazāk līdzīgi, mēs nesaplūstam vienā, jauktā cilvēcē."

Pēc viņa teiktā, tas notiek tāpēc, ka cilvēki pirms 40 000 gadu no Āfrikas devās uz citiem reģioniem un kopš tā laika nav notikusi būtiska gēnu apmaiņa starp reģioniem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!