Foto: AFP/Scanpix/LETA
Salu valsts Komorosa jeb Komoru Savienība ir kļuvusi par slikto piemēru citām attīstības valstīm, kā nepārdomāta valsts politika un vietējo iedzīvotāju nevērība vienas paaudzes laikā apkārtējo vidi var padarīt neapdzīvojamu. Komoru arhipelāgā nokrišņu daudzums ir daudz lielāks nekā vidēji Eiropā, tomēr par valsts iedzīvotāju lielāko izaicinājumu kļuvusi ūdens pieejamība, vēsta "The New York Times".

Komoru Savienību oficiāli veido četras, bet faktiski tikai trīs salas, jo ceturtās iedzīvotāji vairākos referendumos savulaik izvēlējās palikt kolonizatores Francijas sastāvā. Kopš neatkarības iegūšanas nelielā, aptuveni Saldus vai Alūksnes novada izmēra valsts (nepilni 1700 km2), kurā mīt nepilns miljons iedzīvotāju, piedzīvojusi jau vairāk nekā 20 apvērsumu, no kuriem daļu inscenējuši ar Franciju vai Dienvidāfriku saistīti spēki.

Gan politiskās nestabilitātes, gan lielā iedzīvotāju blīvuma, gan cilvēku salīdzinoši nelielās rocības dēļ jau kopš Francijas kolonizācijas laikiem – pagājušā gadsimta 50. gadiem – salās aktīvi norisinās tropu mežu izciršana, galvenokārt jaunu lauksaimniecības zemju ieguvei. Līdz ar koku izciršanu, iznīcināta arī ļoti jūtīgā ekosistēma, kura ierasti sevi uzsūca bagātīgo un biežo lietusgāžu ūdeni, to atdodot tērcēm un upēm pamazām.


Kopš 80. gadiem faktiski dubultojies iedzīvotāju skaits valstī, un vienlaikus Komorasa vairākkārt iekļauta straujāk mežu izcērtošo valstu vidū. Starp 1995. un 2014. gadu nocirsti gandrīz 80% no valstī 90. gadu sākumā vēl atlikušajiem mežiem.

Tagad pēc lietusgāzēm joprojām novērojamas straujas, dubļainas straumes, bet lielākoties upju gultnes ir sausas. "The New York Times" raksta, ka Anžuanas (dēvētas arī par Nzvani) salā par daudzu iedzīvotāju galveno ikdienas pienākumu kļuvusi došanās uz strautiem un upēm pat vairāku stundu gājiena attālumā, lai varētu iegūt dzeramo ūdeni vai izmazgātu veļu.

View this post on Instagram

A post shared by One Day I'll Go To........ (@mybeautifularabia) on Nov 22, 2019 at 12:33pm PST

View this post on Instagram

A post shared by Zoyid (@tchopo_zoyid) on Jan 18, 2020 at 2:31pm PST

Turklāt daudzas no mežiem reiz atbrīvotās zemes vairs nav izmantojamas arī lauksaimniecībai, jo zudusi iespēja tās apūdeņot. Gan tas, gan privātīpašumu sarukšana, tiem pārejot mantojumā nākamajām paaudzēm, daudzus piespiedusi pārcelties uz pilsētām, kādēļ novērojama strauja urbanizācija.

Pēdējos gados valstī aizvien redzamāk darbojas dažādas pārsvarā ārvalstu finanšu donoru atbalstītas nevalstiskās organizācijas mežu atjaunošanai, vēsta medijs. Mežu stādīšanā bieži iesaistīti salinieki, kuru bērnībā viņu pašu dzimtos ciemus ieskāva strautu pilni džungļi un kuru vecāki mežus paši arī nocirta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!