Ukraiņu žurnālists Mstislavs Černovs līdz 15. martam strādāja Mariupolē, kur uzņēma fotogrāfijas, kuras tagad apskatāmas izstādēs Vācijā. Par pieredzētajām kara šausmām viņš pastāstīja Vācijas medijam "Deutsche Welle" (DW).
20. jūnijā Černovs un fotožurnālists Jevhens Maloļetka par Ukrainas kara notikumu atainošanu tika apbalvoti ar "Deutsche Welle" Vārda brīvības balvu. Šobrīd Mstislavs Černovs strādā ziņu aģentūrā "Associated Press" (AP).
Žurnālists stāsta, ka īpaši atmiņā viņam iespiedusies pēdējā Mariupolē uzņemtā bilde.
"Mirušais zīdainis slimnīcas pagrabā. Tā ir pēdējā bilde, kuru uzņēmu Mariupolē. Stundu vēlāk mēs mēģinājām izbraukt un to arī izdarījām. Es vēl joprojām atceros šo vainas izjūtu, kas mani pārņēma, izbraucot no pilsētas. Manā acu priekšā stāvēja mazā bērniņa ķermenis, kurš tika atstāts tur – slimnīcas pagrabā.
Es nevarēju to vienkārši aizmirst. Vairākas dienas tas bija manu acu priekšā. Man tas bija simbols tam, ka es gribēju palikt, bet nevarēju. Bet Mariupolē joprojām palika cilvēki bez balss, bez neviena, kurš varētu pastāsīt par viņu ciešanām.
Todien [15.martā] mēs ieradāmies slimnīcā Nr.3, tā bija pārpildīta ar ievainotiem cilvēkiem. Tie gulēja gaiteņos. Tur bija haoss. Cilvēki sēdēja uz krēsliem, uz grīdas. Ievainotie gulēja uz grīdas. Viens no ārstiem mums piezvanīja un aizveda uz pagrabu. Tur mēs redzējām desmitiem līķu. Bērni, pieaugušie. Visi, kuri tika nogalināti un nav apglabāti. Viņus vienkārši sakrāva kaudzē tur slimnīcā, jo vairs nebija iespējams apglabāt kapsētā, pat ne masu kapā. Viņu līķus vienkārši nebija iespējams izvest nemitīgās apšaudes dēļ," stāsta žurnālists.
Mstislavs norāda, ka riskēja, lai pārtrauktu klusumu un informētu pasauli par Mariupolē notiekošo.
"Mēs tagad redzam, ka diemžēl ļaudis un pasaule pierod pie ciešanu kadriem un pie ziņām, kurās ir "mazāk Ukrainas". Tieši tādēļ izstādes, pasākumi un fotogrāfijas stāsta par to, kas notiek Ukrainā, kas ir tik svarīgi gan man, gan žurnālistiem, gan ukraiņiem – lai pasaule neaizmirstu.
Pasaulei jāsaprot, ka karš patiesībā notiek visu laiku un katru dienu mirst cilvēki. Pie tā nav iespējams pierast. Iespējams, tie, kas skatās uz šīm fotogrāfijām, pierod pie tā. Bet tie, kas šajās fotogrāfijās ir attēloti, nevar pie tā pierast. Tās ir viņu ciešanas. Ukraiņu ciešanas," viņš secina.
Izstādē iekļautas tikai 29 fotogrāfijas, jo visas parādīt nav iespējams. Autors stāsta, ka ir centies izvēlēties tādas fotogrāfijas, kurās ir redzami zīmīgākie momenti, kuri paliks ļaužu atmiņās. Černovs minēja, ka var parādīt tikai nelielu fragmentu no tā, kas notiek Ukrainā.
Aicināts dot padomus žurnālistiem, kuri strādā kara apstākļos, Černovs uzsvēra, ka nav universālu drošības priekšnoteikumu.
"Tas vienmēr ir kompromiss starp drošību un vēlmi izdarīt un parādīt vairāk. Katram žurnālistam pašam jāizlemj, cik tālu viņš var iet.
Piemēram, pilsētas apšaudes laikā bieži tiek izmanota t.s. "double tap" – dubultā trieciena taktika. Atlido desmit "Grad" raķetes, tad nogaida 30-40 minūtes un pa tām pašā koordinātēm palaiž vēl desmit raķetes. Tie žurnālisti, mediķi un militāristi, kuri ir atbraukuši uz apšaudes vietu, atkal nokļūst apšaudes zonā un var iet bojā. To ir svarīgi saprast, ka gandrīz vienmēr sit vēlreiz tai pašā vietā," norāda žurnālists.
Černovs iepriekš kā žurnālists ir strādājis karadarbības zonā Sīrijā, Irākā un Donbasā. Par visbriesmīgāko kara pieredzē viņš sauc aviācijas izmantošanu. Ukrainas karš sākumposmā arī atšķīrās ar daudzām frontes līnijām un neparedzamību.
"Īpaša ir aviācijas izmantošana. Aviācija – tas ir visšausmīgākais. No tās nekur nevar noslēpties. Tās ir triecienspēcīgas bumbas, kuras caursit jebkuru betona pārsegu.
Otrkārt, šis ir pilna mēroga iebrukums. Ir daudz frontes, uzbrūk daudzos virzienos un ir daudz grūtāk paredzēt frontes dinamiku. Tiek izmantoti daudz smagāki ieroči."
Černovs uzskata, ka viņa uzņemtās fotogrāfijas nav vienīgās, bet arī varētu kalpot kara noziegumu izmeklēšanai. Viņaprāt, šajā karā ir bijuši tik daudz noziegumi un to liecinieki, ka noziegumu izmeklēšanai būs vajadzīgi gadi, bet viņš kā žurnālists sekos līdzi izmeklēšanas rezultātiem.
Černovs arī norāda, ka nav iespējams šobrīd psiholoģiski atgūties pēc visa pieredzētā.
"Viss sāp. [..] Tā pat nav rēta. Tas ir ievainojums, kurš nedzīst un arī nesadzīs, kamēr norisinās karš. Tas ir tā, it kā tu esi ievainots, bet turpini cīnīties, kā to dara visi žurnālisti šobrīd. Viņi ir traumēti, bet turpina strādāt."
Černovs plāno atgriezties Ukrainā, dzimtajā Harkivā, lai turpinātu strādāt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
