Pilsoņu kari un eirovīzijas lauri – kā vecajiem biedriem klājies?

Foto: RIA Novosti archive, image #848095 / U. Ivanov

Tieši pirms 25 gadiem, 1991. gada 19. augusta agrā rītā miljoniem cilvēku valstī, kuru jau pavisam drīz pārstās saukt par Padomju Savienību, uzzināja: pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs vairāk neesot spējīgs pildīt savus pienākumus. Varu pārņēma GKČP (Ārkārtas stāvokļa valsts komiteja) – dīvaina, par sevi nepārliecināta VDK un armijas ģenerāļu, valsts un partijas funkcionāru grupa ar mērķi apturēt pilnīgu valsts sabrukumu.

Pučs beidzās trīs dienu laikā – pēc pretstāves pie Baltā nama Maskavā: brīža, kuru joprojām daudzi uzskata par augstāko punktu demokrātiskai kustībai Krievijā. Gorbačovs atgriezās, bet PSRS vēsturei jau bija pielikts punkts: centrbēdzes spēkus neviens vairs nespēja apturēt. 300 miljonu lielā valsts sabruka, un izveidojās 15 jaunas valstis (kā zināms, visagrāk neatkarīgas kļuva Latvija, Igaunija un Lietuva), kuras gadu no gada kļūst arvien svešākas un svešākas viena otrai.

Šajos 25 gados postpadomju telpā noticis viss: kari un sankcijas, alianses un savienības, puči un revolūcijas, krīzes un strauja attīstība. Daži – kā Lietuva un Igaunija – joprojām ir mums tuvi un pieejami. Citi – kā Krievija un Baltkrievija – kļuvuši svešāki, lai gan joprojām atrodas tepat blakus. Par vēl citiem – piemēram, Tadžikistānu vai Armēniju, – mēs šodien zinām mazāk nekā gribētos. Mēs, "Delfi", nolēmām izpētīt ceļu, kuru 25 gadu laikā veikušas bijušās PSRS republikas, lai atrastu to, kas mūs patīkamā kārtā saista, un kas, par laimi, vairs nesaista.

Ko ceturtdaļgadsimta garais laika sprīdis ir devis katrai no republikām? Uz to var paraudzīties dažādi, arī caur mazāk pierastu, ne tikai ekonomisko rādītāju prizmu. Valsts politiskās iekārtas noslieci no liberālās demokrātijas līdz stingram autoritārismam, piemēram, var raksturot valsts vadītāju skaits šo 25 gadu laikā. Kamēr lielai daļai tie regulāri mainījušies, tikmēr tādās Vidusāzijas valstīs kā Uzbekistāna un Kazahstāna visus šos gadus pie varas noturējies viens līderis. Savukārt bruņoti konflikti norāda, cik daudz neatrisinātu problēmu tautu attiecībās radījusi PSRS izveidošanas un sabrukšanas atstātā spriedze. Republikas nozīmību starptautiskajā sportā lieliski raksturo FIFA reitings, un kāpēc gan lai Eirovīzijas rezultāti neliecinātu par integrēšanās pakāpi starptautiskajā popkultūrā?


Valstu vadītāji

Armēnija

Levons Ter-Petrosjans
Roberts Kočarjans
Seržs Sargsjans

Azerbaidžāna

Ajazs Mutalibovs
Abulfazs Elčibejs
Heidars Alijevs
Ilhams Alijevs

Baltkrievija

Staņislavs Šuškevičs
Mječislavs Gribs
Aleksandrs Lukašenko

Gruzija

Zviads Gamsahurdija
Eduards Ševardnadze
Mihails Saakašvili
Giorgijs Margvelašvili

Igaunija

Arnolds Rītels
Lenarts Meri
Arnolds Rītels
Tomass Hendriks Ilvess

Kazahstāna

Nursultans Nazarbajevs

Kirgizstāna

Askars Akajevs
Kurmanbeks Bakijevs
Roza Otunbajeva
Almazbeks Atambajevs

Krievija

Boriss Jeļcins
Vladimirs Putins
Dmitrijs Medvedjevs
Vladimirs Putins

Latvija

Anatolijs Gorbunovs
Guntis Ulmanis
Vaira Vīķe-Freiberga
Valdis Zatlers
Andris Bērziņš
Raimonds Vējonis

Lietuva

Aļģirds Brazausks
Valds Adamkus
Rolands Pakss
Valds Adamkus
Daļa Grībauskaite

Moldova

Mirča Sņegurs
Petru Lučinskis
Vladimirs Voroņins
Nikolajs Timofti

Tadžikistāna

Rahmons Nabijevs
Emomali Rahmons

Turkmenistāna

Saparmurats Nijazovs
Gurbanguli Berdimuhamedovs

Ukraina

Leonīds Kravčuks
Leonīds Kučma
Viktors Juščenko
Viktors Janukovičs
Petro Porošenko

Uzbekistāna

Islams Karimovs