Uz barikādēm Maskavā un pie radioaparātiem Rīgā – atmiņas

Foto: AFP/Scanpix

Var gadīties piemirst, kā pavadīta pirmspēdējā dzimšanas diena, taču 1991. gada augusta trīs dienas miljoniem cilvēku palikušas atmiņā uz visu mūžu. Kāds par puču uzzinājis uzreiz pēc "Gulbja ezera" noskatīšanās, kāds ar kalašņikovu rokās devies uz Maskavu sargāt Balto namu, vēl kāds steidzis adīt vilnas kombinezonu mazulim, bet cits izdevis laikrakstu vai devies taisnā ceļā uz barikādēm.

Portāls "Delfi" apkopojis vairākus 1991. gada augusta puča aculiecinieku – vienkāršo iedzīvotāju, toreizējai Krievijas elitei pietuvināto žurnālistu, bijušo PSRS augstāko amatpersonu radinieku – atmiņu stāstus.

Ar kalašņikovu rokā sargāja Krievijas Balto namu

Andris Pizičs, tolaik – Orlas Valsts vidējās speciālās autoinspekcijas skolas audzēknis

“Es tolaik mācījos Orlas Valsts vidējā speciālajā autoinspekcijas skolā. Tas bija pēdējais kurss, biju atsūtīts uz Latviju praksē, ko vajadzēja iziet pirms eksāmeniem. Augustā pabeidzu praksi. 19. augustā, kad tēvam bija dzimšanas diena, taisījos no rīta braukt atpakaļ uz skolu. 

Tajos laikos kritiskos brīžos pa televizoru rādīja “Gulbju ezeru”. Pēc tam sekoja paziņojums par to, ka noticis apvērsums. Man vajadzēja atgriezties skolā. Es uzskatīju, ka ir jābrauc uz Orlu. Iekāpu autobusā un braucu vispirms uz Rīgu un no Rīgas ar vilcienu līdz Orlai. 

Rīgā viss bija ļoti nopietni – pie visiem ceļu policijas posteņiem ap Rīgu stāvēja kaujas mašīnas, virs Rīgas lidoja trīs helikopteri. 

Iekāpu Rīgā vilcienā un aizbraucu līdz skolai. Skolas pagalmā ieraudzīju, ka tur stāv pieci tūristu autobusi “Ikarus”, sešas milicijas mašīnas. Tas bija 20. augusts. Tika ziņots rotas komandierim par to, ka es esmu ieradies. Viņš teica: “Ņem automātu un taisies!” Es prasīju: “Kur man taisīties, es tikko no vilciena esmu.” Saņēmām automātus un patronas. Sasēdāmies autobusā. 

Protams, šo lēmumu pieņēma toreizējais skolas priekšnieks. Viņš ļoti riskēja, jo bija izdota iekšlietu ministra Borisa Pugo pavēle visiem palikt uz vietas. 

Viņi saprata, ka pārsvars ir mūsu pusē, atbrīvoja ceļu un mēs iebraucām Maskavā. Mūs norīkoja posteņos pie Baltā nama.

Mēs braucām kolonnā, pa priekšu brauca trīs milicijas mašīnas ar ieslēgtām bākugunīm, pēc tām sekoja pieci autobusi, kuros brauca tie puiši, kuri tobrīd bija ieradušies skolā, un aizmugurē, noslēdzot kolonnu, vēl trīs mašīnas. 

Tā mēs no 20. līdz 21. augustam bijām ceļā uz Maskavu. Bija ieslēgts radio un pa to nemitīgi ziņoja par notikumiem Maskavā. Naktī bija noticis mēģinājums ieņemt Krievijas parlamenta ēku – Balto namu. Šajā naktī Krievijā zem kāpurķēdēm gāja bojā pirmie trīs cilvēki. 

Ziņās bija arī par mums. Mūs nosauca par bandītiem. Rīta pusē pie Maskavas apvedceļa, pie milicijas posteņa, mūsu kolonnu apstādināja – tur bija divas kravas automašīnas MAZ. Pie posteņa stāvēja četri formās tērpti milicijas darbinieki un divi vai trīs vīri privātās drēbēs. Varēja saprast, ka tie bija Valsts drošības komitejas darbinieki. Viņi teica, ka ir pavēle mūs neielaist Maskavā.

No kolonnas pirmās mašīnas izkāpa skolas priekšnieks, kurš paskaidroja, ka viņi postenī ir seši vai septiņi, bet viņam aiz muguras – 150 vīru. Viņi saprata, ka pārsvars ir mūsu pusē, atbrīvoja ceļu un mēs iebraucām Maskavā. Mūs norīkoja posteņos pie Baltā nama. Parlamentam bija apkārt uzceltas barikādes no visa, ko varēja dabūt. 

Īpašo uzdevumu milicijas vienība (OMON) bija novietojusi snaiperus uz parlamentam apkārt esošo ēku jumtiem. Spriedze bija liela. No bruņojuma mums bija kalašņikova automāts, ķivere, un, ja godīgi jāsaka, bija ļoti maz bruņuvestu. Tās vairāk bija pedagogiem nekā zēniem.

Pie parlamenta bijām apmēram mēnesi. Pēc tam mums tika uzticēts apsargāt Centrālkomitejas ēku. 

Pēc šiem notikumiem saņēmu no Borisa Jeļcina goda rakstu, pateicību, ka esmu piedalījies aizstāvībā. 

Ja viss izvērstos citādāk, tad tagad, iespējams, es būtu Sibīrijā, jo noteikti sekotu sankcijas pret tiem, kuri aizstāvēja Gorbačovu un Jeļcinu. Biju jauns un baiļu man nebija. Es nedomāju par to, ka mani var sašaut. Vienkārši braucu un viss. Ir pienākums, ir jābrauc.”


Pats savu apbalvošanu Kremlī palaida garām

Sergejs Timofejevs, tolaik – filmēja un fotografēja ziņu aģentūrai “Reuters”

“Puča priekšvakarā es saķildojos ar savas avīzes “Moskovskij Komsomoļec” galveno redaktoru Pašu Guseviču un aizgāju uz avīzi “Sovetskaja Torgovļa”. No rīta es braucu uz savu jauno darbu Tveras prospektā, bet man pretī brauca bruņutransportieri. Darbā pastāstīja, ka apturēta visu avīžu, izņemot “Pravda” un “Izvestija”, iespiešana. 

Tobrīd es jau piestrādāju aģentūrā “Reuters”. Saprotot, ka notiekošais ieies vēsturē, es paņēmu sev līdzi “Nikon” un devos iemūžināt visu pēc kārtas, pat īsti nesaprotot kas un kā. Atceros, pieskrien man klāt vīrietis, kliedz: “Es braucu pa Minskas šoseju, bet tur – tanki!” Es viņam: “Braucam, paskatīsimies.” Nofilmēju kolonnu. Visus attēlus uzreiz pārdevu – 100 dolāri par fotogrāfiju. 

Pienāca nakts, pie Baltā nama bija auksti un gribējās ēst. Es nolēmu aizskriet uz tuvējo “Moskovskij Komsomoļec” bufeti. Viņi mūrēja ciet ieeju. Iespraucos par spraugu un uzreiz saskrējos ar Pašu Guseviču: “Tu te no kurienes uzradies?” “No Baltā nama.” “Skrejlapas ņemsi izplatīšanai?” Avīze bija slēgta, taču viņi ar “kseroksu” pavairoja drukāto tekstu. Paša mani tajā brīdī ļoti pārsteidza –  partijas darbonis izrādījās demokrātijas aizstāvis. Es paņēmu paciņu skrejlapu, paēdu un atgriezos. 

Kad es atgriezos, uzzināju, ka esmu palaidis garām apbalvošanas ceremoniju Kremlī un mani gaida Baltā nama aizstāvja medaļa.

Informācijas par notiekošo bija maz. Es devos turp, kur sauca. Filmēju Sadovoje koļco (Dārzu loku), kur pārvietojās bruņutehnika, un tunelī zem Arbata, kur tehnika saskrējās ar pūli. Zem bruņumašīnām meta nez no kurienes sadabūtus koka baļķus, turpat jau bija saspiesti trīs puiši – principā, nejaušības dēļ, kas gan nemazina viņu varonību. Militāristi nezināja, kā uzvesties. Tas bija lūzuma punkts. Es no augšas filmēju. Tostarp, kā iznīcināja [čekas dibinātāja Feliksa]  Dzeržinska pieminekli, kā nesa karogu... 

Beigu beigās mani atlaida no “Sovetskaja Torgovļa” par “darba disciplīnas” pārkāpumiem – pat ieraksts saglabājies darba grāmatiņā ar zīmīgajiem datumiem. Toties uzreiz paņēma avīzē “Večerņij Klub” un aizsūtīja komandējumā. Kad es atgriezos, uzzināju, ka esmu palaidis garām apbalvošanas ceremoniju Kremlī un mani gaida Baltā nama aizstāvja medaļa. 

Domāju, ka Ārkārtas situācijas galvenā komiteja pati nobijās par to, ko sastrādājuši. Un aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs pēc tam prasīja piedošanu Gorbačovam – viņš ļoti pārdzīvoja par karaspēka ievešanu un raudāja cietumā, stāstīja meitai, ka viņam uz to nebija tiesību, taču viņš pakļāvās pierunāšanai.”


‘Nelabais mani dīdīja’ – toreiz sacīja Jazovs

Boriss Kuzņecovs, advokāts no Krievijas, kurš pārstāvējis zemūdenē “Kursk” bojāgājušo ģimenes un nogalinātās žurnālistes Annas Poļitkovskas ģimeni; tolaik –atradies Zviedrijā, 23. augustā tika ielaists cietumā pie viena no Ārkārtas situācijuas valsts komitejas locekļiem, PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova

“Man bija savi avoti gan Aizsardzības ministrijā, gan PSRS Valsts drošības komitejā, kuri jau 1991. gada sākumā ziņoja par to, ka tiek gatavots apvērsums. Piemēram, Pleskavas gaisa desantnieku divīzijas pārdislokācija ar pilnu bruņojumu un kara tehniku. Aizsardzības ministrija to skaidroja ar uzdevumu rakt kartupeļus, presē pat bija publikācija “Kartupeļi mundieros”. 

Tajā brīdī biju uzņēmies aizstāvēt otrā ranga kapteini, avīzes “Sovetskij Voin” Baltijas korespondentu vārdā Vladimiru, kurš tobrīd bāzējās Lietuvā un bija arestēts par spiegošanu Zviedrijas labā. Stāsts nebija vienkāršs. PSRS Aizsardzības ministrija pasūtīja 20 mini zemūdenes “Piranja”, no kurām katra maksāja 22 miljonus ASV dolāru. No pirmajām divām viena nogrima jau pēc palaišanas ūdenī, bet otra apmaldījās starp Pēterburgu un Kronštati. Tika dota pavēle šīs zemūdenes ūdenī nenolaist. Tās tika nokrāsotas maskēšanās krāsās un novietotas piestātnē Liepājā – ar ekipāžām, kas saņēma apgādi, pakāpes un algu. 

Diviziona kapteinis Mohovs aprakstīja šo nejēdzību vēstulē Gorbačovam, par ko tika nosūtīts uz garnizona cūku fermu, bet Volodja par “piranjām” uzrakstīja rakstu un piedāvāja to publicēt dažādiem medijiem. Krievijas avīzes neuzdrošinājās šo rakstu publicēt, bet tad raksta publicēšanu noorganizēt uzņēmās PSRS Augstākās padomes ārlietu komitejas sekretārs latvietis (Nikolajs) Neilands. Un noorganizēja tā publicēšanu “Svenska Dagbladet”. Materiālam bija pievienota Kuzmina pavēles kopija ar atzīmi “Pilnīgi slepeni!”, kurā tika atklāti visi zemūdeņu parametri. Bet Volodju tūdaļ apsūdzēja spiegošanā. 

Kad 19. augustā notika apvērsums, visa delegācija strauji steidzās Zviedrijas valdībai lūgt politisko patvērumu. Es biju vienīgais bezpartejiskais, kurš rāvās uz Krieviju.

Lai palīdzētu Volodjam, viens no militārās jūras izlūkošanas dienesta līdzstrādniekiem paziņoja man, ka pāris gadus iepriekš aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs veica pārrunas ar Zviedriju, bet, tā kā delegācijā puse bija zemūdenēs dienošie, tad bija skaidrs, ka runa ir par militārajām zemūdenēm. Neilgi pirms tam zemūdene “Jaroslavskij komsomoļec” bija apmaldījusies un uzsēdusies uz sēkļa tieši pie Stokholmas. Lai iegūtu šo pārrunu stenogrammu, es devos uz tikšanos Stokholmā ar augstu Zviedrijas Aizsardzības ministrijas ierēdni, caur paziņām pievienojoties Ļeņingradas apgabala partijas komitejas delegācijai. 

Tikšanās bija paredzēta 21. augustā Vāsas muzejā Stokholmā. Kad 19. augustā notika apvērsums, visa delegācija strauji steidzās Zviedrijas valdībai lūgt politisko patvērumu. Es biju vienīgais bezpartejiskais, kurš rāvās uz Krieviju – pie sava aizstāvamā. Trīs dienas sēdēju kā pielīmēts pie televizora, lai gan sapratu, ka Ārkārtas situācijas valsts komiteju negaida panākumi – Krievijas Baltā nama aizstāvju morālais gars tomēr bija neiedomājami stiprs. 

23. augstā es biju Galvenajā Maskavas kara prokuratūrā. Noskaidrojās, ka sarunā ar Zviedrijas aizsardzības ministru Jazovs bija atklājis visus “piranju” parametrus – šī informācija jau vairs nebija noslēpums. Šajā laikā Jazovs jau sēdēja Maskavas izmeklēšanas izolatorā Nr. 1 Ārkārtas situācijas valsts komitejas lietā. Es iesniedzu pieprasījumu viņa nopratināšanai. 

Jazovs ļoti priecājās, mani redzot, un atzina, ka pārrunas par zemūdenēm ar zviedriem ir bijušas. Vēlāk, jau personiskā sarunā es viņam vaicāju: “Kā jūs iekļuvāt tādos mēslos?” Viņš atbildēja: “Nelabais mani dīdīja, veco muļķi!” Vēlāk gan viņš sāka mainīt savu pozīciju, taisnoties... Es gan jau savu biju panācis – manu Volodju bija atbrīvojuši, bet lietu, kas bija sākta pret viņu, izbeiguši.”


Ja pučs sāktos ātrāk, Latvijā neatgrieztos

Ruta Garkalne, tolaik – pasniedzēja Latvijas Konservatorijā

“Dienu pirms puča, iepriekšējā vakarā, es iebraucu ar vilcienu Rīgā no Ļeņingradas. Mēs ar brāļa sievu bijām Anglijā pie mana tēva. Mēs tur bijām ilgi, aptuveni mēnesi. No Rīgas reisu nebija, tāpēc no Londonas lidojām uz Ļeņingradu. Atceros muitu Ļeņingradā. Brāļa sieva Anglijā bija sapirkusies vienkāršus rokas pulksteņus,  tādu brīnumu šeit nebija! Tos rokas pulksteņus viņa pa visām kabatām bāza. 

Ļoti steidzāmies no lidostas, lai pagūtu uz vilcienu. Rīgas stacijā mani sagaidīja meita. Tajā vakarā vēl nekas par puču nebija zināms, citādāk meita man to būtu pateikusi. 

Es nekad negribētu nonākt atpakaļ ārprāta ellē – Padomju Savienībā.

Nākamajā dienā es izgāju uz ielas pie savas mājas Imantā. Un uzreiz satiku kaimiņieni, kura bija savējā, Latvijas patriote, turklāt viņas meita Ketija savulaik ar manu mazdēlu gāja kopā bērnudārzā. Kaimiņiene jau bija bijusi Amerikā pie tantes, no kurienes atveda videomagnetofonu, mazdēls un viņa draugi vēl skrēja skatīties. 

Ar kaimiņieni mēs varējām pārrunāt visdažādākās lietas, viņa arī zināja, kur es biju aizbraukusi. “Kur tad jūs tagad esat iebraukusi, ir pučs!” viņa tolaik teica. 

Pēc tam es savējiem teicu: ja būtu zinājusi par puču vai tad, ja pučs sāktos ātrāk, kamēr biju Anglijā, es zaudētu lidmašīnas biļeti un neatgrieztos. 

Es nekad negribētu nonākt atpakaļ ārprāta ellē – Padomju Savienībā.”


Bailēs no izsūtījuma ada kombinezonu zīdainim

Ieva Gundare, tolaik – maza bērna mamma

“Augusta puča laikā man bija divus mēnešus vecs bērns. Man bija tik ārprātīga panika un tik šausmīgs pārdzīvojums. Tā ir viena no trakākajām lietām, kas vispār ar mani notikušas. Lietiskais pierādījums, kas gan nav saglabājies, bet parāda to, ka es domāju – tūlīt visus izsūtīs un viss būs pagalam, – ir divus mēnešus vecajam zīdainim uzadītais strīpainais vilnas kombinezons. Es to uzadīju tajās dažās dienās – trijās vai četrās. 

[Bijušais vīrs] Juris strādāja Latvijas Tautas frontē par naktssargu. Es domāju – tas bija viens no iemesliem, kāpēc es biju tik šausmīgi uztraukusies. Tolaik dzīvoju Rīgā pie savas mammas ar mazu bēbīti. Mēs gājām uz veikalu pirkt pārtikas rezerves. Mēs pirkām, ko vien varēja, bet tā panika bija vispārēja, veikalā viss bija izpirkts. Manuprāt, mēs nopirkām prosu, ko mēs vispār neēdam, un konservus. 

Mēs pirkām, ko vien varēja, bet tā panika bija vispārēja, veikalā viss bija izpirkts. Manuprāt, mēs nopirkām prosu, ko mēs vispār neēdam, un konservus.

Tolaik bija pagrīdes radio, televīzijas nebija. Mēs visu laiku sekojām tam, ko tur saka. Mums uz galda mājās bija liela lapa, kur mēs visu pierakstījām. Kad kāds kaut ko dzirdēja pa radio, tas to pierakstīja, lai citi arī zina. Mēs kādu laiku to lapu glabājām kā piemiņu. 

Tas bija tik šausmīgs uztraukums. Man liekas, ka es pat janvārī tik ļoti nebiju uztraukusies.

Mēs visu Atmodu bijām burtiski pielipuši pie radio un televizora, skatījāmies visu iespējamo. Tā gada janvārī es biju skolotāja, man visu laiku uz galda bija ieslēgts radio. Mums visu laiku bija jāzina, kas notiek. Arī pa nakti radio tika atstāts ieslēgts.”


Nekādas pārliecības, ka pučs neizdosies, nebija

Iļja Šabļinskis, juridisko zinātņu doktors, Krievijas prezidenta cilvēktiesību padomes loceklis, tolaik – atradās Krievijas Baltajā namā

“1991. gada vasarā es strādāju par biļetena “Konstitucionnij Vestņik” atbildīgo redaktoru, un dienesta apliecība man deva iespēju iekļūt Baltajā namā. 17. augustā mēs ar sievu aizbraucām atvaļinājumā uz Jaroslavļu. No rīta pamodināja paziņa: “Celies, Gorbačovu nometa.”

Mēs sēdāmies vilcienā un 19. augustā bijām Baltajā namā. Tam blakus jau stāvēja vairāki tanki ar trīskrāsu karogiem pie antenām, blakus esošajā Pavļika Morozova laukumā jau pulcējās cilvēki. Bija Janajeva, Pugo un citu preses konference. Baltajā namā darbojās bufete, arī telefonus neviens nebija atslēdzis. Tikai pa iekšējo komunikācijas tīklu vismaz 50 reižu tika atkārtots: “Cienījamie kolēģi, ņemot vērā situācijas bīstamību, lūdzam sievietes un nepilngadīgos pamest ēku.”

Mēs ar kolēģi Vladimiru aiznesām kastes uz barikādēm. Pa ceļam viņš bubināja: “Specnazam šīs ir semočkas.”

Mēs ar kolēģi Vladimiru aiznesām kastes uz barikādēm. Pa ceļam viņš bubināja: “Specnazam šīs ir semočkas.” Taču man šķita, ka apkārt esošais pūlis radīja sava veida aizsargātības sajūtu. Telpās, faktiski pašā Baltajā namā, sēdēja pussimts karavīru, viņi izskatījās nolemti. Viņiem nepavisam negribējās cīnīties ar civilistiem. 

Uzbrukumu mēs gaidījām trīs līdz četras stundas. Kāds no militāristiem instruēja tautu: pirms uzbrukuma palaidīs gāzi “čerjomuha”. Nepieciešams samitrināt lakatiņu un elpot caur to, citādi būs jāvemj. Neizklausījās jautri, un nekādas pārliecības, ka pučs neizdosies, nebija. Tikai pēc pusdienām kļuva skaidrs, ka Ārkārtas situācijas valsts komiteja vairs nezina, ko darīt. Spriedze sāka mazināties. Vakarā pēkšņi paziņoja, ka PSRS pilsoņi pauž bažas par padomju valdības vadītāja Valentīna Pavlova likteni. Tas bija trešais zvans,  kas ievadīja beigu sākumu. Sazvērestība sadrupa mūsu acu priekšā.

Manuprāt, pučs faktiski izslēdza PSRS atjaunošanu. Līdz tam bija samērā reāls Gorbačova plāns parakstīt vienošanās līgumu ar deviņām republikām. Sešas citas jau iepriekš bija pret to – Baltijas valstis, Moldova, Gruzija un Armēnija. Taču pēc augusta notikumiem visas pārējās teica: “Ai, nē.”” 


Gorbačovs gaidīja, kurš uzvarēs pučā, bet rezultātā zaudēja

Jeļena Lukjanova, tiesību zinātņu profesore, bijušā PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Lukjanova meita (pēc KPFSR Ministru padomes priekšsēdētāja Ivana Silajeva domām, viņš bija “galvenais puča ideologs”)

“Tobrīd tētis jau divus gadus bija PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs. 1991. gadā Mārgareta Tečere viņam piešķīra “labākā Eiropas spīkera” koka āmuriņu – neviens tik meistarīgi nemāk vadīt smagas sanāksmes. Un mēs aizbraucām atpūsties uz Valdaju: tēvs un mamma atpūtās valsts vasarnīcā, bet mana ģimene – otrpus ezeram. 

18. augustā man piezvanīja tētis un palūdza aizbraukt pie viņa uz vasarnīcu. Premjerministrs Pavlovs steidzami izsauca viņu uz Maskavu, un viss notiekošais šķita savāds. Savienības līguma projekts bija noformēts jau iepriekš, un to vajadzēja parakstīt septembrī. Agrā rītā tētim pakaļ atsūtīja helikopteru – nācās lidot. Par puču viņš patiešām tobrīd neko nezināja.

 Nenoliegšu, ka tētis vēlējās saglabāt PSRS un daudz strādāja pie tā, lai šo projektu restartētu jauna savienības līguma veidā. Taču tolaik to vēlējās liela daļa PSRS iedzīvotāju. Turklāt es redzēju, kā 1991. gada pavasarī viņam sabojājās garastāvoklis – viņš labi zināja par tukšajiem veikalu plauktiem, rindām, jaunatnes neapmierinātību... Domāju, ka Ārkārtas situācijas valsts komitejas locekļi, dzīvojot noslēgtajā Centrālās komitejas pasaulē, ar speciālajiem produktiem, makšķerēšanu, medībām un veselības aprūpi īstenībā arī nemaz nezināja, kas īsti valstī notiek. Un bija pārliecināti, ka cilvēki neizies ielās. Apmēram tāpat arī mūsdienu Krievijas vadības rīcībā ir acīmredzami neuzticami dati par ekoloģiju, demogrāfiju un ekonomiku... 

Agrā rītā tētim pakaļ atsūtīja helikopteru – nācās lidot. Par puču viņš patiešām tobrīd neko nezināja.

Tēti neaizrāva Ārkārtas situācijas galvenās komitejas idejas. Pavlova kabinetā viņš ieraudzīja “visus personāžus” un saprata, ka nekāda rīcības plāna viņiem nav. Viņi pieprasīja, lai tētis parakstītu iesniegumu, taču viņš kategoriski atteicās. Pēc tam viņu arestēja – izlēma novākt no politiskās arēnas, lai rosinātu to, ka tautas deputātu sanāksme pati sevi atlaistu. 

Vēlāk mēs ar tēvu sākām cīņu, lai panāktu patiesības nākšanu gaismā par puču. Vairākums ir pārliecināts, ka puča ideologs bija Valsts drošības komitejas šefs Vladimirs Krjučkovs. Mans tēvs šajā ziņā bija piesardzīgāks. Līdz šim brīdim ļoti strīdīga ir Gorbačova loma šajos notikumos. Es redzēju nopratināšanas protokolus, no kuriem secināms, ka Gorbačova izolācija ir stāsts ar lielu jautājuma zīmi. Piemēram, tajā apsardzes namiņā sakari bija. Ārkārtas situācijas laikā Gorbačovam veda kinofilmas, vīnu, bet Belbekas lidostā stāvēja lidmašīna, kas bija gatava kuru katru brīdi prezidentu nogādāt Maskavā. Manuprāt, Gorbačovs gaidīja, kurš uzvarēs, bet beigu beigās zaudēja – tika izmests no politiskās arēnas kā absolūti nederīgs. Taču pagaidām visu patiesību nezina neviens. Vēsturniekiem, kuri strādā arhīvos, līdz šim nav pieejas visiem dokumentiem. 

Domāju, ka tā bija nežēlīga cīņa par varu – tās dalībnieki pilnībā neprognozēja, kas gaidāms nākotnē. Esmu droša, ka tad, ja Boriss Nikolajevičs zinātu, kā tikt pie savienības vadītāja posteņa, šo savienību neizjaucot, viņš to darītu.”


Šausmas Jazova ielā

Andrejs Vasiļjevs, kādreizējais izdevniecības nama “Kommersant” vadītājs, tolaik – izdeva “Obščaja Gazeta”, kas bija vērsta pret Ārkārtas situācijas galveno komiteju

“Ārkārtas situācijas galvenā komiteja tolaik aizliedza visas avīzes, izņemot “Krasnaja Zvezda”, “Pravda”, “Sovetskaja Rossija” un “Izvestija”. “Kommersant” priekšnieks Volodja Jakovļevs lika man izdot pagrīdes “Obščaja Gazeta”, nododot manā rīcībā savu kabinetu. Divas diennaktis es negulēju un atrados tur. Savākt un pārbaudīt informāciju tolaik bija ļoti nervozs process – nebija nekāda interneta. Tieši tajā numurā tika publicēta lieliskā piezīme “Šausmas Jazova ielā”, kā arī bija vēl “Asiņu tunelis”, par to, kā trīs varoņus nogalināja viņu pašu muļķības dēļ, par ko mēs godīgi arī uzrakstījām. 

Vienā momentā Volodja man ieteica žigli pazust, jo tūdaļ atbraukšot viņa tēvs Jegors Jakovļevs un atvedīs Jeļcina rakstu, ko viņš uzrakstījis īpaši “Obščaja Gazeta”. Es paslēpos patrepē un turpināju strādāt.

Vienā momentā Volodja man ieteica žigli pazust, jo tūdaļ atbraukšot viņa tēvs Jegors Jakovļevs un atvedīs Jeļcina rakstu, ko viņš uzrakstījis īpaši “Obščaja Gazeta”. Es paslēpos patrepē un turpināju strādāt. Garām nesa Volodjas tētim paredzētos steikus, dzērienus un arbūzus. Kad viņa tētis aizbrauca, es trīskārt saīsināju Borisa Nikolajeviča rakstu, pretējā gadījumā tas nevienā avīzē nebūtu ietilpis. 

Mēs ar Volodju vienojāmies, ka pirmo “Obščaja Gazeta” numuru izdodu es, bet otro – Ksenija Ponomarjova, kura pēc divām dienām palaidīs mani dzert un gulēt. Tikko kā es biju sācis uzdzīvot, jau no paša rīta zvana vadītājs: te visus izsauc uz darbu, pučs beidzies, vajag izdot kārtējo “Kommersant” numuru. Ja pučs būtu beidzies nevis trešdien, bet ceturtdien, mēs līdz brīvdienām nepaspētu izdot regulāro laikraksta numuru un es būtu varējis mierīgi uzdzīvot tālāk. Taču, tā kā viņi, nelieši, pa...sa trešdien – nācās iet uz darbu. Es vēl toreiz sašutu – lūk, komunisteļi, āži, normālu apvērsumu nespēj noorganizēt.”


Ja viss izgāzīsies, Jauno gadu sagaidīsim Rīgā

Aleksandrs Ļubimovs, televīzijas žurnālists, viens no telekompānijas “Vzgļad i drugije” dibinātājiem, tolaik – vadīja tiešraidi no Baltā nama

“Kopējā sabiedriski politiskā situācija bija nestabila jau kopš 1988. gada. Savā starpā cīnījās divi Politbiroja “grupējumi” – konservatīvais (ļigačoviešu)  un progresīvais (jakovļeviešu). Varēja jau pieļaut, ka viss beigsies ar sadursmi.

“Vzgļad” tika slēgts daudzkārt. Kopš 1990. gada, kad programmu slēdza, kā šķita – uz visiem laikiem, un “Vzgļad iz podpoļja” iznāca VHS kasetēs, kas tika izplatītas mazām studijām un rādītas reģionos. 1991. gadā mēs izgājām triju Baltijas republiku ēterā no Rīgas – rādījām janvāra notikumus Viļņā un Rīgā, kur tika ievainots mūsu operators. Vēl vienu reizi izgājām ēterā Ļeņingradas televīzijā  – nomainījām trīs stundas ilgo spoli programmas “Pjatoje koļeso” laikā, mūs redzēja divas trešdaļas valsts.

19. augustā no paša rīta man ieslēdzās autoatbildētājs: “Saņa, steigšus ieslēdz televizoru!” Izberzēju acis, ieslēdzu – tur rāda pingvīnus. Apgūlos. Atkal autoatbildētājs. Atkal ieslēdzu televizoru. Atkal pingvīni. Es nekādi nespēju tikt uz paziņojumu par ārkārtas situāciju, kas ik pēc noteikta laika tika atkārtots. Dzirdēju vien pusastoņos – uzreiz apzvanīju mūsu grupu, aizbraucām uz biroju, sadalījām aparatūru pa dzīvokļiem, arhīvu – uz Piemaskavu un devāmies strādāt. Kostja Ernsts filmēja kinorežisora Andreja Končalovska interviju, kurš Šeremetjevas lidostā skaidroja, kāpēc bēg no PSRS, Vladiks Ļistjevs filmēja tankus pilsētā, bet mēs ar Poļitkovski kā deputāti Baltajā namā organizējām radiostacijas darbu, kas visas trīs dienas pa skaļruņiem sniedza informāciju no pirmavotiem – pie mums nāca visa valsts elite. Bijām gatavi uz to, ka tad, ja “Alfa” uzbruks, mēs iesim bojā. 

Vladiks Ļistjevs filmēja tankus pilsētā, bet mēs ar Poļitkovski kā deputāti Baltajā namā organizējām radiostacijas darbu, kas visas trīs dienas pa skaļruņiem sniedza informāciju no pirmavotiem.

Tad arī notika mana slepenā tikšanās ar tēti (Mihails Ļubimovs, padomju izlūks, rakstnieks). Tā kā cirkulēja informācija par nošaujamo sarakstiem, mēs vienojāmies, ka tad, ja gadījumā viss beigsies slikti, nebūs sakaru un nāksies pamest valsti, tad 31. decembrī mēs tiksimies pulksten 23.55 viesnīcas “Rīga” bārā. 

Kad 21. augustā viceprezidents Ruckojs brauca uz Vnukovas lidostu, lai lidotu pēc Gorbačova uz Krimu, es mēģināju aizlidot kopā ar viņu, taču mani lidmašīnā neielaida. Kad es atgriezos Baltajā namā, tur jau priecājās par uzvaru. Naktī braucām sagaidīt Gorbačovu. Nākamajā dienā viņš mums sniedza interviju Kremlī, bet viņa preses sekretārs nodeva man Gorbačova uzrunas ierakstu, kuru viņš bija ierakstījis “ieslodzījumā” naktī no 19. uz 20. augustu. To no vasarnīcas savā apakšveļā bija iznesusi pavāre. Tajā pašā vakarā mēs šo uzrunu pārraidījām visai pasaulei. 

Domāju, ka puču vadīja Valsts drošības komitejas šefs Vladimirs Krjučkovs, jo tomēr Valsts drošības komiteja bija politikai vistuvākā organizācija. Atgādināšu, ka 1991. gada marta referendumā lielākā pilsoņu daļa bija “par” PSRS saglabāšanu. Es arī biju “par”, lai gan NVS ratifikācijas laikā es jau vairs nebalsoju “par”. Taču tajā brīdī valsts bankrotēja, un no situācijas izkļūt kosmētiskām metodēm bija neiespējami. Pučs notika savienības līguma parakstīšanas priekšvakarā, kas automātiski samazinātu centra varu. Situācija tika atrisināta ne tajā sliktākajā veidā – paldies Dievam, ka nesākās asiņains pilsoņu karš, kā tas ir bijis vēsturē.”