Projektu atbalsta
Sponsor Logo
close-ad

Kristīne Balanas

Vijolniece Kristīne Balanas ir viena no tām latviešu mūziķēm, kurai vārti uz pasaules skatuvēm ir atvērušies pakāpeniski. Kristīnes vijolspēle skanējusi Berlīnes un Parīzes filharmonijā, Bārbikena centrā Londonā un citās prestižās koncertzālēs. Bērnībā ar ģimeni viņa dziedājusi rokenrolu, piedaloties “Olgas disenītēs”, konkursos “Cālis” un “Dziesma manai paaudzei”.

Projekts “Avoti”

Stāsti par Lielās mūzikas balvas saņēmējiem – izcilībām Latvijas mūzikā. Viņi pamatus raduši tradīcijā un pēctecībā, bet savu taku, gluži kā avoti, izskalojuši paši – ar jauno talantu skološanu, savu skanējumu, jaunu ceļu meklējumiem, drosmi un aizrautību.

Par vijolnieci Kristīne nolēma kļūt 10 gadu vecumā, vēl mācoties Dārziņskolā pie Romāna Šnē. Tālāk spodrināt savu talantu un meistarību viņa 18 gadu vecumā devās uz Londonu, sākumā iztiekot no spēlēšanas uz ielām un beigās apgūstot izdzīvošanas spēles noteikumus lielpilsētā, lai nežēlīgajā metropoles konkurencē izcīnītu savu mākslinieka vietu. 

Teju vai Pelnrušķītes stāsts – Kristīne ar izcilību absolvēja Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūru, iegūstot īpašo rektora balvu par ārkārtīgi nozīmīgu ieguldījumu, nesot akadēmijas vārdu pasaulē. 

Kristīne Balanas bērnībā. Foto: Privātais arhīvs

Vijolnieces gaitas tika pamanītas un novērtētas arī dzimtenē – pagājušogad Kristīne saņēma Lielo mūzikas balvu kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”.

Balvas saņemšanas vakarā uz operteātra skatuves viņai pirmo reizi mūžā uzstāšanās laikā pārtrūka vijoles stīga, uz ko Kristīne reaģēja neapmulstot, ātri pārķerot vijoli no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijoļu grupas koncertmeistara Sanda Šteinberga un spoži līdz finišam aizvedot Henrika Veņavska Polonēzi. 

Pērn saņemto Lielās mūzikas balvu kategorijā “Gada jaunais mākslinieks” un mirkli, kad pārtrūka stīga, Balanas min starp nozīmīgākajiem pieturas punktiem savā mūziķes karjerā līdz šim: “Man šķiet, ka tas mainīja manu dzīvi. Es zinu, ka tā ir tikai viena stīga... Starp citu, es to nopirku koncerta dienā – mēģinājumā man bija sajūta, ka tā “neatbild”, un domāju, OK, nopirkšu jaunu un nomainīšu. Es pat nevarēju iedomāties, ka varētu notikt kaut kas tamlīdzīgs.” 

Slaidā sieviete ir strikta un prasīga pret sevi, iemiesojot amazones sievišķības spēku un mērķtiecību, nebaidoties ņemt grožus savās rokās. Klasisku vijolkoncertu viņa var nospēlēt arī ādas biksēs. Kristīne pati ir vadījusi Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona-Bartoldi un Pētera Vaska vijolkoncertu atskaņojumus bez diriģenta klātbūtnes. Kristīnes vijolspēle var būt gan temperamentīga, gan zīdainai glāstoša, gan ar lāzerspožu intonāciju, gan ar tādu toņa intensitāti, kas, šķiet, Kristīnes pirkstos ieplūst no ķermeņa dzīlēm, lai izpaustos intensīvā skaņā. 

Pagājušogad viņa debitējusi arī kā videoklipu režisore, piedāvājot savu vizuāli māksliniecisko redzējumu Ežēna Izaī Otrās vijolsonātes pirmajai daļai “Obsession”. 

Koncertturnejās mērojot ceļus, kuru ģeogrāfija arvien paplašinās, Kristīnei šobrīd daudz laika nākas pavadīt lidmašīnā, bet mūzikā viņa dzīvo cauru diennakti. Drosme plīvo viņas satriecoši garajos matos, lai iekarotu jaunus apvāršņus un virsotnes, kas vijolniecei vēl tikai priekšā. 

“Ir sajūta, ka mājas ir kaut kur, bet mājas ir ar cilvēkiem, ar ģimeni, draugiem un... ar koferi. (..) Kad es atgriežos šeit, ir sajūta, ka esmu nonākusi pirms 12 gadiem, kad aizbraucu prom, un dažkārt sāku justies, ka esmu vēl bērna prātā. Vieta piesaista, arī tas, kāds tu esi bijis šajā vietā. Londonā es esmu ļoti nopietna un profesionāla, bet Berlīnē ir tāda sajūta, ka man ir tikai jāmācās un jāmācās, jo tur es divus gadus nomācījos. Manas mājas noteikti ir kaut kur Eiropā starp Londonu, Berlīni un Rīgu,” atzīst jaunā mūziķe. Latvijā lietām un notikumiem ir īpaša emocionālā vērtība. Arī uzstāties Latvijā ir citādi nekā ārzemēs – šeit ar klausītājiem ir daudz lielāka un intensīvāka saikne.

“Man ļoti patīk atgriezties Latvijā, šeit koncertēt, redzēt jaunos mūziķus. Redzēt, ka jaunā paaudze interesējas par klasisko mūziku. (..) Man ļoti patīk spēlēt ārpus centriem. Cilvēki grib kultūru, un mūziķiem par to ir jāpadomā – ka tu gribi vest mūziku cilvēkiem, kuri nevar aizbraukt uz Rīgu vai citiem centriem to klausīties.” 

Projekta “Avoti” veidotāji: saturs – Lauma Malnace, Nora Rieksta-Ķenģe, Sabīne Košeļeva, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, video – Patriks Pauls Briķis un Miks Siliņš, foto – Kārlis Dambrāns un Mārtiņš Purviņš, projekta vadītājas – Kristīne Melne, Marta Cīrule, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.