Normunds Stafeckis: Par mums, latviešiem, kristietību un gejiem

Neesmu dzirdējis, ka kāds karu uzsāktu seksuālās orientācijas dēļ, ja nu vienīgi nesen pie zilajiem pieskatītais Hitlers, kad varbūt savā gultā nedabūja Staļinu. Rodas jautājums – vai Dievs to neredzēja? Viņš vienkārši neko nevarēja redzēt, jo neeksistē un ir mistisks, baznīcas patiesā mērķa slēpšanai radīts, tēls. Un tikai ar viltu un spaidiem pakļautie, kā arī garā vājie var akli sekot baznīcas radītajām dogmām, aizmirstot, ka pastāv pašas sabiedrības un laicīgās varas radītās normas, vai pat tās ignorēt.

“Gardisti” aicina mūs būt par šiem garā vājajiem, jo cilvēki, kuri pielūdz un akli seko mistiskam tēlam, nekas cits nevar būt. Viņi meklē starp mums nodevīgus “kangarus”, kuri simts latu dēļ izdarīs viņa labā visu. Zem šīs viņu liekulības maskas slēpjas šizofrēniski aicinājumi saviem ticības brāļiem uz svēto karu pret homoseksuālismu, notiek soģa pienākumu uzņemšanās pat viņu pašu pielūgtā Dieva vietā, piemirstas, ka kristietībā visi tiek pieņemti tādi, kādi viņi ir. Rakstā “Heteroseksuālā kristietība” (www.fundamental.lv) ir teikts: “Uzrodas viens kristīgās ticības sprediķotājs, kaut kāds radikālis ar savu izpratni par Dieva vārdu un maitā gaisu visiem pārējiem. Un nav nekāds brīnums, ka diezgan daudz cilvēku, kuri ar ticību Viņam ir uz jūs, visvairāk ievēro un vislielāko uzmanību pievērš tieši tādiem radikāliem izņēmumiem.”

Šādiem sprediķotājiem vēlos argumentēt, ka Vecās derības pirmās Mozus grāmatas 19.nodaļā par Sodomas un Gomoras sagraušanu iet runa tikai par vīriešu izvarošanas mēģinājumu (līdzīgi kā cietumos), bet ne par iedzīvotāju homoseksuālajām attiecībām, un ka jebkāda izvarošana ir grēks. Es ieteiktu “gardistiem” mazāk laika veltīt “pederastu kopošanās ainu” vērošanai un sātanisma studēšanai, bet iepazīties ar jaunākajiem populārzinātniskajiem darbiem psihiatrijas un seksualitātes jomās.

Tumsonība valda arī par patiesajiem civilizāciju bojāejas cēloņiem, kurus var iepazīt A.Rubeņa grāmatā “Ētika XX gadsimtā”. “Gardisti” par tādu uzskata vienīgi homoseksuālismu, kaut gan ar kristietības sludinātās tikumības normu neievērošanu saskaras arī heteroseksuāli orientētā sabiedrības daļa. Kā liecina DELFI 31.03.2001. dienas jautājuma rezultāti, tad baznīcas noliegto masturbēšanu piekopj 77% atbildējušo, no kuriem 40% to dara bieži. Patiesi kristieši ir vairs tikai 13%, jo nekad nav masturbējuši. Interesanti, ka 66% DELFI 21.04.2001. aptaujāto uzskata, ka arī orālais sekss ir piekopjama lietiņa. Kāpēc Dievs tā pacieš rakstā “Anālā seksa statistika” (www.apollo.lv) minēto faktu, “ka 75% precēto pāru Eiropā un Amerikā nodevušies anālajam seksam, lai dažādotu intīmo dzīvi un izmēģinātu ko jaunu”?! Vēl bez kāda DELFI komentētāja piedāvātā ziepju gabaliņa man tā gribas iedot “gardistiem” prezervatīvu paciņu, lai viņi izsargātos no HIV, jo kā liecina HIV statistika Latvijā (www.aids.lv), tad 2000.gadā no visiem 958 ar HIV inficētajiem 98 ir inficējušies heteroseksuālā inficēšanās ceļā, bet homoseksuālā – 86.

Gardas kungs, varbūt tomēr jauniešiem jāakcentē tas, ka Latvijā strauji aug ar HIV inficēto narkotiku lietotāju skaits, jo 2000.gadā ar HIV inficējās 663 narkomāni, bet 1999.gadā tādi bija tikai 311. Nemaz nepieminēšu laulību šķiršanu, abortus, necilvēcīgu rīcību pret bērniem un tā tālāk. Homoseksuālistiem pārmestā biežā partneru maiņa, sekss pa labi un pa kreisi vērojama arī pie heteroseksuāļiem. A.Zīvarta rakstā “Gadsimta cīņa – Mīlestība vs. Sekss” (www.delfi.lv) teikts: “Attiecībā uz mūsdienām statistika rāda, ka vismaz 46 procenti puišu pamet meiteni, ja pēc pāris randiņiem nav dabūjuši viņu gultā, 66 procenti puišu uzskata, ka nespēj būt uzticīgi vienai meitenei, 68 procentiem puišu nebūtu nekas pret seksu ar pilnīgi nepazīstamu meiteni”.

Visas šīs minētās seksuālās “izvirtības” rodas tikai tāpēc, ka baznīca heteroseksuālajam cilvēkam uzspiež savu arhaisko seksa kultūru, tā ierobežo sabiedrībai noteikt savus seksuālās tikumības standartus, kas atbilstu tekošajam laika periodam. Nezinu kāpēc, bet sabiedrība maz uztraucas par to, ka, piemēram, ārpus laulības seksa apspriešana kaut vai “Ziepju kastē” arī var ietekmēt jaunieša seksa kultūras veidošanos tik pat lielā mērā kā homoseksuālisma pieminēšana (Freids piemirsās?!). Neskatoties uz baznīcas daļēju uzskatu maiņu seksa jautājumā, ārpus laulības heteroseksuālie, kā arī homoseksuālie kontakti joprojām ir grēks. Grēkotāji garā vājajos rada nedrošības sajūtu, kas izraisa antipātijas, necieņu, pat naidu un vardarbību, ko sprediķotāji kurina ik uz soļa.

20.gadsimta vidū homoseksuālisti jutās izolēti, tikās pagrīdes klubos. Policija bieži uzbruka geju bāriem, arestēja apmeklētājus, kurus pakļāva gan fiziskai, gan seksuālai vardarbībai. Homoseksuālisti tika diskriminēti visās dzīves jomās. 1969.gada 27.jūnijā policijas uzbrukums kādam ASV geju klubam pielika punktu. Protesta akcijās, kas turpinājās vairākas dienas, iesaistījās apmeklētāji un vietējie geji. Pēc šī notikuma cilvēki sāka apdomāt savu rīcību, saprast to, ka ne jau ar gejiem kaut kas nav kārtībā, bet gan ar viņiem pašiem. Protams, arī geji aktīvi sāka pastāvēt par savām tiesībām. Vai naida kurinātājiem grūti bija saprast, ka vardarbīgās akcijas radīs pretdarbību? Varbūt viņiem šī nedrošības sajūta bija tikai tamdēļ, ka viņos izveidojās sava iekšējā homofobija, jo nespēja pārvarēt savas homoseksuālās fantāzijas (Regejs. “Vai tāpēc dzīvei jābūt tik īsai”, www.delfi.lv). Dažreiz pat Dieva pārstāvji zemes virsu šīs fantāzijas nespēj pārvarēt un ievelk gultā mazgadīgas meitenes un puikas, kā tas nesen notika Lielbritānijā. Mani vienmēr ir mocījis jautājums: “Vai Dievs gadījumā nav gejs, pirmo radot vīrieti, un aizliegtais auglis - heteroseksualitāte?”

Laicīgās varas normas ir progresējušās un ir tālu priekšā baznīcas arhaiskajām. Tas liek radikālajiem sprediķotājiem ķerties pie sīkākā salmiņa reliģijas pastāvēšanai, baidot ar Dieva sodu. Viņi nevar samierināties ar to, ka sabiedrība sāk izprast to, cik kristīgā reliģija ir liekulīga, divkosīga un melu pilna, un ka tā nevar sniegt homoseksuālisma jautājuma citādu risinājumu kā vien pieminēto vardarbību, tādejādi ticības brāļu (māsu) skaits var sarukt, kas vairs nenesīs to peļņu, kāda nonāk dažādu sprediķotāju kabatā. Uz jautājumu – vai Jūs uzskatāt, ka homoseksualitāte ir slimība (http://jamajo.open.lv) ar “nē” ir atbildējuši 29, “jā” – 22, bet 8 to uzskata par sliktu un nepareizu jautājumu.

Cilvēks ir dzīva un sapratīga būtne. Dialoga ceļā viņš spēj vienoties ar otru par kādu noteiktu jautājumu, nu kaut vai divu vīriešu labprātīgu mīlestību. Un savāda te nekā nav. Savāds ir tikai tas, ka brīdī, kad mēs nespējām paļauties saviem spēkiem, meklējam kāda atbalstu, nepārliecināmies par to, vai šis atbalsts ir bez viltus un maldiem. Savāds ir tas, ka, paslēpušies zem liekulības maskas, varam nodarīt pāri citam cilvēkam un nesaprotam to, ka viņam – zilam, melnam vai sarkanam arī sāp.