Roberts Klimovičs: Padlatvija

Dārgais, lasītāj, tā nav reportāža no Krievijas vai Baltkrievijas galvaspilsētas. Nē, aprakstītie notikumi risinās Latvijas Republikas Galvaspilsētas pašā centrā 2009.gada 9.maijā.

Priekšvēsture

Vēl pavisam nesen - pirms dažiem gadiem šajā pašā datumā, vietā, kur 1946.gada 3.februārī notika publiska eksekūcija - septiņu vācu ģenerāļu pakāršana (kopš 17.gs. šajā zemē tas notika pirmo reizi), pulcējās tikai nedaudzi sirmgalvji, kuri acīmredzot uzskatīja, ka tieši šī vieta un laiks ir labākais, lai satiktos un atcerētos kopīgi pārdzīvotus brīžus. Nekādu koncertu, nekādu skatuvju, karogu un runu, nekādu partiju...

2009.gadā valstī, kur ir aizliegti pat latviešu nacionālpatriotiskie nevalstiskie militārie formējumi, soļo kazaku rindas ar saukļiem: "rossija, rodjina, pobeda". Soļo lepni cauri visai pilsētai ar plandošiem Krievijas impērijas un kara karogiem. Atgādināšu, ka tikai pirms nepilniem 2 mēnešiem cauri Vecrīgai bija aizliegta izvērstu Latvijas karogu nešana!

Vai man kāds var paskaidrot - kas šeit notiek un kā kaut kas tāds var būt?

Neticēju savām acīm un ausīm, redzētajam un dzirdētajam... Kā pēc visa notikušā lai nosaucu šo valsti? Prātā nāk tikai viens apzīmējums - Padlatvija.

Latvijas loma Otrajā pasaules karā

Ko tad mums nozīmē Otrais pasaules karš un kādai būtu jābūt valsts attieksmei pret šiem 9.maija "svētkiem"? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešama neliela atkāpe vēsturē.

Oficiālais Otrā pasaules kara sākums ir 1939.gada 1.septembris, taču daudzi vēsturnieki uzskata, ka patiesībā tas sākās nedēļu agrāk - 23.augustā Maskavā, kad padomju un reiha ministri parakstīja Paktu, kas abas agresorvalstis padarīja par tuvākajiem Sabiedrotajiem un kura ietvaros arī mēs zaudējām savu valsti. Nedēļu pēc šīs vienošanās Vērmahts pārgāja Polijas Rietumu robežu, bet PSRS ne tikai neizpildīja poļiem doto sabiedroto solījumu, bet 17.septembrī iecirta nodevīgu nazi poļu mugurā no Austrumiem. Tātad, Otrā pasaules kara izraisītāji bija Reihs jeb Vācija un PSRS jeb Krievija. Šī kara beigas pasaulē ir pieņemts svinēt 8.maijā. Tā tas notiek visur, tikai ne Krievijā un, lai cik bēdīgi tas izklausās..., arī ne Latvijā.

Tā kā Latvijas okupācija 1940.gada 17.jūnijā bija tiešs Vācijas-Krievijas draudzīgās sadarbības Eiropas iekarošanā turpinājums, tā uztverama kā Otrā pasaules kara sākums Latvijā. Kā zināms, tas bija Vācijas tā brīža tuvākās sabiedrotās, Krievijas, veikums. Tātad PSRS tobrīd kļuva par Latvijas ienaidnieku ne tikai juridiski, bet arī faktiski. Tās darbības Latvijas teritorijā Baigā gada laikā tikai apstiprināja šo statusu. Visa latviešu cīņa pret padomju režīmu no šī brīža gan vērmahta sastāvā, gan ārpus tā uzskatāma par karu ar ienaidnieka valsti. Kā neapstrīdami Latvijas brīvvalsts kareivji bruņotu cīņu pret Sarkano armiju arī pēc 1945.gada 8.maija mežos turpināja vairāki tūkstoši partizāni. Tas nepārprotami bija Latvijas karš pret Padomju režīmu - Otrā pasaules kara turpinājums. Tātad karš nebija beidzies. Par šī "noklusētā kara" nopietnību liecina daudzi fakti. Šeit pieminēšu tikai dažus no tiem:

1944. gada 10. decembrī nodibinājās pirmā Latvijas nacionālo partizānu organizācija - Latvijas Nacionālo Partizānu Apvienība (LNPA).

1946. gadā daudz kur 7-15 dienu garumā notika partizānu apmācības un kursi, Apmācība tika veikta pēc Latvijas armijas reglamenta, bet no 1947.gada jau pēc sava LNPA reglamenta, kas bija partizānu dzīvei vairāk piemērots un noderīgs.

1946.gada 10.februārī partizānu apvienība veica LPSR Augstākās Padomes vēlēšanu boikotu. Partizāni veica plašas mājas aģitācijas, izdeva ap 1000 eksemplāru dažādu uzsaukumu, uzspridzināja vairākus tiltus, saspridzināja ceļus. Visā apvienības darbības teritorijā bija traucēti telefonsakari, daudzās vietās pārraujot telefona, vairākās vietās arī telegrāfa sakaru tīklu. 11 vietās, galvenokārt Alūksnes un Viļakas apriņķos, notika uzbrukumi vēlēšanu iecirkņiem.

1945.gada 28.septembrī Alsviķu pagastā notika unikāls gadījums visā Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē. Tā bija LNPA vadības pārstāvju un vairāku LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) darbinieku tikšanās, kurā nacionālos partizānus pārstāvēja A.Circāns. Šo sarunu laikā tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu visā Valkas apriņķa teritorijā. Starp LNPA grupējumu un LPSR IeTK. Alsviķos parakstītais pamiers bija spēkā 10 dienas - no 29.septembra līdz 9.oktobrim.

Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas pārvaldes informācijas, 1944.gadā čekistu kaujas operācijās tika nogalināti vai sagūstīti 1075 partizāni, 1945.gadā - 6016, 1946.gadā - 4218 partizāni. Kā liecina nacionālo partizānu darbības pieredze Latvijā, partizāni čekistu kaujas operācijām vissekmīgāk varēja pretoties brīdī, kad drošības iestāžu darbinieki devās uz operāciju - tad bija iespēja viņiem negaidīti uzbrukt. Piemērs: LTS(p)A Eduarda Platkaņa partizānu grupas uzbrukums Iekšlietu karaspēka vienībai 1945.gada jūlijā netālu no Dunavas kapsētas, kā arī vairākkārtēji partizānu uzbrukumi uz ceļiem Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta darbiniekiem un iznīcinātājiem vairākos Ilūkstes apriņķa pagastos un citur. Ja karaspēks jau bija pilnīgi aplencis partizānu atrašanās vietu, partizāniem, ņemot vērā karaspēka lielo skaitlisko pārsvaru, bija mazas izredzes izlauzties no aplenkuma. Par spīti partizānu varonīgajai cīņai, no zaudējuma pilnīgas aplenkšanas gadījumā neglāba arī ap bunkuru izliktās mīnas. Tāds liktenis 1949.gada 17.marta kaujā netālu no Īles piemeklēja Visvalža Brizgas latviešu un lietuviešu partizānu grupu un Grāversona-Indāna vienības dalībniekus, kas 1950.gada 25.februārī krita Jēkabpils apriņķī netālu no Aknīstes. Kā pēdējais zināmais nacionālais partizāns ne tikai Kurzemē, bet arī visā Latvijas teritorijā jāmin Arnolds Spārns no Liepājas apriņķa Priekules pagasta, kurš sākotnēji darbojās Žaņa Mažēna grupā. Viņš iznāca no meža tikai 1959.gada decembra beigās. Šeit aprakstītais mums vēsta, ka Otrais pasaules karš Latvijā beidzās tiki 14(!) gadus pēc oficiālajām kara beigām.

Jāatgādina, ka pašreizējā Latvijas valsts ir apstiprinājusi kara "pieteikumu" Krievijai - Padomju Savienībai, pieņemot un izsludinot 1996.gadā Likumu "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", kurā starp citu ir noteikts, ka: "...likuma mērķis ir novērtēt to cilvēku nopelnus, kuri, darbodamies nacionālās pretošanās kustībā, piedalījās bruņotā cīņā vai ar citiem līdzekļiem cīnījās par 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas atjaunošanu un ziedoja sevi, lai aizstāvētu tautu pret okupācijas režīmu īstenoto vardarbību un genocīdu."

Tātad desmitiem tūkstošu cilvēki, kuri cīnījās pret Padomju Savienību, bija Latvijas kareivji karā pret to, un Latvija ir netieši apstiprinājusi, ka Otrajā pasaules karā karoja pret PSRS. Šo faktu gribētos vēlreiz uzsvērt, jo tas ir ļoti būtisks, vērtējot mūsu vēsturi un nosakot attieksmi pret notiekošo šodien.

Kas ir 9.maijs latviešiem?

Kā lai vērtējam 9.maija notikumus, ja zinām, ka PSRS bija mūsu ienaidnieks, agresors, bet tās karavīri, tā saucamie "varonīgie atbrīvotāji", patiesībā bija mūsu vecvecāku šāvēji, izvarotāji, deportētāji - tātad - okupanti? Un ko mums, latviešiem, nozīmē šogad notikušais pie "atbrīvotāju" pieminekļa?

Kopš "neatkarības" atjaunošanas šis bija lielākais pasākums bēdīgi slavenajā Pārdaugavas vietā. Vadošie pasaules politiskie komentētāji un paši krievi nenoliedz, ka arī armijas parāde Maskavā šogad ir bijusi visgrandiozākā pēckara vēsturē. Igaunijas mediji atzīmē, ka krievi - nepilsoņi aizvien aktīvāk izvēlas Krievijas pilsonību, nevis Igaunijas. Pēc nesenajiem notikumiem Gruzijā jājautā vai tās ir sagadīšanās? Visdrīzāk ne, jo, kā zināms, katra nejaušība apstiprina likumsakarību.

Paša tā saucama Uzvaras pieminekļa atrasšanās Rīgas centrā, kas uzcelts par godu Latvijas okupantiem un ienaidniekiem (ka tā tas ir, izriet no tā, ko rakstīju iepriekš) nav attaisnojama ne ar kādām tā saucamajām "vēsturiskām realitātēm". Vai varat iedomāties, ka Maskavas centrā atrastos ar kāškrustiem rotāts monuments vai Napoleona statuja? Nē, tā ir tikai Latvijā.

Daudzi politiķi šī pieminekļa, un ne tika šajā sakarā, izspēlē antifašisma kārti.

Palūkosimies tuvāk un kliedēsim vēl vienu mītu, kuru akumulē Krievijas un prokrievijas propaganda.

Fašisms

Fašisma definīcija vēsta, ka Fašisms (itāliski: fascismo) bija labēja, autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolini.

Lai arī termins galvenokārt tiek attiecināts uz Musolini vadīto Itāliju, tas bieži tiek izmantots, lai raksturotu līdzīgas politiskās kustības, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu bija plaši izplatītas Eiropā: Ungārijā, Rumānijā, Spānijā u.c.

Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidošanos, autoritārs vadonis un iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika,  nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Fašisms proponēja korporatīvu valsti un šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. Plaši izmantoja propagandu un populismu savu mērķu sasniegšanai.

Zinot šo definīciju, varam uzdot sev jautājumu: vai padomju režīms atbilst terminam "fašisms"? Un vai  Krievija šobrīd ir fašistiska valsts? Uz šiem jautājumiem katram ir viegli rast atbildi pašam, jo fašisma pamatpazīmes izklāstītas definīcijā. Vienīgā no tām, kura varētu mulsināt, ir tā, kas vēsta par šķiru sadarbību šķiru cīņas vietā. PSRS internacionālā šķiru cīņa bija proklamēta kā viena no komunisma virzītājspēkiem, taču, ja ieskatāmies Padomju Savienības realitātē, tajā bija palikušas tikai divas ar pusi oficiālās šķiras: strādnieki, zemnieki un to intiliģence, starp kurām nepastāvēja nekāda cīņa, bet tās tika vienotas valsts deklarēto mērķu, tostarp - agresijas īstenošanai. Tātad viss sakrīt, un apzīmēt 9.maija jandāliņu par "uzvaras dienu pār fašismu" ir gluži tāpat, kā stāstīt, ka tūkstošiem Baltijas valstu iedzīvotāji uz Sibīriju aizbrauca labprātīgi.

Tieši tādēļ oficiālā Eiropa ik gadu 8.maijā atzīmē uzvaras dienu pār Nacismu, jo fašisms, kā jau noskaidrojām, turpinājās vēl ilgi pēc Vācijas, Itālijas un to sabiedroto krišanas. Lai gan oficiālā Eiropa to nevēlas atzīt, fašisms ir dzīvs arī šodien.

Realitāte

Kas ir radījis tik atklātu necieņu un slēptu un neslēptu agresiju pret Latvijas valsti un latviešiem, ar kādu sastapāmies sestdienas, 9.maija "krievu jampadracī"?

Pirmkārt, jāmin mūsu pašu pašcieņas un nacionālā pašlepnuma trūkums, kas izpaužas ik uz soļa - gan valdošās kliķes realizētajā, tā saucamajā, pragmatiskajā, bet absolūti sviestainajā un bezprincipiālajā integrācijas politikā, gan sadzīvē vairuma latviešu piekoptajā iecietības politikā. Lielākoties latvieši ikdienā runā ar krieviem krieviski un pārlieku respektē viņu uzvedības īpatnības, bet tos kuri mēģina rīkoties citādāk - sauc par radikāļiem un ekstrēmistiem. Diemžēl tas, par ko savu tautu un zemi mīlošie cilvēki, starp kuriem bieži tiek ierindots arī šo rindu autors, neatlaidīgi brīdinājuši jau vairākus gadus, nu piepildās.

Starp mums dzīvo un mierīgi audzē muskuļus desmitiem tūkstošu valsts un tautas latento ienaidnieku, bet Valsts Drošības policija visnadzīgāk tvarsta patriotus. Vai dzīvojam latviešu zemē? - Jā! Vai dzīvojam latviešu valstī? - Nē!

Šī valsts, kuras vadībā visus gadus atrodas bijušie komunistu funkcionāri vai to pēcteči, valsts, kuru ilgstoši pārvaldījuši ar Krievijas kapitālu saistītas personas, valsts, kuras vadītāji neciena savu vēsturi, savus kareivjus un savu tautu, ir pseido Latvija - PADLATVIJA. Tā ir valsts-butaforija, kas pirms 18 gadiem nomainīja formu, bet ne saturu. Tā ir realitāte, kuru tik sāpīgi šodien ikviens no mums izjūt.

Nacionālās ideoloģijas absolūts trūkums valstī un tautā ir šī stāvokļa rezultāts un iemesls.

Ko darīt?

Ir divas iespējas:

Viena - tā uz kuru aicinu - vispārēja latviešu tautas vienošanās ap patiesu tautas brīvības ideju un radikāla reforma, vienkāršā valodā runājot mūsmāju ģenerāltīrīšana un sakārtošana, atbrīvojot mūsu mājas - Latviju -no dažādiem pašu un svešiem netīrumiem, un iekārtojot savu dzīvesvietu, atbilstoši mūsu izraudzītajai kārtībai un kultūrai.

Otra, tā ko piedāvā līdz šim visos līmeņos virzītā pragmatiskā politika, tā kas novedusi pie šodienas smagā nacionālā, politiskā un ekonomiskā stāvokļa. Vienkārši runājot, to var apzīmēt ar vārdiem: nedarīt neko un turpināt ciest, līdz no zemes virsas būs pazuduši visi latvieši.

Ir vēl trešā: doties visiem plašās pasaules ceļos uz valstīm, kurās ciena un respektē savus pilsoņus; valstīm, kurās pastāv konkrēta identitāte, un, kurās dzīvojot, neizbēgami jākļust par francūzi, britu, somu, krievu vai žīdu...