Dainis Lemešonoks: Baltiešu solidaritāte? Nē, ‘Shadenfreude’!  (215)

Latvju politikas etnokaislības uzjunda mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņiem cerību "uz svešu nelaimi izplesties". Ja pret Krieviju vērstā retorika netiks ar valdības gādību delikāti apklusināta un izvērtīsies histērijā, tā novedīs pie jaunas "salnas" mūsu attiecībās ar Maskavu, līdz ar to somiem, igauņiem, lietuviešiem uzrodas izredzes papildus kravu pārvadājumiem, lielākām preču piegādēm austrumpuses tirgos un citām peļņas iespējām. Šis noskaņojums ir, kā saka vācieši, "Shadenfreude" – prieks par cita nelaimi. Turklāt peļņu konkurentiem nenāksies atkarot ar varu un viltu – nē, Latvija pati grib dot nāburgiem krietnu riecienu no maizes klaipa.

Mākslīgi izraisītās etnisko attiecību krīzes izmaksas neaprobežosies ar referendumam ieplānotajiem 1,7 miljoniem latu. Diez vai kāds uzņemsies rēķināt zaudējumus, ko var radīt "salna": miljoniem tonnu ostās neizkrautu un dzelzceļnieku vai tālbraucēju nepārvadātu kravu, nenoslēgtus līgumus par Latvijas ražojumu eksportu, investīciju un tūristu apsīkumu utt. Par diplomātiskām konsekvencēm un Briseles vai Vašingtonas niknumu pat nerunāsim. Taču mēs savulaik nerēķinājām arī ekonomiskos ieguvumus, ko Latvija (tāpat Somija un Lietuva) guva pēc 2007. gada "bronzas nakts" Tallinā. Kā liecina ziemeļu kaimiņa tagadējā ārpolitika (arī prezidenta Ilvesa gluži demonstratīvie centieni 2010. gadā "izpelnīties" Medvedjeva ielūgumu uz Uzvaras parādi Maskavā), neskatoties uz joprojām kareivīgo retoriku, igauņi ir kļuvuši pragmātiskāki. Viņi ar maizi vairs nemētājas...

Mums – Latvijas sabiedrībai un politiskajai varai – vajadzētu atbrīvoties no ilūzijas, ka mūsu valsts un Baltija būtu Kremļa ārpolitikas prioritāte. (Šajā sakarā iesaku izlasīt kaut vai "Rīgas Laika" janvāra numurā publicēto, bet diemžēl internetā nepieejamo interviju ar ekonomikas analītiķi Mihailu Deļaginu.) Tieši tāpēc, ka Krievijas interese par mums ir pavirša, savukārt Latvijai attiecības ar austrumu kaimiņu ir vitāli būtiskas, mums pašiem vajag būt aktīvajai pusei abu valstu attiecību veidošanā, radot par sevi Krievijas valdībai un darījumu aprindām perspektīva un uzticama biznesa partnera tēlu. Tā ir mūsu ārējās un iekšējās politikas īstenotāju vaina, ja spējam Maskavas acīs būt interesanti tikai kā dežūrpiemērs "Eiropas divkosīgajiem cilvēktiesību standartiem" u.tml. Pārmaiņas ir panākams, ja spējam un gribam harmonizēt attiecības pašā Latvijas sabiedrībā. Diemžēl "Vienotība" acīmredzami lolo ilūziju, ka arī tā var īstenot "Igaunijas recepti" – pilnībā atstumt krievvalodīgos pilsoņus un to pārstāvjus no valsts varas.

Par īsu etniskās eiforijas mirkli, kas izbaudīts pēc "uzvaras" referendumā , mums var nākties maksāt ar daļu no savas jau tā pieticīgās labklājības. Diemžēl par to sabiedrībā nav pieklājīgi runāt. Kad urrāpatriotisma skurbulis gaisīs, latvju politiķos atkal sāksies apziņas dalīšanās: tās pašas mutes, kas apsūdz Kremli centienos mūs atkal okupēt, vaimanās, kāpēc kaimiņvalsts nepērk sviestu vai datorprogrammatūru... Latvijas ekonomiskajā politikā (protams, ja tāda pastāv) nekad nav trūcis izšķērdīgu dīvainību. Turklāt runa nav tikai par to, ka ES robežvalsts, kuras tranzīta iespējas veido izteiktu daļu tās ekonomiskā "seksapīla" tiklab rietumos, kā austrumos, vilšus un nevilšus dara visu, lai gandētu savas attiecības ar visam koptirgum prioritāro biznesa partneri. (Esmu dzirdējis, ka Dombrovska valdība pamanījās saķēzīt arī pozitīvo efektu, ko radīja Zatlera prezidentālā vizīte Maskavā – piemēram, ignorējot sadarbības piedāvājumus dzelzceļa pārvadājumos.)

Taču to vismaz var saprast: "baidot ar lāci", tā dēvētie latvju labējie ne pirmo reizi mobilizē vēlētājus, kuri citādi ignorētu viņu falšos lozungus. Dīvaināka šķiet mūsu pārmērīgā Baltijas valstu solidaritātes idealizācija. Mēs, latvieši, esam to padarījuši sev par "svēto govi" jau tiktāl, ka vienotības vārdā neatzīstam acīmredzamo: triju valstu (tāpat Somijas) starpā norit sīva cīņa par Krievijas vai citu NVS valstu labvēlību, par to eksporta un importa kravām. Noklusējot šādus "zaimus", Latvijas sabiedrība spēj izlikties nemanām arī to, ka Rīgas un Ventspils ostas zaudē agrāko līderību Baltijas jūras austrumkrastā, piekāpjoties reiz necilajai Klaipēdai un Tallinai. Baidoties būt "vājākais posms baltiešu vienotības ķēdē", mēs esam viegli iespaidojami iesaistīties projektos, kuru izdevīgums Latvijai ir apšaubāms. Dzelzceļa trasi "Rail Baltic" tēlo kā politiski svarīgu ieceri, mūsu ciešāku piesaisti Eiropai. Tomēr praksē var izrādīties, ka Latvijas budžeta nauda un ievērojami līdzekļi no Eiropas fondiem, atraujot tos mūsu tranzīta artērijām, tiks tērēti galvenokārt tam, lai, piemēram, Tallinas ostās no kuģiem izkrautos Ķīnas preču konteinerus nogādātu dziļāk Austrum- un Centrāleiropā. Mūsu valsts ostām – ne tikai Ventspilij vai Liepājai, bet pat Rīgai – projekts ieguvumus nesola. Līdzīgu iespaidu rada mūsu valdības pārmērīgais entuziasms par jaunas atomelektrostacijas celtniecību Lietuvā. Šķiet, ka latvju politiķi ir gatavi izpalīdzēt baltiešu kaimiņiem to saimniecisko interešu nokārtošanā, naivi cerot uz politisku palīdzību valstiskās krīzes brīdī. Vai policejisku – piemēram, ierobežota kārtībnieku vai armijnieku palīdzības kontingenta sūtīšanu cīņai ar Latvijas "piekto kolonnu".

Protams, "pateicība" par kaimiņu panākumiem pienākas ne tikai valdības dīvainajai ārējai un ekonomiskajai politikai vai nozares ministrijai, bet arī ostu apsaimniekotājiem. Latvijā nez kāpēc šķiet, ka mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis un vēsturiskās tranzīta trases automātiski nodrošina panākumus un ka klientiem nav kur sprukt. Kaimiņiem kravu plūsmas tika atdāvinātas, gan nosakot sakāpinātus tranzīta pakalpojumu tarifus, gan izmisīgi cenšoties saglabāt kontroli pār nozari pašu ļaužu rokās un tādēļ liekot sadomātus šķēršļus ārzemju uzņēmumu darbībai ostās, gan izvēršot pavisam bezjēdzīgus konfliktus uzņēmumu īpašnieku vai arī Latvijas ostu pilsētu starpā. Diemžēl ne tikai sabiedrība vai politiskā vara, bet pat paši nozares spēlētāji pret vienu no mūsu ekonomikas būtiskākajām stutēm izturas nepiedodami pavirši – dodot rosīgākiem un pragmātiskiem kaimiņiem arvien jaunas iespējas baudīt "Shadenfreude".