Dainis Lemešonoks: Okupācijas alkas  (216)

Kārtīgam latvietim šodien noliegt savas dzimtenes drīzās iekarošanas iespēju ir tikpat nepiedodama ķecerība kā, piemēram, atļauties neticēt tam, ka visa Anglija starp abiem pasaules kariem kārtu zobus vadzī (bet britu karaliene mocītos slāpēs), ja vien mēs to visžēlīgi nebarotu ar Latvijas sviestu un bekonu (un nedzirdītu ar Allažu ķimeli). 

Turklāt neraugoties pat uz to, ka tieši šī valsts zaglīgi pievāca latviešiem piederošās aizjūras kolonijas - Gambiju un Tobago. Tas taču īstam patriotam šķiet tik pašsaprotami, ka nav pat skaļas pieminēšanas vērts - protams, jo īpaši nepateicīgajiem britiem. Un viņam ir pilnīgi vienalga, ko par mierlaika Latvijas eksporta centieniem raksta Arnolds Aizsilnieks un citi viņam līdzīgi akadēmiskie mēlneši, kam fakti svarīgāki par "to, ko katrs zina". Tieši tāpat jebkuram superletiņam ir skaidrs: tagad Kremlī augu dienu un nakti par to vien tiek domāts, kā ar varu atgūt padomju impērijas troņa spožāko dimantu, salīdzinot ar kuru Krima, Kijeva vai pat visa Ukraina tāds nieks un drazas vien ir. 

Tā tam noteikti ir jābūt vienkārši tāpēc, ka mūsu prātos šādas domas rada patīkami reibinošas tirpas. Gluži kā skolas gadu vasaras nometņu nakts stāsti par Melno roku vai Sarkano lakatiņu...

Protams, šāda vēlmju domāšana - iespējamā upura lomas tīksma izgaršošana - ir tikai apzināta savu nervu kutināšana. Mūsu tukša un pašapmierināta koķetērija ar savu nacionālo ego. Jau agrāk esmu mīlējis, par latviešu klīniski izkopto publisko vaimanoloģiju runājot, piesaukt paēdušo peli, kam milti rūgti. 

Dzīvojot drošībā un pārticībā (turklāt ne vienmēr un ne visur pašu nopelnītā), ir tik patīkami gausties, ka apvienotajā koptirgū esam kļuvuši par nomali un netiekam pietiekami novērtēti par savu čaklumu, tikumu un iznesību,. Pat Eirovīzijā tiekam jau kuro gadu ignorēti... (Savukārt par cilvēkiem, sasniegumiem vai ražojumiem, kas tiešām "nes Latvijas vārdu pasaulē", visbiežāk pat nevēlamies neko zināt - kāpēc piebāzt galvu ar pārgudrībām?) Labi apzinoties, ka šobrīd mums un Latvijai nekas nopietnāks par ES sankciju radītām iespējamām ekonomiskām zudībām nedraud, ar gaidāmās okupācijas piesaukšanu tīšuprāt atražojam sovjetisko nostaļģiju. 

Turklāt redzam, ka nereti galvenie pagātnes apraudātāji ir tieši ļaudis, kuri sevi mīl uzskatīt par latviskās stājas etaloniem. "Vot, PSRS laikos gan mēs bijam centra uzmanības lutināti, tāpat visu brālīgo republiku saimes apskausti par savu kultūru, rietumnieciskumu, darba tikumu!" Bla, bla, bla...

Latviešu pašapziņai šķiet svarīgi sadomāties, ka Kremlis iekāro Latviju līdz nemaņai, ka mēs tam šķietam vērtīgs kara laupījums. Ticība, ka Krievija ir gatava saķerties ar Ameriku, lai tikai tās kareivji skalotu zābakus Rīgas jūras līcī, padara mūs daudz svarīgākus pašu acīs. Ne velti teju vai ikgadēja informatīva traģēdija ir avīžbaumas par "Jaunā viļņa" varbūtēju nerīkošanu Jūrmalā - jo šis jancīgais pasākums kļuvis par būtisku stuti mūsu ilūzijām, ka Krievija negrib un nespēj iztikt bez sava zaudētā dārguma.

Ja mūsu sabiedrība tiešām nopietni ticētu Krievijas iebrukuma nenovēršamībai, tad bažas īstenotos kaut kādās vairāk vai mazāk jēdzīgās, bet konkrētās izrīcībās. Valdības pilnvaru deleģēšanā kādam vēstniekam. Sērkociņu un sāls vai arī čemodānu pastiprinātos iepirkumos. Aizsardzības budžeta palielināšanā. Tanku pareizas bučošanas vai "kauluzāģa" lietošanas kursu masveida apmeklēšanā. Gūglētāju pastiprinātā interesē par izdzīvošanas metodēm karadarbības skārtā teritorijā vai arī par iespēju iegādāties labi saglabājušos LPSR karogu. Nerunāsim nemaz par to, ka tad mūsu politiķi un arī masu mediji, runājot par Krieviju, Putinu vai "zaļajiem cilvēciņiem", noteikti būtu uzkrītoši piesardzīgāki savā tagad tik "drosmīgajā" retorikā.

Ir daudz dažādu argumentu, vairāk vai mazāk nopietnu, ar ko mums sev pierādīt "okupācijas ilgu" nepamatotību un pat bezjēdzību. Atļaušos minēt divas, manuprāt, pietiekami ciniskas versijas. Pirmkārt - Krievijai nav izdevīgi sagrābt valsti, kas ar "Gazprom" disciplinēti norēķinās par piegādāto gāzi, maksājot diezgan sālītu cenu (~400 USD par 1000 kub.m, savukārt Lietuva maksā ~480-500 USD, augstāko cenu Eiropā, bet mums un Igaunijai kā labiem kundēm ir piešķirta 20 procentu atlaide). Ja Latvija tiktu sagrābta, tad gāze un arī degviela te būtu jātirgo - tāpat kā Krimā - par Krievijas iekšējā tirgus subsidētajām cenām, radot uzņēmumam - Kremļa naudas zutnim jaunus zaudējumus. 

Lai nu kā, bet ar "Gazprom" interesēm Putins un Medvedjeva kabinets rēķinās. Otrkārt - kā gan Krievijas propagandisti gribētu zaudēt ierasto ikgadējo iespēju 16. martā šausmināt un uzkurināt publiku ar stāstiem, kā "Eiropā fašisms paceļ galvu"? Neviens nekauj vistu, kas tam dēj zelta olas...

Treknajos gados tika runāts par "inflācijas gaidām": par to, ka viens no svarīgiem dārdzības pieauguma cēloņiem ir pašu cilvēku samierināšanās ar, viņuprāt, neizbēgamo, instinktīva gatavība maksāt vairāk par precēm vai pakalpojumiem, pieļaujot, ka to cenas varētu kāpt vēl augstāk. Man ļoti gribētos cerēt, ka tagadējās "okupācijas ilgas" neradīs valstij nekādas reālas iekš- vai ārpolitiskās sekas un pat ne sakāvniecisku pasivitāti tautas noskaņojumā, bet paliks vien kā mūsu nacionālās apziņas pārsmalcināti rafinēta izprieca - tīša kaitēšanās pašai ar sevi, vēloties izbaudīt tīksmus drebuļus. 

Tiklab vēsture, kā mana personiski gūtā pieredze apliecina: patiešām grūtos vai vienkārši izšķirošos brīžos (kā pirms gadsimta ceturkšņa) latvieši neņerkst ar klēpī saliktām rokām, bet apņēmīgi rīkojas, spējot pat vislielākajos jūtu uzplūdos paturēt savu prātu racionālā vēsumā.