Man līdz dvēseles spazmām bija apriebies paēdušo peļu koris, kas masu medijos un no priekšvēlēšanu kancelēm uzstājīgi spiedza: "Ārprāts, pašu valstī mums divdesmit gadi jau pagājuši, un kur pa šo laiku esam nonākuši - postā, bezcerībā, bezizejā! Latvija ir pagalam - mūk, kurš var!" Šķita, ka pilsoņkaru, dabas stihiju vai hroniskas nabadzības pārņemtās zemēs mēdz valdīt lielāks optimisms nekā eirovalstī, kurai "Economist Intelligence Unit" šogad prognozē 12,800 ASV dolāru lielu iekšzemes kopproduktu uz katru iedzīvotāju (no izdevuma "Pasaule 2012" - tas nav slikts rezultāts pat koptirgus ietvaros, jo Rumānijai un Bulgārijai ir krietni vien mazāk, kamēr lielvalstij Ukrainai vispār tiek rēķināti nepilni 4000 dolāru.) Ik pa laikam valsts noniecinātāju aizkaitinātie un veselā saprāta urdītie godaļaudis, metot kaunēšanos pie malas, centās "lauzt trendu" un publikai atgādināt acīmredzamo: Latvija savā dzīves kvalitātē pieder pasaules bagātāko valstu piecdesmitniekam (nu labi, piecdesmitpieciniekam, kā aprēķinājis Starptautiskais valūtas fonds), mums žēloties par grūto likteni ir vienkārši bezgaumīgi. Taču kopējam saldsērīgajam valsts apbērēšanas noskaņojumam šie atgādinājumi bija kā pīlei ūdens, un pat daļa veselīgi domājošu cilvēki padevīgi centās tajā iekļauties. Manuprāt, kronis visam bija uz valstssvētkiem TV3 sagatavotais raidījums, kas saucās (tā šķiet) "Latvija. Otrā divdesmitgade" un kurā jaunie žurnālisti, brīvās Latvijas produkts, ar skolniecisku centību apkopoja visas postpadomju vaimanas par "sagrauto rūpniecību", "izpostītajiem laukiem" un "zudušo suverenitāti". Tā vien šķita, ka raidījuma autori vienkārši baidījās pateikt kaut ko labu par dzimtenes mūslaiku vēsturi - nedod Dievs, kāds vēl apsūdzēs "pasūtījuma izpildē"! Izrādās, labais tonis ir ticēt, ka mēs, Latvijas tauta, esam savas nabadzības nomāktu un jau iedzimti gļēvu nīkuļu bars, kas visus šos gadus pazemīgi ļāva pār sevi valdīt zagļiem, blēžiem, neprašām vai atklātiem plānprātiņiem.
Sabiedrības pesimisms nevis rada tās pasivitāti, bet gan liekulīgi attaisno "klusējošam vairākumam" tik ierasto malā stāvēšanu un atkratīšanos no atbildības: ko ta nu mēs, mēs jau neko... Tomēr plaši tiražētajās vaimanās par "zaudēto divdesmitgadi" bija jūtama arī politiska vajadzība, jo 2011. gads mums bija ne tikai Latvijas neatkarības atjaunošanas jubilejas, bet arī priekšvēlēšanu gads. Bet vēlēšanās galvenais meldiņš ir "Mīļā tauta, paciet vēl nedaudz, tūlīt nākšu es un tevi glābšu!" Būtu dīvaini iedomāties, ka tagadējie Latvijas politiskās skatuves apdzīvotāji - "Vienotība", Nacionālā apvienība vai "Saskaņas centrs" - gribētu ar cieņu un pateicību pieminēt agrāko valdību un izbijušu politiķu veikumu, kā augļus tie - un visi Latvijas sabiedrība - šodien bauda. Protams, propagandas loģika prasa krāsot vēsturi vistumšākajā krāsā, lai uz šī fona pats šķistu balts un spodrs. (Kaut bieži vien tieši šodienas ministri vai citi politiķi atsauc atmiņā parunu par pigmejiem, kas lepni stāv uz gigantu pleciem.) Pēc jaunlaicēnu domām jebkas labs šai valstī varēja notikt īsu brīdi kaut kad ap 2003. gadu vai pēdējos trijos gados - viņu hegemonijas laikā. Pēc NA vai SC politiķu domām, jebkas labs Latvijā var notikt tikai nākotnē - tad, kad viņi būs pa īstam tikuši pie varas stūres.
Protams, gaušanās par "rūgtajiem miltiem" ir cilvēka nelabojama iedaba - savas personiskās neveiksmes vai mazspēju mums vienmēr patīk attaisnot, vainojot tajos citus. It īpaši, ja esam piedzīvojuši savu sapņu un iedomu ātru sabrukumu, arī mūsos pašos pārplīstot "trekno gadu" vispārējās augšupejas burbulim. Vēl nesen, piedodiet un atvainojiet, teju vai ar pankūkām dibenus slaucījām, bet nu frustrēti raugāmies neskaidrajā, taču acīmredzami pieticīgajā nākotnē. Ja tu esi spiests apjēgt, ka iekļuvi neveiksminiekos, tad ir ļoti liels kārdinājums vainot visā notikušajā valsti, "kas to pieļāva". Savukārt, lai tev būtu spēks skaļi atzīt savu mīlestību "šai valstij" un lepnumu par to, acīmredzami vispirms pašam ir jābūt brīvam, pārliecinātam un lepnam par sevi. Gribas ticēt, ka tieši šī loģiskā sasaiste drīz Latvijā padarīs patriotismu par "labā stila" sastāvdaļu (arī masu medijiem), bet savas valsts gānīšanu - par "lūzerismu" raksturojošu bezgaumību.
Manuprāt, būtu pilnīgi nejēdzīgi ņemties te aizstāvēt valsti, aizgūtnēm stāstot par Igora Vihrova vai Māris Štromberga olimpiskā zelta radīto eiforiju, par grandiozajām Rīgas astoņsimtgades svinībām, Jauno Rīgas teātri vai daudziem citiem "šīs valsts" divdesmigades spožumiem. Katrs no mums, godīgi pārcilājot atmiņas, atradīs daudzus prieka un lepnuma mirkļu, ko Latvija viņam dāvājusi, ļaujot justies un būt sava ceļa gājējam, savas laimes kalējam, savas zemes saimniekam un savas dzīves lēmējam.
Pirms kāda laika lasot grāmatu par britu koloniālās lielvalsts sairšanu*, bija pārsteidzoši uzzināt, cik milzīgu iespaidu uz dažādām zem karalienes Viktorijas sceptera nokļuvušo tautu vēlākās neatkarības izcīnītājiem atstāja īru nacionālistu pavisam vienkāršais lozungs "Sinn Féin" jeb "mēs paši", "mēs paši saviem spēkiem". Atskārsme, ka - ja vien tikai gribam! - jebko varam paveikt ar savu galvu, rokām un uzņēmību, spēj radīt cilvēciskus brīnumus. Iespējams, viss, kas šobrīd mums vajadzīgs, ir tikai izkūņošanās no sevis attaisnošanai tik ērtās svešo varu upura lomas. Tās, ko sev steigšus pielāgojām līdz ar SVF, Eirokomisijas un citu ārvalstu aizdevēju sniegtās palīdzības pieņemšanu. Saņemsim sevi rokās un samierināsimies ar "rūgto patiesību", ka joprojām mēs paši esam savas dzīves un savas zemes saimnieki. Sinn Féin, An Laitvia!
"Britu impērijas pagrimums un krišana" ("The Decline and Fall of the British Empire 1781-1997, by Piers Brendon)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
