Egīls Baldzēns: Vai būsim mūžīgi ES kalpi?  (34)

Pat prasība atgriezties pie iepriekšējā – pirmskrīzes - darba samaksas līmeņa noteikti nenozīmē atgriezties pie tā paša ienākumu līmeņa. Tā ir ļoti pieticīga prasība, jo dzīves dārdzība ir augusi – pateicoties nodokļu paaugstinājumam - PVN elektrībai u.c., akcīzes nodoklim, nekustamā īpašuma nodoklim u.c. Šajā laikā ir augušas gan cenas, gan tarifi, kas nozīmē, ka reālajos ienākumos darbinieki ir ļoti daudz zaudējuši.

Veselības aprūpē ir jādod nauda pakalpojumiem, un, diemžēl, sāk parādīties ziņas, ka valdības partijas atkal kārtējo reizi apcer iespēju pavirzīties nost no tā, ko arodbiedrība ir izcīnījusi – 4,5% no IKP 2014. gadā. Mazs finansējuma paaugstinājums nerisinās veselības aprūpes problēmas, jo ir vajadzīga ne tikai pieejamība, bet savlaicīga pieejamība tajā brīdi, kad vajag. Valstij taču ir daudz dārgāk apmaksāt invaliditāti, vai kad cilvēks aiziet no dzīves – valsts zaudē pat tīri no merkantīlā viedokļa.

Valsts stratēģijai ir jābūt tādai, kas virzītu darbiniekus uz motivāciju strādāt rezultatīvāk un labāk. Pamatlietas ir darba samaksa, koplīgumi, ģenerālvienošanās. Arodbiedrības nostāja ir, ka jādara viss, lai stimulētu legālo nodarbinātību un lai tie, kas maksā nodokļus, saņemtu no valsts pretimnākšanu un atbalstu. Diemžēl Finanšu ministrija tiražē nostāju, ka "visiem viss vienādi". Šāds princips der, kad piemēro sankcijas par kādu pārkāpumu, bet ja mēs zinām, ka uzņēmums jau ilgstoši maksā visus nodokļus, pārkāpumu nav, tad šiem uzņēmumiem jāiet pretī vairāk. Pie tā mēs esam strādājuši, izveidojuši darba grupu ar darba devējiem, Finanšu ministriju, kurā pēc LBAS iniciatīvas gribam panākt, lai valsts piešķirtu nodokļu atvieglojumus tiem uzņēmumiem, kuros maksā visus nodokļus, ir noslēgts koplīgums vai uz kuriem attiecas ģenerālvienošanās. Tad legālā nodarbinātība būtu motīvs, kas rosinātu darbinieku strādāt labāk un vairāk, un valsts būtu tikai ieguvēja.

Darba samaksas jautājumi skar gan ekonomisko izaugsmi, gan demogrāfiju. Kā rāda darba ienākumu statistika – "uz rokas" līdz 300 latiem saņem ap 64% darbinieku. Varbūt šis darbinieks ģimenē varētu knapi atļauties vienu bērnu... Pavisam drīz Latvijā trūks kvalificētu darbinieku – liela daļa jaunatnes nepārtraukti aizceļo, un ar visu savu nabadzību Latvija ir donorvalsts Vācijai, Anglijai, Īrijai u.c. valstīm. Lai šo problēmu atrisinātu, mums nepietiek ar izglītības un veselības aprūpes sakārtošanu, bet ir jānonāk pie normālas darba samaksas, kura nestimulē cilvēku aizbraukšanu prom, īpaši to, kas vēl nav laiduši dziļākas saknes. Mūsu uzdevums nav nepārtraukti subsidēt bagātās Eiropas savienības valstis, mūsu uzdevums ir būt līdzvērtīgā statusā. Šobrīd ir situācija, ka Latvija vairāk dod, jo mēs nerēķinam cilvēkresursus, bet rēķinām Eiropas strukturālos fondus, kas īstenībā ir plāksteris uz brūces, bet tas brūču skaitu nemazina.

Minimālo algu vai pat mazāk mūsu valstī saņem 28,3 % nodarbināto. Realitātē tas ir - mēnesī ap 145 latiem. Un cik tad cilvēks, kas šobrīd algā saņem 145 latus, dabūs pensiju? Tā būs mazāka kā šī alga. Tātad, valdībai nāksies piemaksāt, tādas ir sekas, veidojot Latviju kā lēta darbaspēka valsti. Mēs neesam Ķīna, kam ir lieki cilvēkresursi, bet pat Ķīna ar tiem rīkojas taupīgāk nekā Latvijas valdība. Darba samaksas politikas trūkums ir radījis šo krīzi reālajos ienākumos sociālajā budžetā, pamatbudžetā, arī pensiju jautājuma risinājumā.

Arodbiedrību savienībai ir bijuši vairāki kardināli piedāvājumi valdībai, kā šo situāciju varētu atrisināt. Mēs ieteicām Lietuvas pieredzi, ka varētu iedzīvotāju ienākuma nodokli samazināt par 5% un neiekasēt mazāk; par visām šīm sociālo partneru vienošanās, par to, ka tie, kas neievēro šo vienošanos, pastiprināti pārbauda VDI un VID, tie netiek klāt pie Eiropas strukturālajiem fondiem, valsts, pašvaldību pasūtījumiem; mēs ieteicām jau 2011. gadā ieviest vidēja termiņa budžetu, to atbalstīja arī LDDK, LTRK, LPS, Zinātņu akadēmija, pat Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas komisija.

Tas nozīmē, ka varēja radikālāk grozīt pašu nodokļu politiku samazinājuma virzienā, jo samazinājums trīs gadu laikā izlīdzsvarojas daudz labāk nekā vienā gadā. Bet valdība mūsu priekšlikumus nav ņēmusi vērā, atlika uz 2014. gadu un rīkojas pēc vienkāršas peieejas kā grāmatvedis – droši, lēnām un pamatīgi. Rezultātā mēs it kā ekonomikā rezultātus panākam, bet zaudējam cilvēkresursus, zaudējam ticību sociālās apdrošināšanas sistēmai un valstij.

Jā, mēs esam parādā, gluži tāpat kā daudzas citas ES dalībvalstis, bet mūsu parāds pat ar visu aizņemšanos ir uz pusi mazāks kā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai (ap 80% no IKP). Valsts kases atspoguļotie dati rāda, ka šī gada 1. ceturksnī valdības parāds ir 38,3% no IKP. Ja mēs visus uzsvarus liksim uz budžeta deficīta mazināšanu, parāda atdošanu, nedomājot par tautsaimniecību, mēs parādu atdosim daudz lēnāk, un deficītu arī samazināsim daudz lēnāk un arī dzīvosim nabadzīgāk. SVF gan mums skaidri norādīja – vispirms atdodiet parādu un tad domājiet, kā skolotājiem un mediķiem palielināt algas! Ja mēs pieietu no šīs pozīcijas, tad Vācijas un Francijas valdībām jau sen būtu jāatkāpjas. Saistības mums ir jākārto, ņemot vērā Latvijas intereses. Valdība, centībā izpildīt ES un SVF priekšlikumus, vienmēr grib būt kā pionieris – labākais komjauniešu draugs.

Šobrīd imports aizvien ievērojami apsteidz eksportu - eksports šogad audzis par 11,4%, imports – par 18,2%. Viens eksports mūs neglābs, ja mēs turpināsim līdzšinējo politiku, mēs neizbēgami grimsim jaunā parādu bedrē. Ir vajadzīgs arī iekšējais patēriņš, ir vajadzīgas preces, kas aizvieto importu. Mums vajag tautsaimniecības spēju plus tautas labklājību. Ja mēs to neievērosim, no parādiem nekad neizmuksim, par saimniekiem nekļūsim ne Latvijā, ne ES, bet paliksim par mūžīgu kalpu ES.