Vakar epopeja ap skandalozo Pola Holandera filmu turpinājās ar vairākiem paziņojumiem un pasākumiem. Kopumā var secināt, ka zviedru puse ir operatīvi novērtējusi savu situāciju un cenšas ieņemt aizsardzības pozīciju ar pretuzbrukuma elementiem.
Savukārt Latvijā vairāk vērojama agresīva nervozitāte, kas vēl nebūt nenozīmē, ka tai sekos konkrēta rīcība.

Zviedrijas Filmu institūts vakar izteica nožēlu par reakciju Latvijā, noraidīja kļūdaino informāciju par Latviju un atvainojās. TV3 paziņoja par gatavību filmēt turpinājumu, tomēr par līdzšinējo arī atvainojas. Jāatzīmē, ka Filmu institūts uzreiz norādīja, ka tam nav nekādas ne morālās, ne juridiskās atbildības par filmu, tādējādi norobežojot valsts atbildību no privāta autora atbildības. Savukārt TV3 paziņojums ir visnotaļ pretrunīgs – šobrīd notiek atvainošanās par filmu, ko iepriekš šī kompānija pēc savas iniciatīvas ir rādījusi, kā arī tiek pieteikts turpinājums, no kā izriet, ka atvainošanās cena var izrādīties iegūtās publicitātes izmantošana bezmaksas reklāmai.

Tikmēr Latvijas puse nav tik konkrēta. Saeimas komisijas sēdē, kur piedalījās arī citu resoru amatpersonas, vienīgais lēmums bija nepieņemt lēmumus. Vairākas augstas amatpersonas, ārlietu ministru un ģenerālprokuroru ieskaitot, vakar filmu vēl tikai plānoja skatīties. Bet iekšlietu resora pirmdienas vēstījumam par nodomu tiesāties otrdien sekoja vien piebilde, ka par iespējamo tiesāšanos tiks lemts nedēļas laikā.

No vienas puses, protams, ir loģiski nereaģēt, jo katra Latvijas reakcija vēl tikai palielinās uzmanību šai filmai, ko, visticamāk, autors arī grib panākt. No otras puses, šobrīd, kad nav vairs pirmā nedēļa, kopš izraisījās skandāls ap šo filmu, nez vai būtu neadekvāti vismaz vienai valsts struktūrai paust oficiālu nostāju, tādējādi apliecinot, vai Latvijas protesti ir tikai sabiedriskā, vai arī oficiālā līmenī.

Saistībā ar iespējamo tiesāšanos vakar runāju ar vairākiem Latvijas pieredzējušiem dokumentālā kino režisoriem – Ansi Epneru, Antru Cilinsku, Andreju Apsīti. Visi bija skeptiski par tiesāšanās iespējām un, jautāti par viņiem zināmiem precedentiem ārvalstīs, teica, ka nekad neesot dzirdēts, ka prasītājs būtu valsts vai kāda valsts institūcija. Tika arī noradīts, ka Holanders ir labi nodrošinājies, noslēdzot līgumus ar filmas dalībniekiem par līdzdalību šajā filmā. Vienīgais izņēmums varot būt gadījumā, ja viņš maksājis par to, lai filmas dalībnieki runātu nepatiesību. Kā līdzīgu A.Cilinska minēja viņai zināmu gadījumu Anglijā, kur tiesā iesūdzēts producents, kurš izveidojis it kā dokumentālu filmu par narkobiznesu, kurā intervijas ar it kā narkodīleriem īstenībā bijis inscinējums un kuru dalībnieki nemaz nebija narkotirgoņi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!