Individuālā atbildība par savu pensiju, vai tā nav pārāk liela atbildība?
Latvijas Banka komentē, ka nākotnē varētu būt grūti pateikt konkrētu pensionēšanās vecumu. Cilvēki var strādāt arī 70 un 80 gadu vecumā. Pie nosacījuma, ka cilvēks turpina būt aktīvs un turpina apgūt jaunas prasmes un pat profesijas. Šobrīd ir grūti iedomāties, kāda būs mana kā indivīda dzīve 80 gadu vecumā. Tomēr gribētu teikt, ka līdzšinējā cilvēces pieredze rāda, ka pienāk tāds brīdis, kad cilvēkam vairs nav enerģijas vai fiziskā spēka turpināt darbu. Vienam 60, citam 80 gados. Teorētiski katrs pats var aprēķināt savu pensiju un izrēķināt, kā un cik jāuzkrāj, lai sevi nodrošinātu.
Tomēr daļa nav spējīga patstāvīgi veikt šādus aprēķinus zināšanu trūkuma dēļ. Šeit zināšanu nodošanas un izglītošanas lomu saņēmušas bankas.
Piekrītu Latvijas Bankas viedoklim, ka cilvēkam būtu jābūt iespējai izvēlēties, kad pensionēties. Kamēr vēl nav pensionējies, turpinās atbildība pašam regulēt savus uzkrājumus. Vai tā nav pārāk liela atbildība? Ne visi ir spējīgi pielāgoties nākotnes situācijai. Minimālās algas, zema kvalifikācija turpat 30% iedzīvotāju rada reālu sociālo risku Latvijai pēc 20-30 gadiem.
Vecumdienas paliks tikai dārgākas
Šobrīd nav skaidra situācija ar veselības aprūpi. Tomēr viens ir skaidrs – tai tērēsim vairāk un vairāk. Un vai visu spēs apmaksāt valsts?
Jāpalīdz pašiem cilvēkiem sevi disciplinēt un sadalīt savus ienākumus gan ikdienas tēriņiem, gan arī nebaltai situācijai, piemēram, veselībai. Ja valdība šobrīd neizmantos iespēju pēc būtības pārstrukturēt nodokļus arī veselības virzienā, tad vēlāk kā papildu nodokli to būs grūti ieviest.
Savukārt medicīnas attīstība nodrošinās arvien kvalitatīvākas vecumdienas, ja vien varam tās atļauties. Kas nākotnē prevalēs vecumdienu nodrošināšanā – privātie uzkrājumi, sociālā vai privātā apdrošināšana, bērni kā uzturētāji? Domas dalās. Droši vien vajag no visa pa druskai.
Kad ir pareizais brīdis domāt par nākotni? Šobrīd.
Šobrīd pensiju 2. līmenim tiek novirzīti 6%. Igauņu pieredze rāda, ka ar pareizu sistēmu var vēl vairāk un ātrāk uzkrāt...
Tomēr ar to vien nebūs pietiekami. Rietumvalstis domā par autoenrolment – lielāku darba devēju un darbinieku iesaisti, plānojot, cik no esošajiem ienākumiem jau pie ienākuma saņemšanas novirzīt uzkrājumam. Cilvēki jāpasargā paši no sevis.
Samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) no 23% līdz 20%, izmantojot šo samazinājumu prātīgi, būtu vieta arī iedzīvotāju motivēšanai veidot individuālos uzkrājumus. Protams, ne kā papildu nodokli darba devējam, bet pārstrukturējot darba samaksu, līdzīgi kā tas jau veikts virknē valstu.
2% no samazinātā IIN būtu lieliska iespēja veidot autoenrolment – ja cilvēki galīgi nevēlas to novirzīt pensijas uzkrājumiem, viņi var atteikties, bet, kā liecina Anglijas pieredze, lielākā daļa tomēr uzkrāj. Liekas, ko gan var ar 2%, bet tas ir gana daudz ilgtermiņā.
Turklāt 55 gadu vecums pensiju fondā tieši atbilst Latvijas Bankas ieteikumam atstāt pensionēšanās vecuma izvēli paša cilvēka ziņā.
Pensijas ir mirušas, lai dzīvo pensijas
Protams, paliek jautājums par uzticību pensiju sistēmai kā tādai...
Visi strādāsim ilgāk un līdz ar to arī maksāsim ilgāk. Nevajadzētu bažīties, ka nebūs pensijas vispār, tomēr par tās apjomu īsti pārliecības nav.
Pensiju 2. līmenī novirzītie 6% ir privātīpašums un ļoti būtiska pensijas sastāvdaļa. Savukārt pensiju 1. līmenis ir pilnīgi atkarīgs no demogrāfijas.
Vajadzētu modeli, kas prognozē sociālās iemaksas, balstoties uz demogrāfiju. Ja visi maksātu nodokļus, nebūtu nekādu problēmu nodrošināt arī šodien cilvēciskas pensijas, bet, ja 1/3 maksā nodokļus no minimālās algas, tad tur arī nekas nesanāk. Neticība valstij dominē pār vēlmi izprast nodokļu sistēmu.
Ja nodokļi būtu pārskatāmāki, tostarp, ja pensiju 1. līmeni varētu redzēt savā internetbankā vai kā reālu naudu bankas kontā, tad ticība stipri pieaugtu. Cilvēki to uzskatītu par savu naudu, nevis iemaksātu melnā caurumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
