Naidu pret tādiem pašiem sabiedrības pārstāvjiem kā paši. Naidu pret citādi domājošu cilvēku tiesībām un viedokļiem. Domāju, ja nebūtu šī naida un jau laikus pieteikto pretenziju pret citu tiesībām, Latvijā pat nepamanītu, ka praida diena pienāktu un tiktu aizvadīta. Tāpat kā daudzas citas dienas, kad cilvēki pulcējas, satiekas, piketē "par" vai "pret" kaut ko, kas katram šķiet svarīgs. Ar ko atšķiras piketi pie vēstniecībām no praida? Tikai ar to, ka parasti tie ir PRET kaut ko. Bet tie, kuriem ir cits viedoklis, nez kādēļ neiet uz vēstniecību apmētāt piketētājus ar kaku maisiņiem... To dara tikai tie, kas nespēj sevi cienīt tik daudz, lai saprastu, ka viņu taisnība nav vienīgā.
Varētu runāt par to, ka dzīvojam demokrātiskā valstī un tādā cilvēki ir toleranti. Diemžēl, pie mums bieži šo toleranci un demokrātiju piemēro tikai katrs sev izdevīgos brīžos, kad aizskar konkrēti katras personas tiesības vai iedomātās tiesības. Ja runā par citu tiesībām, tad tā, protams, ir to – citu – darīšana....
Demokrātiju katrs var definēt pa savam, tāpēc man svarīgāk liekas cilvēcība.
Riskēju kļūt nepopulāra "antipraidistu" acīs, bet esmu spējīga ar to samierināties un skaidri pateikt – es atbalstu Mozaīku gan praida rīkošanā, gan tajā, kā viņi cenšas audzināt mūs visus. Būt iecietīgiem un pieņemt, to, ka visi nevar būt taisīti "pēc viena ģīmja un līdzības"... Ja katrs no mums paskatītos apkārt , esmu pārliecināta, ka ieraudzītu savā tuvumā kādu, kurš nav precējies ar pretējā dzimuma būtni, bet dzīvo homoseksuālās attiecībās. Un tādas IR viņu tiesības, jo tās IR VIŅU sajūtas un VIŅU DZĪVE.
Es nezinu, kādas ir šīs sajūtas, bet varu iedomāties,kā jūtas cilvēki, kuri nevar savas jūtas izrādīt kā gribētos, jo riskētu pat ar fizisku izrēķināšanos. Bet es zinu, ka esmu gatava šos cilvēkus gan atbalstīt, gan aizstāvēt.
Pirms rakstīt šīs pārdomas, uzrakstīju īsziņu kādam savam draugam, kurš pirms laika man atzinās, ka ir gejs. Jautāju, vai ir vērts par to rakstīt un vai kādam tas būtu svarīgi. Viņš atbildēja: "man un daudziem cilvēkiem Latvijā tas būtu ļoti svarīgi. Nav jau runa par izrādīšanos, vienkārši vēlmi dzīvot normāli, bez maskas".
Es ticu, ka kādreiz viņam tas būs iespējams bez baidīšanās no nosodījuma – dzīvot savu dzīvi bez maskas. Tad, kad mēs patiešām dzīvosim īsti demokrātiskā un īsti cilvēciskā sabiedrībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
