Ēģiptes revolūcijai, kuras rezultātā tika gāzts iepriekšējais valdnieks Hosnī Mubāraks, nav bijis lielas jēgas. Vismaz tādā gadījumā, ja ar jēgu saprotam solītās un gaidītās demokrātiskās pārmaiņas.
Jaunais Ēģiptes līderis, Musulmaņu brālības ieliktenis Mohammeds Mursi nieka piecu mēnešu laikā spējis koncentrēt savās rokās vairāk varas, nekā tās oficiāli bija Mubārakam, un daudzmaz liberālā opozīcija ar Nobela miera prēmijas laureātu, bijušo Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (IAEA) šefu Mohammedu El Baradeju priekšgalā, jau sākusi viņu apsaukāt par faraonu un diktatoru.
No Kairas, Aleksandrijas un citu pilsētu centrālajiem laukumiem skan saukļi par diktatoru, kuram jāpamet amats un vaimanas par "nozagto revolūciju", liesmo gan valdošās, gan opozīcijas partiju biroji, policija lieki neceremonējas ar demonstrantiem, pacienājot viņus gan ar asaru gāzi, gan steku sitieniem. Vārdu sakot, deja vu - viss gandrīz kā 2011. gada februārī, kad sākās pret Mubāraka režīmu vērstās protesta akcijas. Ar to atšķirību, ka šoreiz Al Jazeera, CNN, BBC un citi pasaules informatīvās telpas modes noteicēji nesteidz slavināt opozīciju un kūdīt uz vēl lielākiem nemieriem. Par Al Jazeera viss skaidrs, bet tas, ka arī BBC un CNN ieperinājušies ļautiņi, kuri atbalsta islāmistu radikāļus, gan šķiet mazliet pārsteidzoši, bet, nu - Allāhs viņiem soģis. Vēl viena atšķirība no 2011. gada pavasara - nemanāma ir Ēģiptes varenā armija (vairāk nekā 450 000 vīru), kuras vadību Mursi un tiem, kuri stāv aiz viņa, sekmīgi izdevies piejaucēt.
Ja atceras, ka šā gada 30. jūnijā, kad Mursi stājās prezidenta amatā, viņa pilnvaras līdzinājās nullei, var tikai pabrīnīties, cik ātri šim šķietami naivajam vīram izdevies koncentrēt varu savās (un, protams, savu aizbildņu) rokās. Rodas zināmas aizdomas, ka Ēģiptes prezidents ne tikai ar lielmeistara cienīgu prasmi izmantojis situācijas, kuras viņam pasviedis liktenis, bet arī ietekmējis šo likteni, citiem vārdiem sakot, organizējot tos notikumus, kas ļāvuši viņam allaž iziet no situācijas kā uzvarētājam. Augusta sākumā, kā ieganstu izmantojot 16 ēģiptiešu robežsargu nogalināšanu uz Ēģiptes un Izraēlas robežas, Mursi izdevās ne tikai veikt pārmaiņas robežapsardzes dienesta un militārās pretizlūkošanas vadībā, bet arī panākt, ka no saviem amatiem atsakās ietekmīgais Bruš 2oto spēku augstākās padomes (SCAF) vadītājs, feldmaršals Mohammeds Huseins Tantavi un armijas štāba priekšnieks Sami Annans. Kaut gan abi šie vīri cieši saistīti ar Mubāraku, nav dzirdēts, ka viņiem būtu izvirzītas apsūdzības. Acīmredzot noticis visparastākais biznesa darījums - Tantavi, Annanam un viņu līdzgaitniekiem atļauts turpināt kūrēt militārpersonu uzņēmumus (pēc dažām aplēsēm, militāristu kontrolē ir gandrīz 40% Ēģiptes ekonomikas), bet viņi nejaucas politikā. Bet par uzbrukumu ēģiptiešu robežsargiem Sīnājā - ir gana lielas aizdomas, ka to organizēja radikāļi, kuri ar Mursi svētību tika izlaisti no cietumiem amnestijas ietvaros.
Savukārt pagājušonedēļ Ēģiptes prezidentam bija tas gods uzstāties miera nesēja lomā - tieši ar viņa starpniecību tika panākts pamiers starp Izraēlu un Gazas joslu kontrolējošo grupējumu HAMĀS. Daudzi apzinās, ka diez vai bez sava Kairas sabiedrotā un atbalstītāja ziņas (vai rīkojuma) HAMĀS būtu intensificējis Izraēlas apšaudi ar raķetēm, taču rezultāts ir tāds, kāds ir - Mursi ir pamiera garants. Labi apzinoties, ka šādā situācijā Rietumvalstis neriskēs viņu asi kritizēt, prezidents pagājušonedēļ spēra soli uz priekšu, pasludinot, ka nevienu no viņa dekrētiem nav iespējams apstrīdēt kādā tiesā, bet islāmistu kontrolētās parlamenta apakšpalātas un konstitucionālās asamblejas leģitimitāte nav apšaubāma.
Ja tā nav diktatūra, kas tad ir? Pat baltkrievu batjka Aleksandrs Lukašenko cenšas radīt kaut kādu iespaidu, ka tiesu vara pastāv un ir daudzmaz neatkarīga. Mursi diezgan viltīgi uzsvaru licis tieši uz tieslietu sistēmas noniecināšanu, apgalvojot, ka tajā savas pozīcijas saglabājuši Mubāraka ēras tiesneši, šā paša iemesla dēļ ģenerālprokurors Abdelmagids Mahmuds, kurš iecelts vēl Mubāraka laikā, nomainīts ar Talātu Ibrahīmu, kurš ir uzticams Musulmaņu brālības kadrs. Pūlim tikmēr kā gards kauls pamests solījums no jauna tiesāt Mubāraku un viņa līdzgaitniekus - Ēģiptē taču ir ne mazums cilvēku, kuri ir svēti pārliecināti, ka bijušais prezidents pelnījis nevis mūža ieslodzījumu, bet publisku saraustīšanu gabalos.
Patiesībā gan par Mubāraka likteni un tiesnešiem, Mursi un aiz viņa stāvošajai Musulmaņu brālībai, ir nospļauties. Viņiem daudz svarīgāk ir sagatavot un pieņemt tādu konstitūciju, kurā galveno lomu ieņems islāma vērtības. Vēlāk, aizbildinoties ar šo dokumentu, būs iespējams noturēt un neatdot varu - grūti atminēties kādu valsti, kas dzīvo pēc striktiem islāma likumiem, un kurā varas nomaiņa notiek demokrātisku vēlēšanu ceļā. Bet Mursi, par prieku Vašingtonai, Parīzei, Berlīnei, Londonai un Briselei, protams, vēl paspēs nodemonstrēt, ka ir ļoti mērens musulmanis, uzliekot veto, piemēram, idejām par Gīzas piramīdu un sfinksas nojaukšanu, vai "izņēmuma kārtā" atļaujot ārvalstu tūristiem pa pludmali pastaigāties peldkostīmos un iedzert kādu glāzi draņķīgā Sa kara alus. Tāds, lūk, jauns faraons...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
