Tā viegli var rasties maldīgs priekšstats, ka attiecībā uz rūpniecību atliek vien nopūsties "reiz jau bija". Jā, protams, nemaz ne tik sen – 90. gadu sākumā – neatkarības atgūšanas eiforijā popularitātes virsotnē tik tiešām bija dažādas nereālas vīzijas par tautsaimniecības attīstības ceļiem, tostarp par Latviju kā galvenokārt banku, tranzīta vai lauksaimniecības zemi. Taču realitāte šobrīd ir pilnīgi pretēja – savulaik nereti pat apzināti nīdētā rūpniecība tagad kļuvusi par vienu no galvenajiem Latvijas ekonomikas stūrakmeņiem.
Par spīti ne vienmēr labvēlīgiem lēmumiem attiecībā uz izglītības un enerģētikas politiku, rūpniecība turpina attīsties – 2016. gadā tās devums IKP pieaugumā bija lielāks nekā jebkurai citai nozarei. Rūpniecība kopā ar celtniecību noteikti būs starp kopējai izaugsmei vissvarīgākajām nozarēm arī šogad. Ir pamats būt optimistiskiem arī par turpmākajiem gadiem. Mūsuprāt, tieši šīs ir patiesības, kas būtu padziļināti jāskaidro Latvijas simtgades priekšvakarā. Laikā, kad izšķiras arī daudzi būtiski jautājumi par virzieniem, kādos mēs kā nācija vēlamies iet, lai sasniegtu augstāku labklājības līmeni.
Eksports – ekonomikas lokomotīve
Tēlaini izsakoties, ekonomiku var salīdzināt ar garu pasažieru vilciena sastāvu. Ja atsevišķu pēdējo vagonu atkabināšana kopējo virzību neietekmē, ir pilnīgi skaidrs, ka bez jaudīgas lokomotīves vilciens uz priekšu nekustēsies. No otras puses, arī vienas pašas lokomotīves dzenāšana pa sliežu ceļiem ir neefektīva un bezmērķīga. Ekonomikā ir līdzīgi – tās dzinējspēks un sabiedrības labklājību veidojošo procesu sākumpunkts ir eksportspējīgie uzņēmumi. Un starp tiem rūpniecība noteikti ir lielākā eksporta nozare.
Protams, tāpat kā pasažieru vilcienā, kur lokomotīvē sēž tikai neliela cilvēku daļa, arī apmēram trīs ceturtdaļas no Latvijas ekonomikas ir vērstas uz iekšējo tirgu. Taču tieši no ārējos tirgos nopelnītā ir atkarīgi visi pārējie tautsaimniecības posmi. Cik eksportējošie uzņēmumi uz valsti atved naudu, tik tiem ir iespēja izdot par vietējās izcelsmes vai importa precēm un pakalpojumiem, no kā tālāk tieši vai netieši ir atkarīga arī visa pārējā saimnieciskā darbība. Bez eksporta sabiedrības labklājības pieaugums nav iespējams.
Turklāt nozīme ir ne tikai eksporta skaitļos mērāmajam devumam. Rūpniecībā preču tirdzniecība ārpus valsts robežām, īpaši ņemot vērā Latvijas iekšējā tirgus lielumu, dod ļoti būtisko iespēju palielināt ražošanas mērogus. Un izaugsmei tik nepieciešamā darba ražīguma palielināšana visbiežāk ir nesaraujami saistīta tieši ar mērogu efektiem. Pārdošana citu valstu tirgos ir arī labākais veids, kā sevi pārbaudīt salīdzinājumā ar pasaules līderiem, sakoncentrēt spēkus, atklāt uzņēmuma potenciālu. Tas pārbauda vietējo teoriju globālajā praksē, glābj no domāšanas inerces. Kaut gan darbība iekšējā tirgū var likties komfortablāka, viegla dzīve viegli var vest neceļos — te lielāka loma ir patērētāju ieradumiem, pārdevēju spējai kārtot attiecības ar valsts institūcijām, dažāda veida "veco zēnu" tīkliem.
Būsim godīgi – orientējoties uz vietējo tirgu, ir arī krietni vieglāk slēpt daļu no darījumiem vai nodarboties ar nereģistrētu uzņēmējdarbību. Tāpēc ārējie tirgi vienmēr būs objektīvāka mēraukla ražotāja patiesajām spējām. Turklāt, strādājot valstīs ar daudz ilgāku tirgus ekonomikas vēsturi, attīstītāku biznesa kultūru, noslīpētāku privātā un sabiedriskā sektora mijiedarbību, uzņēmumi ir spiesti attīstīt arī savus iekšējos procesus, lai tie atbilstu augstākai kvalitātes latiņai. Eksportējošie uzņēmumi ir tie, kas augstos ārvalstu standartus un attieksmi pret saistībām ar valsti pamazām pārnes uz pārējo ekonomiku.
Rūpniecība kā pirmā vijole orķestrī
Atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem šobrīd rūpniecība nevar sūdzēties par uzmanības trūkumu plašsaziņas līdzekļos un politiķu runās. Runājot par vārdiem un cēliem nodomiem, ir pat bijuši pārspīlējumi. Nacionālajā attīstības plānā, kas joprojām it kā veido vispārējo ietvaru lēmumiem par ekonomisko politiku, viens no galvenajiem mērķiem ir līdz 2020. gadam palielināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru ekonomikā līdz 20%. Šādam uzstādījumam ir bijušas gan pozitīvas, gan negatīvas sekas.
No vienas puses, ir apsveicami, ka tiek uzsvērta rūpniecības nozīme un pausta vismaz vēlme īstenot politiku, kas veicinātu strauju nozares attīstību. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šis mērķis netiks sasniegts. Un ne jau tāpēc, ka rūpniecība stagnētu, bet gan tāpēc, ka attīstās arī citas nozares, kas, protams, ir tikai apsveicami. Līdz ar to pēc četriem gadiem rūpniecība noteikti var sasniegt 20% no vēsturiskā 2010. gada, bet ne no 2020. gada kopējās pievienotās vērtības. Diemžēl, šo mērķi nesasniedzot, var tikt radīts kārtējais nepamatotais iespaids, ka rūpniecības nozare ir neveiksminiece, tās attīstības veicināšanai pieņemtie lēmumi nedod rezultātu, tātad nav vērts turpināt.
Tāpat jāsaprot, ka ekonomikas dalījums nozarēs vienlaikus ir it kā ļoti vienkāršs, precīzs un pašsaprotams, taču arī ļoti nosacīts. Ekonomika ir kā orķestris, kurā katram spēlētājam ir sava partija, bet visiem ir kopīga partitūra. Mērot nozaru īpatsvaru IKP, pamatvienība ir uzņēmumi, kuru radītā pievienotā vērtība tiek ieskaitīta vienas vai otras nozares devumā atkarībā no pamatdarbības veida. Taču gandrīz visos rūpniecības uzņēmumos ir darbinieki, kuri tieši nepiedalās ražošanas procesā. Piemēram, AS "Latvijas Finieris" ir kopumā pārstāvētas 250 dažādas profesijas. Tikai tāpēc, ka uzņēmumam ir grāmatvedis, daļa tā radītās pievienotās vērtības netiks ieskaitīta komercpakalpojumos.
Turpretim, ja uzņēmums izlemj grāmatvedības vai citus pakalpojumus pirkt kā ārpakalpojumu, daļa līdz šim radītās pievienotās vērtības jau var "aizceļot" uz citu nozari. Optimizējot darbības procesus, daudzi ražošanas uzņēmumi arvien biežāk izvēlas tieši šo ārpakalpojuma ceļu, kas nozīmē tikai to, ka, ražošanas faktiskajai nozīmei reālajā dzīvē pieaugot, rūpniecības izmērāmais īpatsvars ekonomikā, gluži pretēji, var samazināties. Līdz ar to būtu jāsargās no konteksta izrautus statistikas datus padarīt par absolūtu patiesību, bet dziļāk jāielūkojas pievienotās vērtības radīšanas procesos, izprotot, kas ir garā vilciena sastāva īstais enerģijas avots.
Ekonomikas degviela ir produkti
Un te mēs nonākam pie vienkāršās atziņas – ja eksports ir ekonomikas lokomotīve, tad tās degviela ir preces un pakalpojumi, kas apmierina pārējās pasaules iedzīvotāju vajadzības. Mūsdienu tehnoloģiju attīstība paplašina iespējas eksportējamos produktos pārvērst ļoti dažādus saimnieciskās darbības rezultātus. Īpaši straujas izmaiņas notiek pakalpojumu sektoros, tāpēc to daļa pasaules tirdzniecībā aug. Daudzi teiks – lūk, patiesā degviela Latvijas lokomotīvei. Un viņiem būs daļēji taisnība, jo arī šos virzienus ir svarīgi attīstīt. Taču, palūkojoties tuvāk, iespējas pakalpojumu tirgos ne vienmēr ir tik pievilcīgas, kā tās izskatās pirmajā brīdī. Ir valstis ar kopumā ļoti lielu iedzīvotāju skaitu, kas mēģina pasaules tirgū ieiet tieši ar pakalpojumiem. Te pirmkārt var minēt Indiju.
Šo valstu izvēle ir saprotama — tām trūkst konkurētspējas argumentu preču nozarēs, kas spēj radīt augstus ienākumus. Lai attīstītu šādu rūpniecību, ir vajadzīgas ražošanas tradīcijas, sazarota fiziskā infrastruktūra, dārgas iekārtas. Lai eksportētu informācijas tehnoloģiju pakalpojumus, var pietikt ar datoru un ar salīdzinoši mazām iegūstamo programmēšanas prasmju izmaksām.
Turpretim attīstīto valstu vidū kā galvenā ekonomikas degviela pagaidām dominē preču tirdzniecība. Un arī Latvijas gadījumā tas, ka esam rūpniecības zeme ar senu vēsturi, ir bieži ļoti nenovērtēts konkurētspējas arguments. Rūpniecība Latvijā ir svarīga nevis tāpēc, ka ražošana būtu a priori pārāka nodarbe par citām, bet tāpēc, ka mūsu valstī tai ir kopumā vislielākās iespējas radīt starptautiski konkurētspējīgus produktus. Līdzīgi kā lēca sakoncentrē saules starus, tā eksportspējīgā rūpniecības produktā tiek ietvertas mūsu valsts iedzīvotāju zināšanas, prasmes, darba tikums, dabas resursi... Katrs šāds produkts ir dažādu uzņēmumu un institūciju gudras sadarbības rezultāts.
Vai rūpniecības intereses tiek respektētas?
Nenoliedzami, produktu attīstības ceļš līdz starptautiskam novērtējumam nav viegls, tas var būt pat ļoti akmeņains. Arī "Latvijas Finieris" ir ieguldījis milzu darbu, līdzekļus un pacietību, lai uzņēmuma zīmols "Riga" globālajā bērza saplākšņa tirgū būtu viens no vērtīgākajiem. Lai rūpniecība varētu sekmīgi turpināt vairot nācijas labklājību, tās vajadzības būtu jāņem vērā, veidojot valsts politiku plašā nozaru spektrā, neradot liekus šķēršļus un izmaksu pozīcijas, kas kavē investīcijas tālākā attīstībā. Ļoti svarīga ir izglītība, taču vēl sāpīgāks jautājums apstrādes rūpniecības konkurētspējā ir elektrības cenas. Tās stipri paaugstinājusi obligātā iepirkuma komponente (OIK), ar ko finansētajiem projektiem ir ļoti dažāda ekonomiskā lietderība. Mazāk zināma tēma ir atšķirīgās elektrības sadales izmaksas Latvijā un valstīs, kuru uzņēmumi ir tiešie Latvijas ražotāju konkurenti preču eksporta tirgos, pirmkārt jau Igaunijā un Ziemeļvalstīs.
Nav šaubu, ka sadales tīklu kvalitātes uzlabošana ir svarīgs uzdevums, taču jebkuriem ieguldījumiem ir jābūt samērīgiem ar klientu — gan ražotāju, gan mājsaimniecību – spēju par tiem maksāt. Līdz šim enerģētikas politikā ir dominējis izteikti tehnocentrisks skatījums. Vai nebūtu pienācis laiks vairāk uzmanības pievērst enerģētikas sociāli ekonomiskajam kontekstam, enerģētikas politiku turpmāk nepadarot par patērētāju un nodokļu maksātāju apmaksātu rotaļu ar dārgām mantiņām, kāda tā dažkārt bijusi līdz šim? Turpinot analizēt rūpniecības lomu Latvijas tautsaimniecībā, mēs pie šī jautājuma noteikti vēl atgriezīsimies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
