“Valsts nozagšana ir politekonomisks termins. Man pašam patīk to lietot. Runa ir par visai tautai piederošas mantas nelikumīgu izsaimniekošanu. Ir likumīgs pamats runāt par to, ka valsts ir piesavināta,” uzskata Alfreds Rubiks.
Var piekrist tam, ka šo nejuridisko terminu mūsu partijas izmanto savu attiecību kārtošanai, taču ne jau partijas to ir izdomājušas, bet Eiropas eksperti.

Kādreiz valsts līmenī nezaga. Skaļākie gadījumi, kurus no padomju laikiem atceras A. Rubiks, ir slavenā kokvilnas lieta Vidusāzijā, kur bija iesaistīta arī partijas nomenklatūra, un ikru lieta, kad sasmērējās zivsaimniecības ministrs Ižkovs.

Prokuratūra un tiesu vara nav spējīgas novērst valsts nozagšanu, jo pašas procesā ir iekšā. “Par ko Šabanskim tik daudz naudas saskaitīts? Kad vajadzēja tiesāt Rubiku, ģenerālprokurors Skrastiņš bija gatavs pārkāpt likumu, bet kad jāatklāj nopietnas lietas, viņš paziņo, ka izjūt politisku spiedienu. Bet Šabanskis kā uzticīgs šunelis taksītis iet viņam pakaļ,” rezumē A. Rubiks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit