Foto: DELFI

Gada redaktors 2019 – džentlmenis, kurš maisa ideju kausēšanas katlu

Mediji ir ceturtā vara vai nu jau vairs ne? Kādas ir to attiecības ar reālo varu: prese palīdz maldināt tautu vai, gluži pretēji, neļauj varai atslābt? Vai žurnālistikai ir nākotne sociālo tīklu laikmetā? Kādēļ DELFI ieviesa abonēšanu, un vai ir ētiski tirgot informāciju? Uz žurnālistes Kristinas Hudenko jautājumiem atbild DELFI galvenais redaktors Ingus Bērziņš, kurš augustā ieguva Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvu kategorijā “Gada redaktors”.

Ingus ceļš žurnālistikā sākās 1994. gadā. Uz DELFI redakcijas komandtiltiņa viņš nostājās 2001. gadā, kad internets Latvijā vēl bija eksotika un tam, ka digitālie mediji varētu pārspēt laikrakstus un žurnālus, neticēja neviens – arī Ingus pats. 

Viņa plāns bija nedaudz piestrādāt, pirms stāties maģistrantūrā Jorkas Universitātē, kur gribēja studēt politisko filozofiju. Tomēr liktenis iegrozījās citādi – ar Lielbritāniju nekas nesanāca, savukārt DELFI dažos gados kļuva par lielāko ziņu portālu, bet vēlāk arī par lielāko un ietekmīgāko mediju Latvijā. 

Pēdējo gadu lielākais sasniegums ir “DELFI plus” – portāla maksas versijas – izveide, par ko ik dienu tūkstošiem lasītāju “balso” ar savu naudu. Par spīti skeptiķiem, kas dzirdami no daudzām pusēm, Ingus nešaubās par to, ka tā ir uzvara. Par kvalitāti jāmaksā, tā ir vienīgā iespējamā formula mūsdienu pasaulē. Augstāka kvalitāte – vairāk naudas – vēl augstāka kvalitāte...    

Līdztekus portāla vadīšanai, kas ietver arī izvērstu rakstu, interviju gatavošanu un pētniecību, Ingum “fonā” pēdējā desmitgadē bijis arī lektora darbs dažādās augstskolās, dziesmu tekstu radīšana “Prāta vētrai” un Donam, kā arī dīdžeja seti. Šķiet, jebkuras sienas caursišana viņam pa spēkam.  

Šīs intervijas iemesls ir Ingum Bērziņam piešķirtā Izcilības balva kā gada redaktoram. Tomēr pirms sarunas mēs vienojāmies iztikt bez slavināšanas un pievērsties sāpīgiem jautājumiem – tam, kā žurnālistika un mediji izskatās 2020. gadā. 

Kādā no tavām “Prāta vētras” dziesmām izskan vārdi “Es gribu raudāt!”. Kā tik romantiskas dabas cilvēks izvēlējies žurnālistiku – profesiju, kurā jāstrādā ar skalpeli?

Šī dziesma ir manis un Renāra Kaupera kopprodukts. Es uzrakstīju skarbo “es gribu”, bet Renārs pievienoja romantisko “raudāt”. Dzīvē centos atbildēt uz jautājumu, ko es gribu, lai pēc tam neraudātu. Iespējams, mierīgākos laikos mierīgākā valstī man piederētu skrūvju fabrika Kuldīgā. Es kā personība veidojos deviņdesmitajos, pārmaiņu gados. Un tāpēc skaidri saprotu – vīrietim, džentlmenim jādara nopietns darbs. Šis laikmets pieprasa, ka šis nopietnais darbs ir palīdzēt sabiedrībai kļūt labākai. Īstam džentlmenim radošā darbība ir tikai hobijs, kaut kāda sevis apliecināšana un sevis pārbaudīšana spējā kaut ko radīt. Komercpasaulei un tirgus sistēmai būtu jābūt primārajai vietai, kur tev savas spējas jāapliecina. 

Ar kādām avīzēm un žurnāliem tu uzaugi?

Tam, ka visu savu profesionālo dzīvi esmu saistījis ar mediju nozari, gan neredzu kaut kādu atblāzmu sakņojumu tajā, ko bērnības laikā patērēju.

Mana ģimene abonēja visu, sākot no “Padomju Jaunatnes”, “Liesmas”, “Zvaigznes”, “Lauku Dzīves”, “Veselības” līdz pat “Zīlītei” man un “Pionieri”, “Draugu”. Bet es neteiktu, ka tieši šie izdevumi būtu radījuši man domu par žurnālistikas lomu un vilinājumu. Nē, tā absolūti nav. Nonākšana žurnālistikā ir pilnīgi nesaistīta ar mediju patēriņu bērnībā. Savu izvēli veicu 92., 93. gadā, kas bija tādi visasākie gadi nepieciešamības reflektēt aspektā – ko tu dzīvē darīsi, lai no tā būtu kaut kāds labums sabiedrībai. Bija iespēja iestāties tikko nodibinātajā Rīgas Ekonomikas augstskolā vai izvēlēties līdzīgu profesiju, bet tolaik uzņēmējdarbības fons nebija īpaši labvēlīgs kā cienījamai profesijai. Vismaz manos panka ieskatos. 

Žurnālistika – tas bija tāds neapzināts un nepārdomāts priekšstats, kā ar kaut kādu ikdienas darbību dot kādu sabiedrisko labumu. Neko nesaprotot, kāpēc es to daru, 1994. gadā devos iestāties Latvijas Universitātē. Uzņemšanas komisijā bija Jānis Domburs, kuram pašam tobrīd bija 21 gads un nepabeigta augstākā izglītība. Bet tajos interesantajos laikos varēja notikt jebkas, kas šobrīd liekas dīvains. 

Biju jauns panks saplēstos džinsos ar anarhijas simbolu auskariem ausīs un laikam ļoti patētiski norunāju, cik ļoti neapmierināts esmu par to, cik liekulīga un ļauna ir oficiālā sabiedrība. Tie drīzāk bija pankgrupu dziesmu teksti, nevis reāla izpratne par korupcijas shēmām. Domburs tā paša gada septembrī uzaicināja mani pievienoties viņa tikko nodibinātajam Neatkarīgajam informācijas un pētniecības birojam. Tā arī šī nozare mani iesūca. Nu jau kādus 26 gadus. 

Kad pirmo reizi apjauti vārda spēku žurnālistikā?   

Konkrētu brīdi jau vairs neatceros. Pēdējos 30 gados gan Latvijā, gan vispār civilizācijas vēsturē notiek nepārtraukta mijiedarbība starp kaut ko ļoti elitāru un notiekošu kaut kur kabinetos ar ādas krēsliem, kur daži cilvēki nosaka miljonu likteņus, un to, kas patiesībā notiek ielās un gaisā, kas ir kaut kas netverams un liek notikt izmaiņām. Mikrolīmenī tieši tāpat es redzu žurnālistikas ietekmi Latvijā –  spēju radīt pārmaiņu vēju. Domāju, apmēram tā var aprakstīt arī to, kas šobrīd notiek Baltkrievijā.

Būtu naivi domāt, ka viens raksts, sērija vai sižets rada globālas pārmaiņas. Bet žurnālistu pūliņi – tā nav bumbiņu mešana pret sienu. Tā ir mijiedarbība.

Patiesība ir kaut kur pa vidu. Galu galā – uz kuru pusi pūš vējš, turp dodas mākoņi. Mērķtiecīgi pūliņi nav velti. Šāda izpratne man vienmēr palīdzējusi atrast kaut kādu jēgu nodarboties ar žurnālistiku. Diezgan ērti, ja tu neesi naivais, kurš pārspīlē sevis darītā nozīmīgumu, un vienlaikus neesi arī tāds, kurš nolaiž rokas, noniecina žurnālistikas jēgu vispār.

Vai tu to darītu, ja nebūtu jādomā par ienākumiem? Piemēram, būtu saņēmis mantojumā miljonu...

Kādēļ mantot? Ideālā gadījumā mēs gribētu uzcelt tik veiksmīgu un jaudīgu mediju, lai to pašu miljonu atnestu žurnālistika un mediju menedžments (smejas). Jāteic gan, ka Latvijas tirgū tas nav iespējams.

Tādēļ es šo jautājumu pārformulētu šādi: ja tev dotu miljonu, lai tu nestrādātu žurnālistikā, vai tu ņemtu? Nē! Bez liekuļošanas.  Bet kopumā atbilde ir – Brazīlija, kur miljonāri dzīvo ar dzeloņdrātīm apvilktās villās un ik vakaru viens pie otra ciemos lido ar helikopteru. Bet apakšā, citā realitātē, – laupīšanas, slepkavības, narkotikas, badā mirstoši bērni, kaudzēm problēmu... Dzīvot var, bet man ir pārāk liels sentiments pret Latvijas vēsturi, tautu un kultūras kopumu, lai es to novēlētu. 

Kādi, tavuprāt, ir žurnālistikas uzdevumi un mērķi? Cik ļoti tie mainījušies “Facebook” un tvitera laikmetā?

Atsevišķās niansēs uzdevumi, tāpat kā mani profesionālie pienākumi, mainās katru dienu, gluži tāpat mainās arī avoti, kuros DELFI gūst informāciju par pasaulē notiekošo. Jā, “Facebook” plaukst, taču labs redaktors un žurnālists kā ļoti būtisks ķieģelis demokrātijas ēkā paliek. Ne velti pēc tam, kad Tramps kļuva par prezidentu, bet briti nobalsoja par “Brexit”, mediju pasaulē sākās absolūta renesanse tajā, kā cilvēki pasaulē abonē un uzticas klasiskajai žurnālistikai.

2016. gadā “New York Times” bija plānojis, ka dažos gados būs klāt pusmiljons digitālo abonentu, bet tagad to ir jau vairāk nekā četri miljoni. Tas pats ar “Guardian” un kvalitatīvo presi visur citur pasaulē. Jā, agresīvu antiintelektuāļu uzvaras gājiens īstermiņā ir viņu ieguvums, bet ilgtermiņā tas vien nostiprina daudzo inteliģento cilvēku vēlmi pēc strukturētas, analītiskas informācijas. Viņi daudz vairāk lasa presi, nekā bija pieraduši to darīt. Tas ļauj ticēt spožai kvalitatīvas žurnālistikas nākotnei. Galvenais – medijiem pašiem aiz sava slinkuma vai neattapības visu nesabojāt, nelikt lasītājiem vilties. Ja pacentīsimies, tad tuvākajos piecos–desmit gados mēs kā medijs būsim ļoti vajadzīgi un mīlēti ļoti plašos sabiedrības slāņos.

Ir tāda sajūta, ka bezkaislīga atspoguļojuma un analīzes laiki ir pagājuši. Vai masu medijiem jāieņem daudz aktīvāka pozīcija?

Uzdevumi palikuši tie paši. Paskaidrošu. Portālā “Satori” publicē ļoti eksaltētus un kaislīgus komentārus par to, kādēļ vajadzīgs partnerattiecību likums. Ar šādu pieeju tu nekad neko nepanāksi. Kvalitatīvas žurnālistikas uzdevums – rūpīgi dodot vārdu dažādu ideju paudējiem, palīdzot dažādu jomu ekspertiem, sniegt publisku analīzi par kādu konkrētu tematu, nonākt līdz tam, ka politiskā elite un plaša sabiedrība, rūpīgi visu izdiskutējusi, nonāk pie idejas, ka partnerattiecību likums ir jāpieņem.

Uzskatu, ka nekādas lielas, labas, vispārcilvēciskiem mērķiem paredzētas pārmaiņas nenotiek revolūcijas ceļā. Tās visas notiek caur lēnu ideju apmaiņu un vienošanos. Un šādiem procesiem nav nekā labāka par kvalitatīvu presi, kas atspoguļo un analizē, nevis kliedz un pieprasa. Dvēseles kliedziens te nelīdzēs. Tādēļ es vairāk ticu “New York Times”, nevis skaļiem aktīvistu blogiem.

Vai varam apspriest notikumus Baltkrievijā bez noteikta vektora? Par to, ka šāds vektors pastāv, liecina arī baltsarkanbaltais karodziņš DELFI, par kuru esam saņēmuši ne mazums komentāru...

Vektors ir obligāti nepieciešams. Tieši tas mūs padara par cilvēkiem. Svarīgi, kā tu šo ideju kausēšanas katla funkciju izpildi. Un te es neesmu vienisprātis ar kliedzošajiem aktīvistiem.

Vai varam palūkoties uz koronavīrusu no to cilvēku pozīcijas, kas noliedz tā bīstamību vai uzskata, ka daudz baisākas ir karantīnas ekonomiskās sekas? Vai varam dot vārdu Lukašenko pozīcijas domubiedriem?

Vai bezkaislīgai atspoguļošanai un analīzei ir robežas – šis ir ļoti jutīgs jautājums. Vai mums jādod tribīne visiem, arī tiem, kuru viedoklis rada šaubas par viņu veselo saprātu vai kaitējošu ietekmi uz valsts integritāti? Lieliem izdevumiem šādi jautājumi jārisina ik dienu. Ir jānosaka kaut kāda robeža. Tas, kas tev tīri subjektīvi šķiet nepieņemams un korektai viedokļu apmaiņai traucējošs, citam var likties itin leģitīms, lai piedalītos apspriešanā publiskajā telpā. Un tikai pilnīgi traks fanātiķis var pateikt, ka skaidri zina, kur šādu žogu sliet.

Borisam Grebenščikovam ir brīnišķīga frāze: “Es nevaru nostāties nevienā pusē, es nezinu nevienu, kuram nav taisnība.” Vienlaikus tava pieredze, zināšanas un ieaudzinātās vērtības neļauj tev laist uz tribīnes cilvēkus, kas apgalvo, ka Zeme ir plakana. Atsijāt šo viedokli – tā ir tava atbildība pret sabiedrību. Diemžēl tas vēl vairāk marginalizē tamlīdzīgu ideju nesējus un rada viņiem papildu sekotājus, kam patīk iedomāties, ka masu mediji ir varas pakalpiņi, kas palīdz maldināt sabiedrību. Mediji nav uzskatu atkritumu kaste, kurā visu drīkst mest. Tad mēs zaudētu cienījamu, inteliģentu cilvēku uzticēšanos. 

Norādīšu, ka portāls “Meduza” pēdējā laikā dod iespēju izteikt savus argumentus cilvēkiem ar antiopozīcijas uzskatiem – uzņēmējiem, kas balsoja par Lukašenko, jauniešiem, kas uzstājās par Putina termiņu “nonullēšanu”… Un tie nebija margināļi.

Nav tā, ka mēs nedodam vārdu cilvēkiem ar citādu viedokli. Pie mums bijuši arī politiķi, kas runāja par nepieciešamību Baltijas valstīm nokārtot attiecības ar Kremli un oficiālo Baltkrieviju, pirms situācija sāka eskalēties... Savu personisko robežu novelku tur, kur sāk pulsēt sirdsapziņa. Tas ir punkts, kurā vienkārša ideju apmaiņa var pāriet nedemokrātiska režīma aizstāvībā vai pat slavināšanā. Nevar pieļaut domu, ka Malaizijas lainera notriekšana jau nu nav taisns ceļš uz Aušvicu vai gulagu. Kaut kādā brīdī spēlēšanās ar visu viedokļu uzklausīšanu ir jābeidz un jāsaka: vai nu jūs to pieņemat, vai lasiet citu mediju.

Ja nerunājam par politiku: cik lielā mērā esam atbildīgi par informāciju, ko publicējam? Piemēram, populārā sāga par Kardašjanu ģimeni… Vai nav tā, ka dodam signālu saviem bērniem: dari kā viņi un būsi populārs?

Šajā jautājumā man ir subjektīvs viedoklis, kurš, pieļauju, varētu palikt mazākumā, ja mēs varētu izmērīt kaut kādu kopējo sabiedrības attieksmes temperatūru. Man liekas, ka mediji, kas pretendē uz kvalitātes statusu un atspoguļo sabiedrības un politikas procesus, vienlaikus drīkst izklaidēt lasītājus ar jocīgu, muļķīgu un neviennozīmīgu informāciju.

Tur nav ko slēpt, pateicoties šai manai privātajai pārliecībai, no 2009. līdz 2013. gadam rakstījām ļoti daudz par šāda veida pseidoslavenībām. Savā ziņā mēs pat paši dažas tādas radījām, mākslīgi kurbulējot viņu ekshibicionisma tieksmi un alkas pēc uzmanības. Man šķita, ka plašā auditorija mums piedos, jo domās tāpat kā es. Tas taču ir tik forši: palasīt kaut ko, kas palīdz strukturēti domāt par politiskiem vai tautsaimniecības procesiem, bet blakus paskatīties, ka kāds dīvainis kārtējo reizi ir šķietami nejauši noķerts fotografējamies pliks.  

Bet tad sapratu, ka esmu pieļāvis milzīgu kļūdu no medija reputācijas viedokļa. Par laimi, šī apjausma sakrita ar brīdi, kad Latvijas ekonomika atkopās no krīzes un medijiem pazuda nepieciešamība jebkuriem līdzekļiem ar klikbaitu ražot reklāmas baneru vietas. Tagad mēs par to gandrīz vairs nerakstām. Tik vienkārši.

Un te nonākam pie maksas DELFI tēmas – projekta, kas lielā mērā atnesis tev LŽA balvu. Sociālajos tīklos mums raksta, ka informācija par maksu – tās ir šausmas, kauns, ierobežotas tiesības uz informācijas pieejamību. 

Strādāju DELFI  jau 20 gadus. Gandrīz katru gadu vismaz reizi kādā tehnoloģiju blogā vai sociālajos tīklos komentāros lasu, ka DELFI neko nemāk, visu dara nepareizi. Vieni un tie paši pārmetumi – gan 2001. gan 2004., gan 2007. un 2020. gadā... “Paskatieties, kā DELFI nemāk! Viņi tūlīt bankrotēs! Kas gan viņus lasa, tur tikai reklāmas! Paskat, viņi raksta, ka viņiem ir simtiem tūkstošu lasītāju, – paši taču sev klikšķina! Mans brālēns pazīst Jāni, kurš zina Uldi, kas dzer ar Andreju, ar to pašu, kurš pa naktīm neguļ, bet visu laiku klikšķina... Tie arī viņu reitingi!”

Sākumā tas sāpēja. Guļos un mostos ar domu, kā attīstīt DELFI, bet no malas šķiet, ka mēs neko neprotam? Patiesībā arī abonēšanas maksas ieviešana par oriģinālrakstiem ir ļoti pārdomāts lēmums. Ļoti ilgi uz to gājām, sapņojām no 2014. gada. Rūpīgi pētījām pasaules pieredzi, analizējām, kas derēs Latvijas apstākļiem, konsultējāmies ar kolēģiem Skandināvijā, aicinājām viņus pie mums, braucām uz semināriem un nozares konferencēm, lasījām ekspertu viedokļus. Galu galā palaidām “DELFI plus”, ļoti daudz ar to strādājam un plānojam turpmākos soļus gadiem uz priekšu.

Tagad uz tiem, kas saka, ka DELFI neko neprot, skatos ar ironiju. Ja viņiem tā šķiet un vajag to publiski pateikt – forši, mums ir demokrātija! Taču pasaulē mediju bizness virzās tieši šādā virzienā.  

20 gadus ilga bezmaksas interneta portālu attīstība drīzāk bija izņēmums. Tagad esam sapratuši, kas ir internets no juridiskās, autortiesību, tehnoloģiskās un tamlīdzīgām pozīcijām, un nonākuši pie vecās un visgodīgākās realitātes informācijas apmaiņai – lasītājs ar savu naudas maku balso par to, kam uzticas, lai padarītu savu mediju neatkarīgu no trešo un ceturto pušu interesēm. Uzvarēs tas, kurš būs viskvalitatīvākais. Jo vairāk būs to, kas gatavi maksāt, jo vairāk kvalitatīvas un interesantas informācijas mēs varēsim dot.

“New York Times” fenomens skaidri to ir pateicis: jo vairāk abonentu, jo vairāk naudas, jo vairāk labu žurnālistu, jo augstāka kvalitāte! Kaut vai sūtīsim žurnālistus uz Galapagu salām nirt kopā ar bruņurupuču pētniekiem, lai pastāstītu, kas sagaida mūsu planētu. Skaidri stāstām lasītājiem: jo vairāk viņi mums uzticas, jo vairāk brīnišķīgu lietu varēsim izdarīt kopā.

Politiķiem tagad ir iespēja pašiem iet pie saviem vēlētājiem ar sociālo tīklu starpniecību. Vai mediji joprojām ir ceturtā vara, kas par kādiem tumšiem darījumiem pirmo varu var nosūtīt, tēlaini izsakoties, vārīties elles katlā? Piemēram, kā reaģē Aizsardzības ministrija un Veselības ministrija saistībā ar Jāņa Dombura komandas atmaskotajiem antiseptisko līdzekļu un individuālās aizsardzības līdzekļu šaubīgajiem iepirkumiem?

Šis pētījums bija brīnišķīgs lakmusa papīrs tam, kā daļa sabiedrības attiecas pret  pētniecisko žurnālistiku. Skaļāk apvainojās tie, kas ikdienā saka, ka pētniecība ir ļoti svarīga, ka demokrātija ir svarīga, ka medijiem sabiedrības vārdā jāseko līdzi valsts pārvaldes un politiķu darbībām. Bet, tikko kā tas skāra viņu mīluļus, pārliecība mainījās pilnīgi otrādi...

Tas ir arī stāsts par to, ka pasaule jāmaina uz labu pa milimetram, ne metram. Jā, mēs nenosūtījām uz cietumu nevienu, kas steigā nopirka tādas sejas maskas, ko jocīgā Ķīnas rūpnīcā – es tagad pārspīlēšu argumentu stiprumam, bet tā drīkst – taisīja, noraujot no sienām tapetes un piesienot diedziņus. Neviens tāpēc cietumā nesēž. Bet bija vesela virkne izmaiņu, kas neitralizēja iespēju tam atkārtoties. Citi valsts resori mainīja iepirkumu normatīvus, lai garantētu kvalitāti. Un tas ir forši!

Vispār Latvijas mediju sistēma nav pats iznīcinošākais spēlētājs, runājot par dažādu nebūšanu atklāšanu tajā, kas notiek ar mūsu – nodokļu maksātāju – naudu. Tas saistīts ar dažādiem faktoriem, ieskaitot oligarhu ietekmi. Bet svarīgākais ir tas, ka šobrīd plašsaziņas līdzekļiem nav labi laiki. Mediji vairs nav tik ekonomiski stipri spēlētāji, viņi vairs nav tirgū, kur ir liela naudas aprite. Tam pakārtotas arī visas sekas. Bieži vien banālā kārtā trūkst spēka un resursu. Ja mums būtu nevis divi žurnālisti, kas rūpīgi seko līdzi iepirkumiem ministrijās, bet astoņi, aina būtu cita.

Mūsu žurnālisti no sirds vēlas darīt pasauli labāku. Varbūt mēs neesam sātans varai ellišķīgākajā izpausmē, bet nekas nav mainījies tajā, ka politiskajai, valsts pārvaldes un ekonomiskajai elitei nav vienalga, ko un kā par viņiem saka mediji. Tas viņiem ir būtiski. Viņi sāk rītu ar to, ka lasa, ko par viņiem raksta. Tādēļ viņiem jādomā par savu darbību sekām.

Kā žurnālistiem saprast, kas lasītājiem ir svarīgi, bet kas – izdomātas vai kāda uzspiestas problēmtēmas? 

Te nav nekas jauns jāizdomā. Runā, ka mašīnā svarīgākā detaļa ir blīve starp šofera sēdekli un stūri. Redakcijā svarīgākais – darbinieku intelektuālā kapacitāte. Gudri, kritiski domājoši un radoši redakcijas darbinieki milzīgajā informācijas troksnī vienmēr atradīs to, kas lasītājus patiešām uztrauc.

Vēl kāds jautājums, ko bieži vaicā par DELFI , – kāpēc nepieciešama latviešu un krievu versija?

Esmu par to, ka tām jābūt atšķirīgām. Saprotu cilvēkus, kuri šo atšķirību interpretē ar aizdomām un secina, ka DELFI biznesa interešu vārdā  stimulē divas atšķirīgas valodas telpas... Izmantojot gadījumu, gribu paust, ka tā nav. Abās redakcijās strādā Latvijai ļoti lojāli pilsoņi, kas atspoguļo vienu un to pašu realitāti, bet akcentus liek atbilstoši kultūrtelpai un vēsturiskajai vērtību izpratnei dažādās kopienās. 

Ir bīstami lauzt to aiz fanātiskas pārliecības par vienotu patiesību. Tas marginalizē. Tādā veidā mēs visus DELFI krievu versijas lasītājus atdosim Kremļa telekanāliem. Tie, kas mūs apsūdz par Dievs vien zina ko, lai iedomājas sevi tāda cilvēka kurpēs, kura tēvs un māte Latvijā ieradās sešdesmitajos gados no Rjazaņas, lai strādātu Ogres trikotāžas kombinātā. Šiem cilvēkiem ik šūniņa ir pavisam citāda. Viņi domā pilnīgi citādi. Nevajag viņiem sist ar āmuru pa pieri un prasīt, lai viņi lasītu to, kas iztulkots no latviešu DELFI. Manuprāt, mēs esam pietiekami akurāti noteikuši savas robežas un līdzsvaroti darām to, ko darām.  

Vai vari dažos vārdos pastāstīt, kāda ir tā skaistā nākotnes Latvija? Kādā valstī jādzīvo taviem bērniem un mazbērniem? Par ko mēs cīnāmies?

Viena no manām autoritātēm ir Arnis Rītups. Esmu diezgan daudz paburzījies kopā ar viņu, par ko esmu bezgala pateicīgs providencei! Viņš teica, ka viņa dzīves sapnis – lai mūsu darbību rezultātā pasaulē nostiprinātos ļoti konkrēts un neapgāžams priekšstats – Rīga ir pilsēta, kurā domā. 

Jau teicu, ka citos apstākļos man varētu piederēt skrūvju fabrika manā dzimtajā Kuldīgā. Tā, protams, ir metafora. Šaubos, ka pašreizējā konjunktūra ir labvēlīga vietējām skrūvju fabrikām. Visas skrūves tagad ražo Ķīnā. Bet iemesls, kādēļ es joprojām darbojos medijos, – tā ir agresīva antiintelektuālisma izplatība. Kā tikko kaut kur ko tādu pamanu, man parādās šausmīga zosāda.

Es ļoti gribu, lai pēc iespējas mazāk cilvēku domātu agresīvi antiintelektuāli, nedomātu vispār vai dzīvotu ar pārliecību, kas radusies divu sekunžu emociju uzplūdos.

Kā sacījis Jānis Poruks, kamēr cilvēki cits citu mānīs un darīs viens otram ļaunu, tikmēr nekādas revolūcijas nenesīs svētību, bet, kad šīs nebūšanas būs izskaustas, revolūcijas vairs nebūs vajadzīgas. Es gribu redzēt Latviju kā zemi, kurā dzīvo gudri un labi ļaudis. Gribu, lai šī valsts zeltu un plauktu un līdz ar to IKP virzītos uz Eiropas vidējo līmeni. Mans veids, kā tuvoties šim mērķim, – caur mūsu medija satura politiku.

Raugoties uz tevi, pat nejautāšu, vai neesi noguris vadīt DELFI. Redzu, ka nē. Bet kādēļ tu neesi piekusis?

Tāpēc, ka visu laiku izdomāju jaunas lietas, ar kurām varētu te nodarboties.

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.