'Izlaušanās 94' – labākais 2019. gada projekts. Kas palika aiz kadra?

1994. gada jūlijā no Jelgavas cietuma izbēga 89 cilvēki. Tā bija vērienīgākā bēgšana Latvijas vēsturē, kā arī labākā ilustrācija dzīvei valstī deviņdesmitajos. Pēc 25 gadiem DELFI radīja projektu "Izlaušanās 94", kas šogad saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas balvu. "Izlaušanās 94" autori atsauc atmiņā, kā tapa projekts un kas palika aiz kadra.

“Izlaušanās 94” autori Diāna Čučkova, Olga Petrova un Kristīna Hudenko saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas balvu par 2019. gada publikāciju kategorijā “Veikums mazākumtautību valodā”. Pie projekta strādāja arīdzan redaktori Anatolijs Golubovs un Alīna Semeņihina, fotogrāfs Māris Morkāns, dizaineri Natālija Šindikova, Ilze Vanovska un Artis Gulbis, tulkotāja Egita Pandare, IT speciāliste Karīna Ļašuka, operators Juris Teivāns un montāžas režisors Vladislavs Poļakovskis.

“Rus.Delfi.lv” galvenais redaktors Anatolijs Golubovs ir no Jelgavas. “1994. gadā man bija 16 gadi. Reiz braucām ar ģimeni uz vasarnīcu, un pa ceļam mūsu mašīnu apturēja patruļa,” viņš atceras.

Policisti bruņuvestēs un ar kalašņikoviem palūdza atvērt bagāžnieku. Meklēja tikko kā no cietuma izbēgušos noziedzniekus. Šī aina nezin kāpēc man iespiedās atmiņā, bet par pašu bēgšanu es vairāk neko neatceros. 2018. gada vasarā DELFI laida klajā projektu “Krātiņš”. Šī pieredze izrādījās veiksmīga, un mēs uzreiz aizdomājāmies par jaunām tēmām. Bēgšana no Jelgavas cietuma atbilda ideāli: tas ir pavisam aizmirsts stāsts, ko savām acīm pieredzēja daudz cilvēku, ar kuriem vēl ir iespējams aprunāties.” "Rus.Delfi.lv" galvenais redaktors Anatolijs Golubovs

Darbs pie projekta sākās gandrīz trīs mēnešus pirms starta – 2019. gada maijā. Pirmais posms bija materiālu vākšana. “Divas nedēļas pavadījām arhīvos, lasījām deviņdesmito gadu presi. Pilnīga iegremdēšanās tajā laikmetā, tas ir neticami interesanti! Tagad es vācu materiālus citam projektam, dienā ar dokumentiem darbojoties četras stundas, un jau atkal nejūtu, kā paiet laiks,” saka Diāna Čučkova.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka stāstu, kurā uz tūkstoš ieslodzītajiem būs pieci roku dzelžu pāri, 2019. gadā nebūs viegli izstāstīt – gan pasaule, gan Latvija 25 gadu laikā ir ļoti mainījusies. Lai parādītu, kādā realitātē valsts dzīvoja 1994. gadā, mēs nolēmām izmantot infografiku: šajā rakstā var atrast tā laika Latvijas kriminālo karti.

Nākamais solis – darbojošās personas. “Jelgava ir mana dzimtā pilsēta,” saka Olga Petrova. “Toreiz mācījos ceturtajā klasē, šos notikumus neatceros. Tik žēl! Taču deviņdesmitos es piedzīvoju, tādēļ varēju salīdzināt bijušo policistu un izmeklētāju stāstus ar savām bērnības atmiņām. Kad aizbraucām uz interviju pie Zentas Tretjakas (1994. gadā – Jelgavas Kriminālpolicijas priekšniece), viņa mani uzreiz pazina. Es krampjaini sāku pārcilāt galvā, ko gan tādu būtu varējusi sastrādāt, lai mani iegaumētu. Izrādās, mēs vienkārši dzīvojām netālu no policijas. Jelgava ir maza pilsēta.”

Interviju posmā projektam pieslēdzās arī trešā autore – Kristīna Hudenko: “Policijas darbinieki un izmeklētāji, Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītājs – visiem bija, ko atcerēties. Jau pēc publikācijas mēs saņēmām vēl vairākus stāstus par bēgšanu, bet pēc gada, 2020. gada vasarā, publicējām vēl vienu materiālu par bēgļu aizturēšanu Rīgā.”

1994. gada vasaras notikumi aculiecinieku un dalībnieku atmiņās iegūla uz ilgu laiku. Vienam no viņiem – Vladimiram Iļjinam – bija visas iespējas kļūt par 95. bēgli, taču pēdējā brīdī vīrietis pārdomāja un palika aiz restēm. Pēcāk viņš iznāca brīvībā, saņēma vēl trīs sodāmības, kļuva atkarīgs no narkotikām, bet tomēr atrada sevī spēku sākt jaunu dzīvi. Emocionālā ziņā intervija ar mācītāju Vladimiru Iļjinu bija visspēcīgākā, atzīst Diāna un Olga. “Mani pārsteidza, cik kardināli var mainīties cilvēka liktenis. Pēc tam vēl vairākas dienas staigāju šīs sarunas iespaidā, bet kolēģi mani ķircināja,” saka Olga.

2019. gada vasarā Pārlielupes cietums jau sen bija tukšs – nu tā teritorija aizaug kokiem, krūmiem un zāli. Tomēr iegūt atļauju, lai tur varētu fotografēt, nebija viegli. “Viss jūlijs bija karsts un sauss, bet atļauju fotografēt izdevās saņemt tieši tai dienai, kad solīja lietavas,” atceras Olga Petrova. “Mums tas bija izšķiroši: plānojām filmēt ar dronu, kas nevar lidot lietus laikā. Rezultātā daba piešķīra mums pusstundu.”

“Pārlielupes cietumu sešdesmitajos gados uzbūvēja pilsētā – ne pašā centrā, bet starp dzīvojamām ēkām, blakus pilsētas slimnīcai un kultūras namam,” stāsta Olga Petrova. “Mēs domājām, ka apkārtējo māju iedzīvotāji par šādiem kaimiņiem nevarēja būt sajūsmā, bet nē! Sievietes, ar kurām mums izdevās parunāt, visas kā viena apgalvoja, ka tieši tad sākušas justies drošībā. Iela apgaismota, torņos karavīri ar suņiem. Savukārt tad, kad cietumu slēdza, uzradās apdraudējumi: iereibuši jaunieši un līdzīgi aizdomīgi tipi.”

Projekts “Izlaušanās 94” izceļas ne tikai ar žurnālistikas darbu, dizainu un multimediālu formātu. Tas kļuva par pirmo kanāla “Delfi plus” specprojektu: daļa materiālu pieejama vien abonentiem. Stāsts lasītājus tik ļoti ieintriģēja, ka piesaistīja daudz jaunu abonentu – gan krievu, gan latviešu valodā lasošo. Gan jaunie abonenti, gan milzīgais lasījumu skaits, gan arī “Izlaušanās 94” saņemtais novērtējums sociālajos tīklos ir labākais apliecinājums tam, ka projekts ir izdevies. Un to apstiprina arī Latvijas Žurnālistu asociācijas balva, ko DELFI saņēma pēc gada.

Šobrīd DELFI strādā pie jauna specprojekta, kas arī būs veltīts vēsturiskai tēmai. Sekojiet līdzi jaunumiem! Visus mūsu specprojektus jūs varat atrast šeit.

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.