Ķīna (ne)nāk: Kā Āfrika iekrita ķīniešu rokās


Ķīna Latvijā un arī plašākā Baltijas jūras valstu reģionā joprojām ir liels nezināmais. Tā asociējas ar milzu fabrikām, kurās ķīniešu tūkstoši ražo gandrīz visu lielā daudzumā un apšaubāmā kvalitātē, ar komunistisko režīmu, kura sekas tepat redzam baltā silikāta ķieģeļu būvju karkasos un bezatbildības tradīcijās, ar Aizliegto pilsētu un tajā filmēto “Pēdējo imperatoru”, un, protams, Lielo Ķīnas mūri. 

Tomēr Austrumu milzis jau labu laiku ir mainījies un no savrupas eksotikas kļuvis par vienu no klātesošajiem smagsvariem starptautiskajā politikā un ekonomikā. Rakstu sērijā “Ķīna (ne)nāk” skaidrojam, kā pasaulē augusi Ķīnas ietekme un kāpēc to neizjūtam Latvijā.

Kā Mao Ķīna kļuva par atvērtās ekonomikas milzi

Atšķirībā no Padomju Savienības, kur strauja reformu ieviešana 80. gadu nogalē izslīdēja no centrālās vadības rokām un noveda pie pastāvošās sistēmas straujas sagrāves, 1978. gadā Ķīnas vadībā nonākušā Dena Sjaopina īstenotā ekonomikas pārbūve tikai nostiprināja lielvalsts statusu. Lai gan Dena vadībā īsā laikā tika atjaunotas tiesības uz privātīpašumu, veicināta mazā uzņēmējdarbība un valstī citu ārvalstu uzņēmumu starpā ienāca pat kapitālisma ikona “Coca Cola”, Komunistiskā partija saglabāja ciešu kontroli pār visiem procesiem. 

Foto: Vida Press

Dens Sjaopins (centrā) Ķīnā valdīja no 1978. līdz 1989. gadam.

Pats Ķīnas līderis norādīja, ka partijas mērķis esot uzlabot tā dēvēto “sociālismu ar ķīniešu iezīmēm”. Viņš aizsāka reformas ekonomikas, lauksaimniecības, tehnoloģiju un valsts aizsardzības attīstīšanai, ko palīdzēja īstenot pasaulei atvērtais tirgus. Vienlaikus milzīgais Ķīnas ekonomiskais potenciāls ļāva tai ieņemt vietu ANO, no tās izstumjot Taivānu, kā arī uzsākt pārrunas ar Lielbritāniju un Portugāli par attiecīgi Honkongas un Makao pārņemšanu savā kontrolē. Tieši Dens pirmoreiz nāca klajā ar mūsdienās jau plaši pazīstamo pārvaldes formu “viena valsts – divas sistēmas”.

Formāli jau 80. gadu otrajā pusē Dens pameta līdera krēslu, taču tuvākās divas desmitgades valsts Dzjana Dzemiņa un Hu Dzjiņtao vadībā turpināja viņa uzsākto modernizācijas kursu. Tagad Ķīna ir lielākais ražotājs gandrīz pusei no 500 galvenajiem industriālajiem produktiem, piemēram, dzelzim, tēraudam, cementam, oglēm un varam. Izaugsmes gadu laikā tā arī augsto tehnoloģiju jomā panākusi ASV, kļūstot par pirmo šajā jomā, rēķinot gan pēc pievienotās vērtības, gan eksporta vērtības, gan pievienotās eksporta vērtības, atsaucoties uz starptautiskās biznesa konsultāciju kompānijas “Deloitte” datiem, raksta “China Today”. Straujā rūpniecība savukārt sekmējusi urbanizāciju, kas patlaban pietuvojusies 60%. Atsevišķu pilsētu IKP līmenis ir pielīdzināms veselām valstīm, piemēram, Honkongas ekonomika ir tikpat liela kā Norvēģijas, Pekina ir pielīdzināma Šveicei, bet trešā lielākā pilsēta Tjaņdziņa – Polijai.

VFoto: EPA/Scanpix/LETA

Pasaulē lielākā megapole Guandžou. Pašā pilsētā dzīvo 14 miljoni iedzīvotāju, bet ciešā tās apkārtnē vēl aptuveni 30 miljoni.

Pirms 40 gadiem sāktais attīstības kurss tiek turpināts joprojām, taču, kopš 2012. gada nogalē pie varas nāca Sji Dzjiņpins, reformas ieguvušas jaunu rakursu. Sji laikā Ķīna vismaz vārdos pievērsusies tās rūpniecības straujajos izaugsmes gados ignorētajiem sociālās vienlīdzības un dabas aizsardzības veicināšanas jautājumiem – tā investē zaļās enerģijas attīstībā, infrastruktūrā, kā arī lauku reģionu modernizācijā, kuru iedzīvotāji straujajā rūpniecisko megapoļu attīstības laikā izaugsmi uz savas ādas nav izjutuši. Cita starpā tiek izbūvēti ceļi un dzelzceļi uz valsts mazapdzīvotajiem rietumiem, kas kalpo gan politiskiem, gan ekonomiskiem mērķiem – parāda Ķīnas rūpes par pilsoņiem perifērijā, un valsts rietumi kļūst par pirmo atbalsta punktu tā dēvētajam jaunajam Zīda ceļam.

Pēdējā desmitgadē ar pretkorupcijas saukli Komunistiskā partija ķērusies arī pie pārāk lielu brīvību izjutušo visu līmeņu ierēdņu sodīšanas, atjaunojot daļēju kontroli pār valstiski svarīgākajām nozarēm un uzņēmumiem. Savukārt valsts pārraudzību pār pilsoņu piekļuvi internetam patlaban vēl ierobežoti eksperimentālā kārtā papildina jau tagad  ārvalstu medijos par “Lielo brāli” dēvētā visaptverošā publiskās telpas novērošanas sistēma. “The Atlantic” vēsta, ka “algoritmiskā sistēma” ne tikai izsekos, bet arī vērtēs katru indivīdu ar punktiem, ņemot vērā viņa darbības īstajā un virtuālajā pasaulē, kas savukārt ietekmēs iespējas saņemt pakalpojumus.

Ekonomiskie taustekļi visā pasaulē

Līdz ar Sji nākšanu pie varas tika pārformulēts Ķīnas sapnis, norāda Latvijas Ārpolitikas institūta (LIIA) pētnieks Mārtiņš Daugulis. “Tas ir: atgriešanās uz pasaules kartes ar divu svarīgu datumu sasniegšanu – 2035. gadā Ķīnai jābūt pasaules līderei inovācijās un ekonomikā un 2050. gadā jābūt klāt it visā, tajā skaitā ar militāro varu. Patlaban izskatās, ka vismaz pirmo mērķi viņi sasniegs,” norāda Daugulis. Viņš skaidro, ka pie šo mērķu īstenošanas jau patlaban tiek aktīvi strādāts, lai Ķīna būtu klāt visos procesos. Tas iekļauj arī plašu investīciju politiku. “Kritiķi to sauc par ekonomisko okupāciju, bet, lai kā mēs to dēvētu, valoda, ko viņi izmanto, ir valsts pašreklāma,” uzsver pētnieks. 

Ārpolitikā aizvien biežāk agrāk pasīvā Austrumu lielvalsts tiek dēvēta par būtisku starptautiskās kārtības izaicinātāju. Pretēji Padomju Savienībai, kas reiz tika uzskatīta par Rietumu pasaules pretpolu, un Krievijai, kas par tādu vēlas kļūt, Ķīna darbojas Rietumiem paralēli gan ekonomiski, gan kulturāli, gan politiski, pērnā gada nogalē atzīmēja “Financial Times”. Viena no spilgtākajām iezīmēm Ķīnas mēģinājumos darboties paralēli Rietumiem ir tās ciešās ekonomiskās saites ar vairumu pasaules valstu. Kamēr ekonomiskie sakari ir loģiska katras valsts ārpolitikas prioritāte, Ķīna savā ziņā kopē ASV un Rietumeiropas pieeju, aizdodot līdzekļus tā dēvētajām trešās pasaules valstīm Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā ar noteiktiem nosacījumiem, un daudzviet jau izkonkurējusi agrāk dominējošo Rietumu finansējumu un attiecīgi politisko draudzību.

Redzamākais piemērs šādai Ķīnas darbībai ir Āfrikas kontinents, kur pēdējo divdesmit gadu laikā Ķīna kļuvusi par būtiskāko tirdzniecības partneri un investoru lielākajai daļai valstu. Turklāt pēdējā desmitgadē tirdzniecības apjomi starp Ķīnu un Āfrikas valstīm ik gadu auguši par aptuveni trešdaļu, atzīmē Āfrikas biznesa portāls “Ways to Cap”. Āzijas lielvalstij izdevies pārņemt Eiropas koloniālajā laikā uzsākto praksi no Āfrikas importēt izejvielas, pretī pārdošanai sūtot elektroniku un mašīnbūves izstrādājumus. 

Ķīnas-Tanzānijas kopuzņēmuma sizala audzētava Tanzānijā:

Atšķirībā no Eiropas un ASV Ķīna nav tik izvēlīga partneru meklējumos un sadarbojas gan ar demokrātijām, gan atklāti despotiskiem režīmiem, kas ļāvis tai kļūt par lielāko tirdzniecības partneri gan Āfrikas bagātākajai valstij DĀR, gan apdzīvotākajai Nigērijai, gan par Āfrikas Ziemeļkoreju dēvētajai Eritrejai.

Daugulis stāsta, ka Ķīna ir izvērsusi globālu kampaņu, lai starptautiski kļūtu pievilcīga visiem līdzekļiem, un ekonomika ir tās pievilcības atslēga. Tieši ar Āfrikas valstīm nodibināt uz savstarpēju uzticību balstītas attiecības Ķīnai ir tik svarīgi, jo tā lielajā kontinentā saskata nākamo rūpnīcu darbaspēku. “Ķīna mūžīgi nevarēs ražot lēti, jo tā kļūst bagātāka un cilvēki gribēs pelnīt vairāk. Tas nozīmē, ka kādā brīdī būs vajadzīga darbvietu pārnese, un šobrīd izskatās, ka tādā Imanuela Valleršteina tradicionālajā postkoloniālisma tradīcijā tā “rūpnīca” tiek uzcelta uz perifērijā esošo afrikāņu pleciem, kamēr par jauno centru kļūst Ķīna. Tāpat tā ir cīņa par resursiem, cīņa par pieeju lētajam darbaspēkam un cīņa par tiesībām diktēt savu skatu uz lietām,” skaidro LIIA pētnieks.

Turklāt ekonomisti jau gadiem ar interesi vēro Ķīnas pieeju dažādām valdībām aizdot ievērojamus līdzekļus infrastruktūras, enerģētikas vai citu projektu īstenošanai, neskatoties uz to līdzšinējo nespēju norēķināties ar ārvalstu aizdevējiem. Protams, pretī Āzijas milzis lielākoties saņem ekskluzīvas tiesības noteikt, ka šos objektus ceļ Ķīnas kompānijas vai arī objekti daļēji vai pilnībā nonāk ķīniešu rīcībā noteiktu laika periodu, – noteikumus, kādiem var piekrist tikai tās valstis, kuru politiķus nebaida Ķīnas ietekme iekšpolitikā.

Lielie austrumu miera mīlētāji

Pēdējo piecu gadu laikā Ķīna trīskāršojusi ANO miera misijām atvēlēto budžetu, patlaban organizācijas kasē iemaksājot vairāk nekā 10% no tās kopējiem līdzekļiem. Vienlaikus tā palielina arī miera uzturētāju skaitu, un, kā atzīmē Austrumāzijas politiskās analītikas portāls “The Diplomat”, šopavasar Ķīna valsts kontrolētajos medijos sākusi īpaši uzsvērt “Ķīnas standartus” un “Ķīnas kvalitātes”, sludinot tās svarīgo starptautiskā miera skolotāja lomu, kā arī ķīniešu civilizācijas spēka globālo nozīmi. 

Izmantojot ASV tagadējās administrācijas centienus mazināt savu līdera pozīciju un finansiālo artavu ANO miera misijās (ASV gan joprojām dod divreiz vairāk līdzekļu), Ķīnai šo lomu ieņemt ir viegli. Turklāt tās centieni ANO miera misiju formātā nest mieru saskan ar valsts ekonomiskajām interesēm – Āfrikā tā izvietojusi aptuveni 2000 miera uzturētāju, kas ir vairāk nekā jebkurš cits no ANO Drošības padomes lielā piecinieka, atzīmē “Financial Times”.

Spilgts piemērs ir Ķīnas iesaistīšanās konfliktos Sudānā un Dienvidsudānā. Austrumu lielvalsts 90. gadu vidū uzsāka sadarbību ar Sudānu, faktiski radot infrastruktūru naftas transportēšanai no valsts dienvidu reģionos esošajiem naftas laukiem uz ziemeļaustrumos esošajām ostām. Nafta uz Ķīnas transportkuģiem sāka plūst 1999. gadā, un visu šo laiku ķīnieši ir uzturējuši ciešus kontaktus gan ar valdību, gan reģionālajiem spēkiem, lai, neskatoties uz dažādiem konfliktiem, naftas piegāde neapsīktu. 

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Ķīniešu lauksaimnieki dižojas ar cukīni ražu savā fermā netālu no Sudānas galvaspilsētas Hartūmas.

Jaunus izaicinājumus Ķīnas diplomātiem atnesa pašu veicinātā Dienvidsudānas neatkarība. Vairums naftas lauku pēc dienvidu reģionu atdalīšanās nonāca jaunizveidotās valsts pārvaldībā, taču iepriekšējos gados izbūvētā infrastruktūra bija veidota, lai melno zeltu varētu eksportēt caur Sudānai piederošajām Sarkanās jūras ostām. Attiecīgi ķīnieši kļuva par galvenajiem ieinteresētajiem starpvalstu konflikta atrisināšanā vēl pirms konflikta rašanās, bet oficiālu pārstāvniecību Dienvidsudānas galvaspilsētā Džubā atklāja dienā, kad valsts pasludināja neatkarību. 

Sudānas valdības radikalizēšanās un tās starptautiskā izolācija, kā arī nestabilā situācija jaunizveidotajā kaimiņvalstī turpmākajos gados kļuva par “treniņu poligonu” ķīniešu valsts naftas kompānijām un ekonomiskajai diplomātijai, pērn publicētā pētījumā rakstīja Budapeštā bāzētās Centrāleiropas Universitātes pētnieks Daniels Lārdžs. Viņš norādīja, ka Ķīna bija spiesta ne tikai vienoties ar dažādām pusēm, bet kļūt par aktīvu miera procesa virzītāju, lai savukārt sekmētu ekonomisko attīstību, tādējādi novēršot turpmāku konfliktu izcelšanās iespējamību. 

Ķīnas miera uzturētāji ANO kontingenta ietvaros Dienvidsudānā:

Ne Sudānā, ne Dienvidsudānā konflikti joprojām nav atrisināti, taču panāktie pamiera līgumi un relatīvs miers valstu lielākajā teritorijā ir daļējs Ķīnas nopelns. Tas ir ilgstošs un pagaidām nebeidzams process, kura sastāvdaļa ir jau minētie ANO miera uzturēšanas spēki. Ķīnieši jau vairākkārt pierādījuši savu neaizstājamību jaunu konfliktu novēršanā. Džubā vēl šī gada janvārī 15 ķīniešu miera uzturētāji stājās pretī divkārt vairāk nemiernieku, kuri ielauzās ANO apsargātā teritorijā, nosargājot tajā patvērumu meklējošos. Pirms diviem gadiem divi viņu kolēģi līdzīgā konfliktā zaudēja dzīvību.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Ķīnas strādniekus ved uz cukurfabrikas būvlaukumu Sudānā. Ar Ķīnas finansējumu valstī izbūvēta ne tikai naftas ieguves un transportēšanas infrastruktūra, bet arī dažādas rūpnīcas, lai tādējādi dažādotu ražošanu.

Paralēli ANO miera misijām Ķīna drošības jautājumos sadarbojas ar valdībām arī tieši. Piemēram, Nigērijā tā apmācījusi bruņotos spēkus pretterorisma operāciju veikšanā, kā arī nodrošinājusi militāro konsultantu palīdzību, gluži kā to daudzviet Āfrikā, tostarp arī Nigērijā, dara ASV. 

Ķīnas intereses arī Āfrikas apdzīvotākajā valstī ir balstītas ekonomikā – džihādistu grupējuma “Boko Haram” teroristi iepriekšējos gados nolaupījuši arī Ķīnas pilsoņus, kas darbojušies infrastruktūras un ar enerģētiku saistītos projektos. 

Lai atbalstītu militārās misijas visā Āfrikas kontinentā un Rietumāzijā, kā arī nodrošinātu tirdzniecības ceļu drošību Āfrikas raga apkārtnē un teorētisku konfliktu gadījumā arī Sarkanajā jūrā, Ķīna pērn Džibutijā atklāja savu pirmo aizjūras militāro bāzi. Lielvalstij šāds atbalsta punkts var palīdzēt arī īsā laika periodā no konflikta reģioniem evakuēt tās iedzīvotājus. Pēdējo desmit gadu laikā ķīniešu strādnieki gājuši bojā Sīrijā un Mali, taču tika laikus evakuēti Lībijā 2011. gadā un Jemenā 2015. gadā. Lībijas operācija pat kļuva par sava veida nacionālā lepnuma iemeslu, kas valdībai ļāva iedzīvotājiem demonstrēt tās globālo vērienu, raksta “International Crisis Group”.

Ķīnai ir ko sargāt

Ķīnas pēdējo gadu vispusīgā un dažkārt šķietami pārdrošā uzdrīkstēšanās īstenot vērienīgus projektus un aizdot līdzekļus valstīs, kurās politiskā stabilitāte ir apšaubāma, izrādījusies pragmatiska, palīdzot tai kļūt par lielāko Āfrikas ekonomisko partneri. Turklāt tā ne tikai ieguvusi pieeju izejvielu iegulām un milzīgam eksporta tirgum, bet arī iesaistīta projektos, kuri Ķīnas kompānijām ienākumus nesīs vēl gadu desmitiem.

Runa nav tikai par dažām elektrostacijām vai ostām. Ķīna Āfrikā īstenojusi jau vairākus tūkstošus dažāda mēroga projektu arī veselības aprūpē un zinātnē, lai gan visredzamākie ir tieši sliežu ceļi un lielceļi tūkstošiem kilometru garumā. Portāls “MG Africa” 2015. gadā ziņoja, ka tobrīd paralēli Āfrikā tikuši īstenoti aptuveni 3000 Ķīnas investīciju projekti, un visai droši var apgalvot, ka to skaits pēdējo dažu gadu laikā ir tikai audzis.

Ķīnas taktika ir nemainīga – tā palīdz īstenot vērienīgus projektus, pretī prasot valsts resursus, piemēram, dzelzs rūdu, naftu, kobaltu un citus, ieved savus strādniekus to būvei, kā arī nereti kļūst par jaunuzcelto projektu apsaimniekotāju.

Dzelzceļa projekti bieži minēti kā galvenais piemērs Ķīnas vērienīgajām investīcijām ne tikai to ģeogrāfiskā vērienīguma un asociācijas ar koloniālismu dēļ, bet arī tādēļ, ka tieši ar Tanzānijas–Zambijas dzelzceļa izbūvi 70. gados vēl Mao Dzeduna vadītā Ķīna iedibināja pirmo nozīmīgo ekonomisko un politisko sadarbību ar Āfrikas valstīm. Plašais projekts, par kura īstenošanu tolaik nabadzīgā Ķīna turklāt neprasīja procentu maksājumus, tai atnesa lielus diplomātiskos panākumus – to atzina 44 Āfrikas valstis, raksta “The Brookings Institution”.

Dārgākie un vērienīgākie Ķīnas finansētie un būvētie transporta infrastruktūras projekti Āfrikā:

  • 3,5 miljardus eiro vērta 760 kilometrus gara dzelzceļa līnija starp ūdeņu neapskalotās Etiopijas galvaspilsētu Adisabebu vairāk nekā 2300 metru virs jūras līmeņa un Indijas okeāna krastā esošo Džibutijas galvaspilsētu Džibuti;
  • nepilnus trīs miljardus eiro vērta 500 kilometrus gara dzelzceļa līnija starp divām lielākajām Kenijas pilsētām Nairobi un Mombasu;
  • vairāk nekā četrus miljardus eiro vērta 1200 kilometrus gara vairāku joslu šoseja Alžīrijā no Marokas līdz Tunisijas robežai;
  • pusotru miljardu eiro vērta 1200 kilometrus gara dzelzceļa līnija Angolā no Atlantijas okeāna līdz pat kobalta dzīslu un etnisko konfliktu caurvītajai Kongo;
  • nepilnus 4,8 miljardus eiro vērtā Sudānas–Čadas 1300 kilometrus garā dzelzceļa līnija, kas savieno Ķīnas jau iepriekš izbūvētos tīklus Sudānā un Kamerūnā, ļaujot kravām šķērsot visu kontinentu.

Miljardus plānots ieguldīt arī kontinenta lielākajā cementa konglomerātā “Sinoma”, grandiozā hidroelektrostacijā uz Zilās Nīlas Etiopijā, tomēr lielākos līdzekļus vismaz 20 miljardu apmērā Ķīna līdz šim ieguldījusi Ēģiptē, kur cita starpā plānojusi investēt pat vēl vairāk jaunajā valsts galvaspilsētā. Tā dēvētās Jaunās Kairas celtniecība patlaban jau rit pilnā sparā, un to finansiāli atbalsta arī Saūda Arābija, Indija un citi investori. Ķīna iesaistījusies arī salīdzinoši mazākā, bet joprojām iespaidīgus deviņarpus miljardus eiro vērtā projektā Nigērijā, kur paredzēts ar dzelzceļu savienot visas Atlantijas krasta ostas.

Etiopijā uz Zilās Nīlas topošā hidroelektrostacija:

Simboliska beznoteikumu investīcija no Austrumu milža puses lielajā kontinentā abpusējo draudzības saišu apliecināšanai bija arī Āfrikas Savienības ēkas uzbūvēšana Adisabebā, Etiopijā. Pērnā gada sākumā gan kārtējo reizi pierādījies, ka bezmaksas dāvanu nav – ķīniešu sponsorētajā, ķīniešu būvētajā un ķīniešu aprīkotajā ēkā “Le Monde” žurnālisti atklāja noklausīšanās iekārtas.

Ķīnai un arī no tās salīdzinoši lētās naudas atkarīgajām Āfrikas valstīm šo misēkli izdevies gana labi notušēt, un tās draugu skaits turpina aug – vēl šā gada maijā diplomātiskos sakarus ar Taivānu pārtrauca un ar Ķīnu uzsāka Dominikāna. Rezultāts ir pagaidām publiski nezināmi labumi Dominikānai un liela uzvara Ķīnas ieturētajai ekonomiskajai diplomātijai. Tās patikšanas politika izrādījusies veiksmīga.

DELFI žurnālists