Simboli: tilts, 'zaļie cilvēciņi', meli un Džamalas uzvara 

Foto: AP/Scanpix/LETA

Attēlā: Krievijas karavīri jeb 'zaļie cilvēciņi' (pa kreisi) pie Ukrainas spēku bāzes ārpus Simferopoles. Aiz vārtiem Ukrainas karavīri. 

Drīz pēc tam, kad Krievija 2014. gada pavasarī okupēja Ukrainas Krimas pussalu, kļuva skaidrs, ka tā ir Maskavā rūpīgi izplānota akcija, tostarp ietverot arī Kremlim neiztrūkstošos propagandas vēstījumus. Gan Krievijas dezinformācijas saukļi, gan ar to nesaistīti notikumi un procesi nu kļuvuši par sava veida simboliem, ar kuriem saistās šis noziegums pret neatkarīgas valsts suverenitāti un tā sekas. Atskatāmies uz dažiem no tiem. 

“Zaļie cilvēciņi” un “laipnie ļaudis”

Viens no spilgtākajiem simboliem, ar ko, domājams, vēl ilgi atmiņā paliks Krimas okupācija, it tā sauktie “zaļie cilvēciņi” – Krievijas karavīri bez atpazīšanas zīmotnēm – un attiecīgi Kremļa meli par pussalā notiekošo.

Februāra beigās Krimas pilsētu ielās, pie administratīvajām ēkām un Ukrainas armijas bāzēm parādījās bruņoti cilvēki Krievijas armijas formastērpos bez atpazīšanas zīmēm. Pasaules medijos šie ļaudis ātri ieguva apzīmējumu “zaļie cilvēciņi”. 

"Zaļie cilvēciņi" Krimā. Foto: Reuters/Scanpic/LETA


“Zaļie cilvēciņi” un vietējās “pašaizsardzības vienības” bloķēja Ukrainas armijas bāzes. Par šo okupācijas posmu un konfliktiem pie armijas objektiem tīmeklī ir virkne video, tostarp jau leģendārais video ar Ukrainas pulkvedi Jūliju Mamčuru, kurš savus neapbruņotos vīrus veda uz Krievijas karavīru bloķēto bāzi (video apskatāms okupācijas hronoloģijas rakstā). “Zaļie cilvēciņi” uz to reaģēja ar brīdinājuma šāvieniem. 

Par spīti Krievijas formastērpiem, ekipējumam un ieročiem, Maskava kategoriski noliedza, ka “zaļie cilvēciņi” būtu tās karavīri. Maskavas noliegumi turpinājās, lai gan ne visiem militārajiem transportlīdzekļiem bija noņemtas Krievijas reģistrācijas numura zīmes un atsevišķi “zaļie cilvēciņi” žurnālistiem atzina, ka pārstāv Krievijas armiju. 

Krievijas karavīrs pie militārās automašīnas ar Krievijas armijas numuru pie Ukrainas robežsardzes posteņa Balaklavā 2014. gada 1. martā, kad Krievija savu saistību ar notikumiem Krimā vēl noliedza. Foto: Reuters/Scanpx/LETA

Lai gan pasaulē bija maz šaubu par “zaļo cilvēciņu” patieso izcelsmi, Krievijas karaspēka saistību ar Krimas okupāciju Krievija noliedza augstākajā līmenī. Prezidents Vladimirs Putins marta sākumā apgalvoja, ka Krimā darbojas prokrieviskās “pašaizsardzības vienības” un civiliedzīvotāji, nevis Krievijas armija.

Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu liecības par Krievijas karaspēka saistību ar Krimas okupāciju nosauca par provokāciju un “pilnīgām muļķībām”.

Mēnesi pēc tam, kad Putins 2014. gada 18. aprīlī parakstīja līgumu par Krimas aneksiju jeb “atkalapvienošanu”, kā to oficiāli dēvē Krievijā, Kremļa saimnieks pirmoreiz publiski atzina iepriekšējos melus, atklājot, ka Krimā Maskavas sarīkotā starptautiski neatzītā referenduma laikā un pirms tā vajadzīgos apstākļus tā norisei nodrošināja Krievijas karavīri

Nākamajā gadā federālā kanāla “Rossija 1” dokumentālajā filmā Putins atklāja, kā pats devis rīkojumu sākt Krimas aneksiju, un pastāstīja, kā Krievijas karavīri palīdzēja bēgt no valsts Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam. 

Pareizticīgo garīdznieks pie Krievijas armijas auto un karavīriem Balaklavā 2014. gada 1. martā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Krimas gadījums uzskatāmi parādīja, ka Krievijas valdība savu politisko mērķu vārdā ne vien rupji pārkāpj starptautiskās tiesības, bet arī melo visaugstākajā līmenī.

Krievijas amatpersonu noliegumi par karavīru klātbūtni ne vien Krimā, bet arī Austrumukrainā un vēlāk Sīrijā, kā arī saistībā ar Krievijas algotņu darbību pasaulē, izpelnījās ironisku tēmturi sociālajos tīklos “#ihtamņet” jeb “viņu tur nav”. 

Foto: Shutterstock

Tikmēr propagandas mašīna aktīvi strādāja, “zaļos cilvēciņus” aktīvi izceļot kā ļoti disciplinētus, inteliģentus un laipnus “pieklājīgos ļaudis”, kas draudzējas ar bērniem un ir vietējo iedzīvotāju ļoti ieredzēti. Krievijas armijas Aleksandrova vārdā nosauktais dziesmu un deju ansamblis pat radīja slavinošu dziesmu “Laipnie ļaudis”. 2016. gadā vairāk nekā 60 ansambļa dalībnieku gāja bojā aviokatastrofā, dodoties ceļā uz Sīriju. 

Lai “pieklājīgie ļaudis” nepazustu no iedzīvotāju apziņas, Simferopolē atklāts piemineklis ar bronzas karavīru, kaķi un meitenīti, kas “zaļajam cilvēciņam” pasniedz ziedus. 

Piemineklis "laipnajiem ļaudīm" Simferopolē atklāts 2016. gada 11. jūnijā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Līdzīgs piemineklis, kas balstīts okupācijas laika fotogrāfijās no Krimas, 2015. gadā atklāts arī Krievijas pilsētā Belogorskā – tajā bronzas karavīrs tur rokās kaķi. 

Krimas “atkalpievienošanas” vēstījuma pastiprināšanai aktīvi tika izmantots sociālo tīklu tēmturis “#krimnaš”, kas tulkojumā nozīmē “Krima ir mūsu”. Krimas pilsētās uz sienām parādījās grafiti ar Putina attēliem. 

“Atkalapvienošanas” pozitīvais rāmējums un plašā izmantošana pat patēriņa preču noieta veicināšanā vēl 2013. gada nogalē netipiski zemo (nedaudz virs 60%) Putina atzinības reitingu 2014. gadā strauji pacēla līdz gandrīz 90%, liecina neatkarīgā Levadas centra dati

Tiesa, Krimas okupācijas radītā eiforija drīz sāka kristies. Piecus gadus pēc Ukrainas pussalas okupācijas Putina atzinības reitings saglabājas nedaudz virs 60%, bet uzticība prezidentam nokritusies līdz 33,4%.

Ukrainas uzvara “Eirovīzijā”

Džamala pēc uzvaras "Eirovīzijā" 14.05.2016. Stokholmā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Krimas okupācija un tai sekojošais karš Ukrainas austrumos starptautiskajā politikā bija tik satraucošs notikums, ka tā izraisītā rezonanse nebeidzas vēl gadiem.

Politiskie satricinājumi nepaliek tikai politiskajā pasaulē, bet ietekmē arī citas sociālās dzīves jomas. Par to rosina domāt Krimas tatāru dziedātājas Džamalas dalība un uzvara “Eirovīzijā” 2016. gadā par spīti Krievijas iebildumiem. Džamalas dziesma sniedza Ukrainai iespēju plašai auditorijai atgādināt par valstī notiekošo, bet dziedātājas triumfs bija vismaz simboliska uzvara. 

Lai gan dziesma “1944” stāsta par Krimas tatāru deportāciju Staļina laikā, nevis mūsdienu notikumiem, nevar izslēgt politiskā konteksta esamību, kas var aktualizēt vēstījumu. Krimas okupācija Krimas tatāriem radīja nepatīkamas atmiņas un bažas par iespējamo vēstures atkārtošanos. Krimas tatāru līderi ceļ trauksmi par cilvēktiesību pārkāpumiem un mēģinājumiem izspiest tos no pussalas. 

Ar Džamalas uzvaru konkursa iepīšana politikā tikai sākās. Uz nākamā gada “Eirovīziju” Kijevā Krievija nolēma sūtīt dziedātāju ratiņkrēslā Jūliju Samoilovu, lai gan Ukrainas dienesti paziņoja, ka iebraukšana Ukrainā viņai ir liegta par okupētās Krimas pussalas apmeklēšanu bez Kijevas atļaujas. 

Izsīkstošais ūdens kanāls

Krima saimnieciski bija saistīta ar Ukrainu – pa sauszemes savienojumu ar pārējo valsti pussala saņēma gan lielāko daļu patērētā ūdens, gan elektrības. Krimas okupācija radīja šķēršļus šo dzīvības līniju darbībai, tāpēc ūdens un elektrības jautājums vienmēr bijis aktuāls Krimas krīzes problēmu sarakstā. 

Ziemeļkrimas kanāls 2014. gada maijā. Foto:Reuters/Scanpix/LETA

2018. gada vasarā Krima piedzīvoja ekstrēmu sausumu, kā dēļ okupācijas varasiestādes vairākos pussalas reģionos izsludināja ārkārtas stāvokli, ievāktās lauksaimniecības ražas apjoms tika lēsts divreiz mazāks nekā gadu iepriekš. Savukārt Ukrainas valdība izplatīja satelīta attēlus, kas liecinot par ievērojamu augu valsts sarukšanu sausuma dēļ.

Starijkrimas iedzīvotāji saņem dzeramo ūdeni no autocisternas 2014. gada maijā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Krimas pussala, galvenokārt lauksaimniecība, kopš sešdesmitajiem gadiem bija atkarīga no Dņepras upes ūdens, ko teritorija saņēma pa Ziemeļkrimas kanālu, kas vairāku simtu kilometru garumā stiepjas pat līdz Kerčai (ar ūdensapgādes problēmām karadarbības dēļ saskaras arī rajoni Donbasā). 

2012. gadā Dņepra nodrošināja 85% Krimā patērētā saldūdens, kas izmantots pārsvarā saimniecības vajadzībām, taču pēc pussalas okupācijas 2014. gada aprīlī ūdens padeve pa kanālu apsīka. Krimas amatpersonas tolaik solīja, ka valdībai ir rezerves plāns un pussala iztiks bez Ukrainas ūdens.

Ukrainas amatpersonas savukārt norādīja, ka Krimas okupācijas valdība nav noslēgusi vienošanos par ūdens piegādi un nav apmaksājusi parādus, tā vietā turpinot nesankcionēti lietot ūdeni. 

Kanāla Ukrainas pusē tika uzbūvēts dambis ūdens plūsmas apturēšanai ar iespēju padevi atjaunot, ja puses panāktu vienošanos, skaidro “Euromaidanpress”. Tagad ūdens tiek izmantots Hersonas apgabala irigācijas sistēmas paplašināšanai. 

Tikmēr daļa Ziemeļkrimas kanāla Krimā aizaug ar niedrēm, krūmiem un kļūst par atkritumu izgāztuvi, raksta “Euromaidanpress”. 

Līdzīgi ir ar elektroapgādi – pirms okupācijas pussala ap 85% elektroenerģijas saņēma pa augstsprieguma līnijām no Ukrainas. Drīz pēc aneksijas pussalā sākās elektroenerģijas piegādes pārtraukumi. 2015. gada novembrī Ukrainā nesankcionēti tika uzspridzināti elektrolīniju balsti, pēc kā elektropiegāde Krimai ir stipri ierobežota. 

Uzspridzināts elektrolīnijas uz Krimu balsts Hersonas apgabalā 2015. gada novembrī. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Krievija solīja tikt galā ar elektrības jautājumu vairāk nekā diviem miljoniem Krimas iedzīvotāju. Slimnīcas un citas svarīgas sabiedriskās iestādes tika nodrošinātas ar ģeneratoriem.

2016. gadā pāri Kerčas jūras šaurumam pa jūras dibenu no Krievijas izvilkti vairāki elektrības kabeļi, taču tas problēmu pilnībā neatrisināja, un laiku pa laikam ziņots par elektropadeves pārtraukumiem gan 2017., gan 2018. gadā

Krimas tilts 

Krimas pussalas sauszemes savienojums ar pārējo Ukrainu ir divi ceļi uz zemes šaurumiem Hersonas apgabalā. Sauszemes pieejas neesamība Krimai ir rosinājusi spekulācijas, ka Krievija varētu vēlēties ieņemt Mariupoli un izveidot sauszemes savienojumu no Krievijas līdz Krimai

Krimas tilta arka 2018. gada maijā. Blakus nepabeigtais dzelzceļa tilts. Foto:AFP/Scanpix/LETA

Tomēr sauszemes koridora nav, un tas radīja sarežģījumus sakaros ar Krimu un tās apgādē. Tāpēc jau kopš okupācijas pašiem sākumiem Krievija paziņoja par plāniem būvēt tiltu pāri Kerčas šaurumam, lai pa tiešo savienotu Krieviju ar pussalu un novērstu garās rindas uz prāmi atpūtas sezonas laikā.

Tilts tika raksturots kā daudzo Krimas problēmu risinājums. Līdz ar plānu izziņošanu pasaules medijos sākās spriešana, ka Putina draugam uzņēmējam Arkādijam Rotenbergam uzticētā 19 kilometrus garā tilta būvniecība ir sadārdzināta un sarežģīta. Pasaules mediji gan spekulēja, vai Rotenbergs tiltu celt piekritis brīvprātīgi – citi uzņēmēji šo uzdevumu nav vēlējušies uzņemties, jo tas nozīmē nonākšanu starptautisko sankciju sarakstā par Ukrainas teritoriālās integritātes pārkāpšanu. 

Daudzi atgādināja, ka tilts pāri Kerčas šaurumam pirmoreiz uzbūvēts jau 1944. gadā, taču jau pēc trim mēnešiem tā balstus sagrāva dreifējoši ledus gabali. Tāpat finanšu medijs “Forbes” vēstīja, ka kompānija “Stroigazmontaž” nespēj nodrošināt tilta būvniecības tempus

Kritiķi pat sprieda, ka sarežģīto ģeoloģisko un klimatisko apstākļu dēļ Kerčas šaurumā tilts varētu nestāvēt ilgi, tāpat ir paustas bažas par ietekmi uz ekoloģiju, ierobežojot ūdens plūsmu starp Melno un Azovas jūru. 

Par spīti tam, tilta automobiļu braucamā daļa tika atklāta sešus mēnešus pirms plāna – 2018. gadā. Tilta dzelzceļa daļu plānots atvērt 2019. gadā. Svinīgajā tilta atklāšanā, uzsverot projekta svarīgumu, 2018. gada 15. maijā piedalījās pats Putins, kurš pār tiltu pārbrauca ar kravas automašīnu “Kamaz”

Krievijas prezidents Vladimirs Putins Krimas tilta atklāšanā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Daļa novērotāju tiltu uzskata par vairāk politisku nekā ekonomisku projektu, Kremlim cenšoties simboliski nostiprināt savu tvērienu pār Krimu. Par tilta pār Kercas šaurumam izmantošanu kā veiksmes stāsta simbolu liecina tā attēlošana nupat izlaistā aneksijas piecgadei veltītā Krievijas Centrālās bankas piemiņas monētā.

Ukrainas prezidents Petro Porošenko norādīja, ka tilta celtniecība ir kārtējais Krievijas veiktais starptautisko tiesību pārkāpums. “Bet tilts okupantiem noteikti vēl noderēs, kad tie steigā pametīs mūsu Krimu,” piebilda Porošenko.

Sankcijas

Kopš Krimas aneksijas viens no biežāk locītajiem vārdiem Krievijas agresijas kontekstā ir “sankcijas”. 

Drīz pēc tam, kad Krievijas karavīri parādījās Krimas ielās, ASV, Eiropas Savienība (ES) un Kanāda 2014. gada martā ieviesa pirmās sankcijas pret privātpersonām, amatpersonām un uzņēmumiem, kas saistīti ar Ukrainas teritoriālās integritātes pārkāpšanu. 

Pikets pret Krievijas agresiju. Briselē 2014. gada martā. Foto: Reuters/Scanpix/Leta

Krievijai nepārtraucot nelikumības un izvēršot vardarbību Donbasā, sankcijām pievienojās arī citas valstis, un tām pakļauto fizisko un juridisko personu loks tika paplašināts. 

Kopumā ir trīs galvenie sankciju virzieni – aizliegums piegādāt Krievijai tehnoloģijas naftas un gāzes ieguves izpētei, aizliegums izsniegt kredītus Krievijas naftas kompānijām un valsts bankām un ieceļošanas aizliegumi ietekmīgiem Krievijas pilsoņiem, kas tuvi prezidentam Vladimiram Putinam, un saistīti ar notikumiem Ukrainā. 

Ietekmīgi Kremlim tuvi uzņēmēji un amatpersoans ASV sankciju sarakstā. No kreisās: Oļegs Deripaska, Vladimirs Bogdanovs, Suleimans Kerimovs, Kirils Šamalovs, Viktors Vekselbergs, Mihails Fradkovs, Sergejs Fursenko, Aleksejs Djumins, Vladimirs Kolokoļcevs, Konstantīns Kosačevs, Andrejs Kostins, Aleksejs Millers, Nikolajs Patruševs, Vladimirs Ustinovs, Viktors Zolotovs. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

ES sankciju sarakstā ir ap 160 personām, kurām liegtas ES vīzas un kuru aktīvi pakļauti iesaldēšanai, vēl 44 subjekti pakļauti aktīvu iesaldēšanai ES. Saraksts iekļauj personas un subjektus, kas atbildīgi par Ukrainas teritoriālās vienotības graušanu, personas, kas sniedz atbalstu vai gūst labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kā arī 13 subjekti Krimā un Sevastopolē, kas tikuši konfiscēti vai kam mainītas īpašumtiesības pretrunā Ukrainas likumiem. 

ASV un ES sankcijas ir spēkā joprojām, un tiek solīts, ka tās saglabāsies, kamēr vien Krievija nemainīs savu agresīvo politiku pret Ukrainu. Specifiski ar Krimu saistītās sankcijas aizliedz preču un tehnoloģiju importu noteiktos sektoros, tostarp ar tūrismu un infrastruktūru saistītos. Krimas ostās nedrīkst pietauvoties kruīza kuģi, sankciju sarakstā iekļautajām personām ir ceļošanas ierobežojumi un iesaldēti aktīvi ES, ASV un Kanādā. 

Krievijas atbildes sankcijas ietver aizliegumu ievest valstī virkni pārtikas produktu no Rietumiem. Attēlā Novozibkovā tiek iznīcināti valstī nelegāli ievesti persiki. 2015. gada augusts. Foto: AFP/Scanpix/LETA

2018. gada jūlijā ES savu sankciju sarakstu papildināja ar sešiem subjektiem, kas iesaistīti Kerčas tilta celtniecībā. 

Kamēr Maskava apgalvo, ka sankcijas pret Krieviju nedarbojas un lielākie zaudētāji ir pašas sankcijas ieviesušās valstis, pret kurām vērstas arī krievu pretsankcijas, arī citu pētnieku un ekeprtu viedokļi par to efektivitāti dalās, taču daļa pētnieku atzīst, ka sankcijas darbojas un Krievijas ekonomika to iespaidā palēninās. 

Valūtas maiņas punkts Maskavā 2018. gada aprīlī. Foto: AFP/Scanpix/LETA


Raksta autors

Ansis Īvāns


© DELFI, 2019. Pie projekta strādāja: saturs - Andris Kārkluvalks, Ansis Īvāns un Toms Ģigulis, dizains - Ilze Vanovska, izstrāde - Karīna Sabecka.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.