Foto: Šarūns Mažeika

Mēs esam brīvi visos aspektos, saka Delfi.lt galvenā redaktore Rasa Lukaitīte


Simtgades svinībās "Delfi" sveic visus mūsu dienvidu kaimiņu zemes iedzīvotājus, taču īpaši sveicam arī savus kolēģus Lietuvas portāla "Delfi" redakcijā. Savukārt Latvijas lasītājiem kopā ar citiem faktiem un viedokļiem, kas būtu jāzina par Lietuvu, šonedēļ piedāvājam arī interviju, kurā uz "Delfi.lv" galvenā redaktora Ingus Bērziņa jautājumiem atbild "Delfi.lt" galvenā redaktore Rasa Lukaitīte.

Viens no lielākajiem tikumiem ir cilvēka spēja pasmieties par sevi. Dažreiz šķiet pārsteidzoši, cik nopietni ir latvieši, kad runa ir par nacionālo identitāti veidojošiem priekšstatiem. Kā tu domā – lietuviešiem piemīt šis tikums?


Jā un nē. No vienas puses lietuvieši uz katru kritiku savā virzienā mēdz reaģēt ļoti jūtīgi. Bet vienlaikus mēs atļaujamies labvēlīgi pasmieties par dažādu novadu iedzīvotājiem. Piemēram, žemaiši ir spītnieki, suvalkieši ir vienmēr izbadējušies.


Kāda, tavuprāt, ir lielākā atšķirība starp vidējo lietuvieti uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, un tagad, kad tiek svinēta simtgade?


Domāju, ka lielākā loma ir izpratnei, ka esam brīvi un atvērti. Brīvi visos aspektos: domāšanā, iespējās izvēlēties, kādas grāmatas lasīt, kur ceļot, kā dzīvot. Tas nozīmē brīvību kritizēt, runāt par sāpīgām problēmām, būt lepniem un vienkārši nejust nekādas bailes no apspiešanas. To visu jaunie cilvēki, kuri izauguši, nepieredzējuši padomju režīmu, jūt ļoti stipri.


Vai dzimtenes mīlestības jēdziens atšķiras dažādās lietuviešu paaudzēs? Kā? Tas, pēc tavām domām, ir labi vai slikti?


Manuprāt, pastāv nelielas atšķirības. Ja vecākajai paaudzei piemīt ideālistiska dzimtenes uztvere, tad jaunatni var raksturot kā daudz kritiskāku: viņi uzskata sevi par pasaules pilsoņiem, bet vienlaikus ir arī labākie savas valsts vēstnieki.


Lietuva ir vienīgā no trim "Baltijas māsām", kas pieredzējusi valstiskumu jau viduslaikos. Vai šis apstāklis ir būtisks, sabiedrībai domājot par simtgades svinībām?


Savā ziņā es varētu teikt, ka jā, jo, piemēram, mēs plaši ikdienā lietojam savu vēsturisko karogu. Kā pierādījums maniem vārdiem ir fakts, ka pašlaik jau kļuvis ļoti grūti cilvēkiem iegādāties oficiālo valsts karogu, tāpēc interesenti labprāt iegādājas vēsturisko Vītauta karogu.


Vai Lietuvā pamatā Baltijas valstis redz kā reģionu ar vienām interesēm vai arī kā konkurentus?


Pamatā Lietuvas iedzīvotāji visas Baltijas valstis uztver kā trīs māsas. Piemēram, mēs to redzam lielos sporta notikumos. Pēdējā Eiropas basketbola čempionāta laikā lietuvieši atbalstīja Latvijas nacionālo izlasi. Ja arī dažās jomās trīs Baltijas valstis tiek uzskatītas par konkurentēm, tā nav skarba konkurence.


Ar kādām domām pamatā lietuvieši sagaida simtgadi? Zinot, ka Lietuva ir viena no tām Eiropas Savienības valstīm, kas visvairāk cieš no emigrācijas, var minēt, ka dažās sabiedrības grupās ir liela vilšanās par atjaunoto valsti. Vai notiek diskusijas arī par problēmām un kādi risinājumi tiek piedāvāti?


Simtgades gaidās emocionālā atmosfēra sabiedrībā ir pozitīva. Visur apkārt redzamas ēkas, sabiedriskais transports, logi, kas dekorēti nacionālā karoga krāsās. Visi mediji daudz runā par simtgades nozīmi un nozīmīgumu. Sociālajos medijos arī vērojamas daudzas kampaņas, kas veltītas šim notikumam.


Kā tu raksturotu svinību pasākumu tēmu? Par kuriem pasākumiem tu jūti vislielāko lepnumu? Kā uz pasākumiem reaģē sabiedrība?


Valsts atjaunošanas simtās gadadienas pasākumu programmas koordinatore Neringa Vaisbrode ir izteikusies: svinības ir īpašas ar to, ka vēsture joprojām dzīvo mūsu ģimenēs, vecvecākos, vecvecvecākos, draugos un mūsu pašu stāstos. Tāpēc organizatori ir aicinājuši ikvienu atklāt savu saikni ar šo datumu, "jo tie ir svētki visiem no mums caur mūsu pašu stāstiem, caur mūsu vecāku stāstiem, un šie stāsti ir joprojām dzīvi".


Mani pašu saviļņoja divas iniciatīvas. Pirmā no tām ir "Paldies" kampaņa – 16. februārī ikviens tiek aicināts jebkuram aizrakstīt pastkartīti ar "paldies" – jebkuram, kurš dzīvo Lietuvā vai ārzemēs, – par to, ka viņš palīdzējis Lietuvai tās ceļā uz veiksmi. Tāpat jāpiemin iniciatīva ikvienam pacelt Lietuvas karogu. Tā kļuvusi tik ārkārtīgi populāra, ka dzelten-zaļi-sarkanie karogi ir ne tikai redzami pilnīgi visur, bet tos vairs gandrīz nav iespējams iegādāties, lai gan to ražotāji strādā pat naktsmaiņu režīmā.


Ko tu teiktu 1918. gada lietuvietim, kurš tev prasītu – kā Lietuvā izskatās pēc 100 gadiem?


Es teiktu, ka Lietuva ir vairāk pieaugusi kā valsts, kura spēj piedāvāt daudz vairāk iespēju savai sabiedrībai. Valsts ir labāk izglītota un tehnoloģiski attīstīta, bet vienlaikus saglabājusi savu brīnišķīgo dabu, mežus un ezerus.


Kas, tavuprāt, ir Lietuvas unikālais tēls pasaulē, ko tava valsts ir sasniegusi pēdējo 25 gadu laikā, un kas šo tēlu veidojis?


Manuprāt, mūsu valstij ir divas tēla puses. Vienu veido mūsu sportisti, piemēram, mēs esam maza Eiropas valsts, kurai ir ļoti stipra basketbola komanda, ļoti talantīgā jaunā peldētāja Rūta Meilutīte, diska metēji. Otra mūsu tēla puse saistās ar mūsu diasporu. Lietuviešus uzskata par cilvēkiem, kas nebaidās smaga darba.


"Delfi" ir vieni no galvenajiem akcijas "Ideja Lietuvai" organizētājiem – nosauc, lūdzu, dažas no visjaudīgākajām idejām, kuras esat saņēmuši, un kuras tu ieteiktu izmantot arī Latvijas attīstībai?


Nacionālās iniciatīvas "Ideja Lietuvai" laikā tika izvēlētas trīs galvenās idejas mūsu valstij: skolotājs – prestiža profesija 2025. gadā; Lietuvas pilsonības saglabāšana emigrējušajiem; digitalizēt valsts procesus un samazināt birokrātiju. No šīm idejām es rekomendētu apdomāt skolotāju jautājumu un digitalizēšanu, jo izglītība ir katras sabiedrības mugurkauls, bet neefektīva birokrātija bieži demotivē pilsoņus un palielina vilšanos valsts pārvaldībā. Bet es tomēr ieteiktu katrai valstij vispirms izvēlēties idejas pašai, iesaistot savas valsts sabiedrību.