Igauņu svarcēlājs Alfrēds Neilands, kurš 1920. gada olimpiskajās spēlēs izcīnīja Igaunijai pirmo zelta medaļu. Foto: Igaunijas Sporta muzejs

Lepojas ar cīkstoņiem, Underi un 'Minox'

Tartu – kultūras šūpulis

Igaunijas kultūra lielā mērā sakņojas 19. gadsimta otrajā pusē un tā laika nacionālajā atmodā. Vēsturiski kā galvenais punkts Igaunijas kultūras kartē iezīmējusies Tartu jeb Tērbata, kas ir ne tikai vieta, kur dzimusi Igaunijas neatkarība, bet arī nacionālās kultūras šūpulis. Tāpat kā mūsdienās, arī 20. gadsimta pirmajā pusē Tartu lepojās ar labāko universitāti valstī, kurai mūžīgā studējošās jaunatnes un inteliģences klātbūtne visos laikos nodrošinājusi svaigas un drosmīgas idejas, kā arī sistemātisku un akadēmisku kultūras mantojuma saglabāšanu.

Tartu Universitāte, kas bijusi ne tikai igauņu, bet arī latviešu kultūras centrs.

Vēl pirms Pirmā pasaules kara, 1909. gadā, Tartu dibināts visaptverošs Igaunijas kultūras mantojuma muzejs, kas mūsdienās pārtapis par šobrīd Baltijā modernāko Nacionālo vēstures muzeju, 20. gadsimta sākumā tapa arī Igauņu literatūras muzejs, kas ir arī galvenā valsts folkloras un literatūras krātuve. Tāpat, līdzīgi kā Latvijā, jau 19. gadsimta otrajā pusē Tartu notikuši pirmie Dziesmu svētki, kas vēlāk, visa 20. gadsimta garumā, bijis nozīmīgs igauņu nacionālās identitātes un kultūras fenomens. 

Tallina – provinces galvaspilsēta

Šodienas galvaspilsēta Tallina 20. gadsimta sākumā bija drīzāk provinciāla un tiešām ārējām ietekmēm pakļauta. Ja Tallinas tuvākajās lielajās pilsētās Helsinkos un Rīgā 20. gadsimta sākums bija aktīvas pilsētbūvniecības un arhitektūras uzplaukuma laiks gan pirms, gan pēc Pirmā pasaules kara, tad Tallinā šis process bija krietni mērenāks. 

Lindgrēna un Lēnas projektētais Igaunijas Drāmas teātra un Nacionālās operas nams.

Tomēr nevar nepieminēt sava laika izcilāko somu arhitektu un ziemeļu jūgendstila klātbūtni 20. gadsimta Tallinas tapšanā. Tā 1913. gadā pēc somu arhitektu pāra Armasa Lindgrēna un Vivī Lēnas projekta Tallinā tapa Igaunijas Drāmas teātra un Nacionālās operas ēka, pasaulē pazīstamais soms Eliels Sārinens konsultēja saistībā ar Tallinas pārbūves plānu, kura mērķis bija radīt jaunu ziemeļu metropoli. Tiesa, šos plānus izjauca Pirmais pasaules karš, un lielākā daļa slavenā arhitekta ieceru palika nerealizēta.

Arī 20. gadsimta 20. un 30. gados Igaunijā bija lēnāks attīstības temps nekā kaimiņvalstīs – un arhitektūra ir tam labākais spogulis. Dominēja tradicionālisms, funkcionālisms, arī Art Deco un skandināvu klasicisms. Taču, nepieredzot 20. gadsimta sākuma būvniecības bumu, kas sev līdzi nestu vecā nojaukšanu un jaunu ambiciozu ēku celšanu, Tallinā saglabājusies viduslaiku vecpilsēta ar tās mūriem, kas mūsdienās ir tūristiem pievilcīgākā un šarmantākā pilsētas daļa.

Igaunijas brīvvalsts spilgtākie literāti

Pēc Igaunijas Republikas dibināšanas spilgti sevi pieteica literatūras nozare – gan autori, kuri savus pirmos darbus sākuši rakstīt vācu valodā, gan literāti no pirmās paaudzes, kas beigusi igauņu skolas. Tas ir laiks, kad tika dibinātas vairākas literātu kustības un biedrības, arī Igaunijas Rakstnieku savienība, sāka iznākt vairāki literatūras izdevumi, tostarp žurnāls “Looming”, kas Igaunijā tiek izdots joprojām. Starp šī perioda zināmākajiem autoriem ir prozaiķi Antons Hansens Tamsāre (1878–1940), Augusts Malks (1900–1987), Karls Ristikivi (1912–1977) un Augusts Gailits (1891–1960), dzejnieki Henriks Visnapū (1890–1951) Ants Orass (1900–1982), Elizabete Alvere (1906–1989), Heiti Talviks (1904–1947) un Augusts Sangs (1914–1969).

Johaness Āviks (1880–1973)


Liela nozīme igauņu literārās valodas attīstībā ir valodniekam Johanesam Āvikam. Tartu, Helsinkos un citviet vēsturi un valodniecību studējušais Āviks attīrīja igauņu valodu, kas vēl 19. gadsimtā bija piesātināta ar ģermānismiem un rusicismiem, radīja jaunus vārdus un izteiksmes līdzekļus, kas ietekmēja igauņu rakstniecības attīstību, atjaunoja, modernizēja un izkopa ikdienas valodu un cēla vispārējo tautas kultūras līmeni. Āviks bija viens no tiem igauņu intelektuāļiem, kurš, sākoties padomju okupācijai, 1944. gadā devās uz Zviedriju, kur palika līdz mūža beigām, 1973. gadam. 

Antons Hansens Tamsāre (1878–1940)


Pirmās brīvvalsts laikā tapis vērienīgais un pamatīgākais igauņu literatūras darbs – klasiķa Antona Hansena Tamsāres romāns “Patiesība un taisnība” (arī “Zeme un mīlestība”). Apjomīgais darbs, kas sastāv no piecām daļām, ataino laika posmu no 19. gadsimta 60. gadiem, caurvijot 1905. gada revolūciju un valsts dibināšanu, līdz 20. un 30. gadu Igaunijai. Tamsāre joprojām tiek uzskatīts par nozīmīgāko igauņu rakstnieku, kura darbi precīzi atainojuši nācijas domāšanu, pasaules uztveri kontekstā ar valsts vēsturi. Viņš rakstījis arī stāstus, romānus, lugas, darbus bērniem, esejas. Darbojies arī publicistikā.

Romāna “Zeme un mīlestība” ceturto daļu “Kārena. Indreks” 2012. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja starptautiski pazīstamais igauņu teātra režisors Elmo Nīganens. Savukārt 2019. gadā kinoteātros nonāks jauns romāna ekranizējums, kas top Igaunijas simtgades filmu programmā.

Marija Undere (1883–1980) 


Marija Undere ir starptautiski zināmākā un tulkotākā igauņu dzejniece. Kopumā viņas darbi tulkoti 26 pasaules valodās, dzejniece vairākas reizes virzīta Nobela prēmijai literatūrā. Undere, saukta arī par igauņu literatūras princesi, bijusi tādu nozīmīgu literātu grupējumu kā “Siuru” un “Noor-Eesti” dalībniece, bet 1922. gadā bijusi viena no Igaunijas Rakstnieku savienības dibinātājām. Viņas agrīnā dzeja bija savam laikam provokatīva un jutekliska, bet radošajā briedumā viņas darbi kļuva mierīgāki, balādiski, dabu, dzīves mīlestību un atdzimšanu apliecinoši. Sākoties Otrajam pasaules karam, dzejniece emigrēja uz Zviedriju, kur turpināja rakstīt un publicēties. Dzejniece trimdā nodzīvoja garu mūžu – viņa mira 97 gadu vecumā Zviedrijā, kur arī tika apglabāta. 2015. gadā tika paziņots par viņas pārapbedīšanu Igaunijā.

No Pallasa skolas līdz Parīzei

20. gados Igaunijas mākslā ienāca Eiropas modernisma žanri – kubisms, fovisms, ekspresionisms, arī primitīvisms. Tā laika mākslinieku galvenā misija bija tuvināt Igaunijas mākslu pasaules aktualitātēm un standartiem. Ja 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta klasiķi ar muižnieku labvēlību mākslu bija studējuši Krievijā vai Vācijā, tad jaunajā Igaunijas Republikā mākslas izglītības vēsturi rakstījusi Pallasa Mākslas skola, kas Tartu tika dibināta jau 1919. gadā. 

Šī skola ir Igaunijas pirmās brīvvalsts laika mākslinieku zelta kalve, kas ieguvusi jau leģendas statusu, lielā mērā pateicoties tam, ka 1940. gadā tā tika slēgta un netika atjaunota ne pēc Otrā pasaules kara, ne pēc neatkarības atgūšanas.

Pallasa Mākslas skolā jauno igauņu mākslinieku paaudzi izglītoja sava laika spožākās personības – Pēterburgā studējušie Konrāds Megi (1878–1925), Nikolajs Trīks (1884–1940), Minhenes Mākslas skolu absolvējušie mākslinieki – abstrakcionists Ado Vabe (1892–1961) un tēlnieks Antons Starkofs (1889–1966). 

Baltijas valstu kopīgais paviljons Parīzes EXPO 1937. gadā.

Pallasa Mākslas skolā valdījusi radoša un intelektuāli piesātināta atmosfēra, kas sekmējusi jauno mākslinieku individualitātes un talantu attīstību. Parīze un franču ekspresionisms bija viens no lielākajiem Pallasa skolas audzēkņu iedvesmas avotiem. Sapni par Parīzi igauņu mākslinieki piepildīja 1937. gadā, kad pirmo reizi viņiem bija iespēja pārstāvēt savu valsti EXPO izstādē. Toreiz no Francijas ar sudraba medaļu atgriezās rotu māksliniece Ede Kurela (1909–1991), bet tekstilmāksliniece Mari Adamsona (1908–2000) bija saņēmusi diplomu. Vairākus diplomus saņēma arī Berlīnē un Parīzē studējušais igauņu mākslinieks Adamsons-Eriks. 

Eduards Vīralts (1898–1954)

Viens no pirmajiem Pallasa skolas absolventiem bija Eduards Vīralts, grafiķis, kurš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta pirmās puses igauņu māksliniekiem, 20. un 30. gadu bohēmas simbolu un atainotāju. Viņa statuss Igaunijas mākslā lielā mērā sakrīt ar to vietu, ko Latvijā ieņem Kārlis Padegs. Pazīstamākie Vīralta darbi ir grafikas “Elle”, “Kabarē”, “Nēģeru galvas”, “Guļošais tīģeris” un “Kamieļa galva”. 1937. gadā Vīralts saņēma zelta medaļu Starptautiskajā grafikas izstādē Vīnē, bijis arī “Salon d'Automne” un “Salon des Independens” Parīzē dalībnieks un Londonas Karaliskās “Etchers and Engravers” biedrības goda loceklis.

Pēc Vīralta darbu motīviem 1983. gadā veidotā multiplikācijas filma "Elle" :

Adamsons-Eriks (1902–1968) 

Pašportrets.

Starp nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses igauņu māksliniekiem minams arī daudzpusīgais modernists Adamsons-Eriks. Mākslinieks, kurš bija ieguvis savam laikam spožu izglītību, 20. gadu pirmo pusi pavadīja Berlīnē un Parīzē. Lai gan iepriekš mākslinieka darbi bija izstādīti dzimtenē, par atgriešanās punktu kļuva kopizstāde ar jau pieminēto Vīraltu un Kristjenu Tederu 1928. gadā. 1937. gadā mākslinieks spoži pārstāvēja Igauniju EXPO izstādē Parīzē. Otrā pasaules kara laikā viņš pārcēlās uz Krieviju, vēlāk pēc kara atgriezās, bija Tallinas Mākslas institūta rektors. Tomēr 50. gados viņš tika izslēgts no komunistiskās partijas. Adamsons-Eriks strādājis visdažādākajās mākslas jomās, sākot no glezniecības līdz interjera, mēbeļu un rotaslietu dizainam. 

Igaunijas vārdu pasaulē nesa ar muskuļiem

Igaunijas sporta stāsts ir veiksmīgākais starp trijām Baltijas valstīm, jo igauņi starpkaru periodā izcīnīja visas sešas Baltijas valstu olimpiskās zelta medaļas. 


Viena no pirmajām igauņu sporta superzvaigznēm bija svarcēlājs Alfrēds Neilands. Viņš 1920. gada olimpiskajās spēlēs Antverpenē, izcīnot Igaunijai pirmo zelta medaļu, kļuva arī par pirmo Baltijas valstu olimpisko čempionu. Pirms tam trīs reizes laboja pasaules rekordu, bet 1922. gadā kļuva par pasaules čempionu. Savukārt vēl pēc diviem gadiem Neilands ieguva olimpiskā vicečempiona godu. 


Igaunijas atlēti starpkaru periodā bija spēcīgākie pasaulē tieši šajos agrīnās popularitātes sporta veidos – svarcelšanā, grieķu-romiešu un brīvajā cīņā, boksā. 

Igaunijas bokseri un cīņas sporta meistari starpkaru periodā kopumā izcīnīja 17 olimpiskās medaļas.

Spekulācija ar padomju zeltu iedzen dziļākā krīzē

Kronas Igaunijā ieviesa tika 1928. gadā. Līdz tam desmit gadus Igaunijā lietoja markas.

Igaunija no cariskās Krievijas mantoja daudz sliktāk attīstītu industriālo sektoru nekā Latvija. Līdz ar to starpkaru periodā mūsu ziemeļu kaimiņi turpināja īpaši attīstīt lauksaimniecību, taču vienlaikus prata veiksmīgi izmantot ģeogrāfiskās un vēsturiskās priekšrocības, kļūstot par starpnieku tirdzniecībai starp Padomju Krieviju un rietumvalstīm. Neatkarīgās valsts pirmsākumos līdz pat 1922. gadam igauņi pat kļuva par galvenajiem Padomju Savienības zelta uzpircējiem un tālākpārdevējiem. Tas ļāva labi nopelnīt, bet izveidotās saites Igaunijas tirdzniecību, kā arī nelielo ražošanas sektoru, īpaši audumu industriju, padarīja izteikti atkarīgu no Krievijas. 

Savukārt pašos valsts pirmsākumos uzsāktā pārāk liberālā kredītu izsniegšanas politika 1923. gadā izraisīja lokālu krīzi, kas atsaucās kā piesardzīgāka un līdz ar to lēnāka ražošanas sektora attīstība pēcāk. Turklāt boļševiku neveiksmīgais valsts apvērsuma mēģinājums 1924. gada nogalē tā brīža ekonomikas ministram Oto Strandmanam lika pārskatīt ilgtermiņa plānus, vairāk orientējoties uz rietumvalstīm un iekšējo tirgu, kā arī lielāku uzmanību pievēršot lauksaimniecības sektora nostiprināšanai. Portāls “Estonica” raksta, ka līdz 20. gadu beigām Igaunija bija pilnībā iekļāvusies Eiropas ekonomikas zonā. Taivo Rauns grāmatā “Igauņi un Igaunija” gan atzīmē, ka īpaši spēcīgas attiecības izveidojās tieši ar Lielbritāniju un Vāciju – 1937. gadā eksporta apjoms uz katru no tām veidoja vairāk nekā 30% no kopējā apjoma.

Laikraksta "Brīvais Latvis" 1919. gada 21. novembra numurā Igaunijas zemes reforma pieminēta vien divos teikumos starp daudzām citām ārvalstu ziņām.

Ekonomikas stabilizēšanā īpaši liela nozīme bija 1919. gada nogalē apstiprinātajai zemes reformai, kas izbeidza gadsimtiem pastāvējušo vācbaltiešu politisko un ekonomisko dominanci un ļāva vairāk nekā dubultot lauku saimniecības, to skaitu palielinot no aptuveni 50 000 līdz vairāk nekā 125 000. Pēckara ekonomikā šāda sīksaimniecību lauksaimniecība nodrošināja ātrāku atkopšanos un vēlāk ļāva strauji dažādot lauksaimniecības produkciju. Tas savukārt palīdzēja valsts ekonomikai kopumā, kura ilgus gadus turpināja rietumvalstīm atmaksāt neatkarības kara parādus.

Igauniju tā dēvētā Lielā depresija sasniedza ar nokavēšanos – vien 1931. gadā, taču ieilga trīs gadu garumā, kuru laikā saražotās lauksaimniecības produkcijas apjomi samazinājās gandrīz uz pusi, bet ražošanas sektorā – par aptuveni 20%. Pretēji izteikti agrārajai un uz iekšējo tirgu vērstajai Lietuvai, Igauniju krīze skāra smagi. Vairākas rietumvalstis devalvēja valūtu, bet igauņu valdība ilgi minstinājās to darīt, nacionālāk noskaņotiem politiķiem neapzinoties, ka devalvācija uzlabos eksporta rādītājus, atzīmē “Estonica”. Tā rezultātā strauji auga bezdarbs un pasliktinājās vidējais dzīves līmenis.

Ekonomika stabilizējās tikai līdz ar Konstantīna Petsa īstenoto valsts apvērsumu un autoritāro pārvaldi, kas atnesa paredzamību un stabilitāti. Ironiski, ka tieši to solīja arī nacionālsociālistu Vabsu kustība, kuras nākšanu pie varas ar apvērsumu 1934. gada 12. martā viņš novērsa, turklāt Petss iepriekš pats bija lielākais valūtas devalvācijas pretinieks. Viņa valdīšanas laikā īpaši attīstījās rūpnieciskais sektors, pēdējos gados pirms okupācijas pat augot par aptuveni 14% gadā.

Arī bekons, lini un sviests

“Visu starpkaru periodu Igaunija saglabājās izteikta lauksaimniecības zeme; tā galvenokārt eksportēja lauksaimniecības produkciju un izejvielas, bet importēja gatavo produkciju. Piemēram, 1936. gadā Igaunijas eksportu galvenokārt veidoja pārtikas produkti (īpaši sviests, gaļa un dzīvi mājlopi), koksne, lini, papīrmalka un audums,” grāmatā “Igauņi un Igaunija” raksta Taivo Rauns.

Arī “Minox”

Pasaulslavenā spiegu kamera “Minox”, kuru latvieši ar lepnumu piemin, runājot par starpkaru rūpniecības attīstību Latvijā, un kuras eksemplārs stāv arī Latvijas Fotogrāfijas muzeja stendā, izrādās, ir viena no tām lietām, kuru, pieminot pirmskara laikus, izceļ arī igauņi. Lai gan kameras izgudrotājs vācbaltietis Valters Caps dzimis Rīgā un pirms kara tā tika ražota VEF, miniatūrā fotoaparāta dizainu izgudrotājs izstrādājis, dzīvojot Tallinā, un, igauņu ieskatā, tieši mūsu ziemeļu kaimiņzemes gaiss un ainava aiz loga viņu visvairāk iedvesmoja.

Laikraksts "Atpūta" 18.08.1939.