…gaišā vasarā arī Baltijā sākās neprāta svelme.
Vīta ziedi, zuda cilvēki.


Foto: Agnese Zeltiņa. Šeit un turpmāk izmantoti citāti no Melānijas Vanagas grāmatas "Veļupes krastā"

1941. gada 14. jūnija naktī žurnāliste un juriste Melānija Vanaga bija viena no 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas, neziņā par savu nākotni, lopu vagonos devās bezgala garā ceļā uz Sibīriju. Taču režīms viņu nesalauza. Pēc 16 gadiem viņa atgriezās Latvijā ar misijas apziņu – pētīt, vākt, rakstīt un atcerēties. Viņas Sibīrijas ciešanu un spēka piemineklis ir grāmata “Veļupes krastā”. 2016. gada 1. novembrī šis stāsts sāk dzīvi uz lielā ekrāna filmā “Melānijas hronika”.

Uzzināt vairāk par projektu
Daugavpils stacijā šurpu turpu pa blakussliedēm kustējās bezgalīgas restotu vagonu rindas. Ak Dievs, kādas vagonu armijas!
Pašā vakarā blakus mūsu ešelonam apstājās otrs tāds pats. Daudzas jau bija nogurušas lūrēt pa šauro loga aci, un tikai daži bērni vēl vēroja, kas notiek ārpus viņu cietuma.
– Tēti! – pēkšņi satricinoši iekliedzās Alnis, ar rokām ieķēries dzelzs stienī, it kā to izlauzt gribēdams.
Foto: Agnese Zeltiņa
Līdz ar gaismas svītru ienāca arī sīks večuks ar zaļgansirmu bārdu, vīzēs, cieši sajozies ar vītu valgu [..]. – Trimda ir tas pats cietums, tikai bez restēm un cietumsargiem, bet arī bez kroņa putras. Jūsu liktenis mums jau aiz muguras, – viņš teica. – Mūs no Krievijas izveda 1927. gadā. Sals toreiz bija – Dievs, pasargi! Mūs tikai neizšķīra vīrus no sievām kā tagad jūs. Mūs visu ģimeni atstāja kopā. Tas notika ziemā.
Foto: Agnese Zeltiņa


Režīms nešķiroja, lopu vagonos nonāca visi, kas, varasprāt, varēja tai kaitēt. Turīgums, iesaistīšanās sabiedriskās organizācijās, patriotisms, laba izglītība – tie visi varēja būt iemesli notiesāšanai pēc 58. panta.

Foto: Nikolajs Bogdanovs-Beļskis Marijas Ivanovnas Jemeļjanovas portrets. No LNMM krājuma

Marija Ivanovna Jemeļjanova (dzimusi 1895. gadā Tartu) bija bagāta uzņēmēja un kinoteātru īpašnieka Rīgā, Tallinā un Kauņā Vasīlija Fjodoroviča Jemeļjanova  sieva. Kopš 20. gadiem ar ģimeni mitinājās Rīgā. Marija tika uzskatīta par vienu no visskaistākajām sievietēm Rīgā, kuru daudzkārt portretēja slaveni mākslinieki – Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, Jānis Tilbergs un citi. Pēc izsūtījuma 1957. gadā Marija Jemeļjanova kopā ar meitu atgriezās Rīgā, drīz pēc atgriešanās, 1958. gadā, mira.

Tagad tik nolietoto, nodilušo karoti deportācijas dienā 1941. gada 14. jūnijā paņēmusi no mājām līdzi Brigita Švarcbaha. Nometinājuma vietā Tomskas apgabala Kargasokas rajonā tā lietota gan ēšanai, gan kartupeļu tīrīšanai. Otru karoti saglabājusi vecāmāte, kura palika dzīvot Rīgā.

Foto: Latvijas Okupācijas muzeja krājums



Un tad pret mūsu lodziņu apstājās cilvēks brūnā dzelzceļnieku formā un laikam nedrīkstēja pakustēties, lai no sirds neizšļakstītos kāds nodevīgs vaids. Cilvēks iekoda lūpā, ātri apmeta skatu apkārt, pastiepās, caur restēm Alnim iegrūda šokolādes tāfelīti un paklusu teica: “Neaizmirsti, dēls, dzimteni!"
Foto: Agnese Zeltiņa


Izsūtījuma tēma caurvij arī Vladimira Kaijaka Nārbuļu sāgas romānus, pēc kuriem uzņemts populārais Latvijas Televīzijas seriāls “Likteņa līdumnieki”. Romānā “Zem Marsa debesīm” īsi pirms nakts uz 14. jūniju Nārbuļu ļaudis brīdina poļu kalpone Jadviga, kura izsūtāmo sarakstus nejauši redzējusi pie sava mīļākā. Saimnieki ar mājlopiem dodas mežā un pārlaiž tur traģēdijas pilno nakti. 1941. gada izsūtījums viņiem iet secen.

Kadrs no LTV seriāla "Likteņa līdumnieki"

Seriāla scenārija autore Māra Svīre sarunā ar portālu “Delfi” saka – Jadvigai nav bijis konkrēta prototipa reālajā dzīvē. Pēc romāna loģikas šis bija poļu kalpones tēla uzdevums. Tomēr pašam notikumam, kad kāds izlemj spert drosmīgo soli un brīdina par izsūtīšanu, dzīvē ir daudz piemēru, gan no 1941. gada, gan 1949. gada deportācijām, arī pašas rakstnieces un romāna autora, viņas vīra Vladimira Kaijaka attālāku radu vidū. Viņiem 1941. gadā izdevās paslēpties un izglābties no izsūtīšanas.

Drīzumā pie lasītājiem nonāks jauns Vladimira Kaijaka iesākts un Māras Svīres pabeigts romāns – “Vēstules”. Tā notikumi risinās 20. gadsimta 50. gados, bet izejas punkts ir 1949. gada 25. marta deportācijas. Tur šī tēma aplūkota mazliet no cita skatpunkta. Romāna galvenais varonis, uzzinājis par izsūtāmo sarakstiem, nolemj ziņot saviem kaimiņiem un paziņām, tomēr padomju varas darboņi izrādās modrāki un piedzirda viņu. Kad dzērums izgulēts, izrādās, viss jau ir padarīts un notikušais paliek kā lāsts uz visu mūžu.

Jā, vēl Cēsīs pie vagona pienāca tas čekists, kas mani apcietināja un atdeva to zelta monētu un gredzenu, ko bija mājā paņēmis. Arī tie ne visi bija nelieši.
Foto: DELFI


1949. gada 25. marta deportācijas dziļi iespiedušās pazīstamā fotogrāfa Gunāra Janaiša atmiņā. Izrādījās, tieši slepena aizejošā vilciena iemūžināšana kļūs par viņa pirmo politisko fotoreportāžu, iekšējais protests bija pārtapis vēlmē dokumentēt notikumus, kļūt par fotogrāfu.

“Tās dienas nāca diezgan pēkšņi, jo sagatavošanās bija slepena. Vara bija tā, kas to darīja, bet to nevarēja izdarīt bez vietējiem kangariem. Atceros, ka nekad nevarēja zināt, kuram pie durvīm ar automāta laidi pieklauvēs un vedīs prom. Nebija pašiem ģimenē pamata izvešanai, bet to jau nekad nevarēja zināt,” stāsta fotogrāfs.

“Joprojām spilgtā atmiņā ir militārās mācības stunda. Tas, kurš mācīja, staigāja tādā frencī kā Staļins. Varēja pēc apģērba pateikt, ka ir padevīgs tai varai. Uz katedras saliktas mīnas, granātas, šāviņi – mācību – šķērsgriezumā, lai demonstrētu, kas ir iekšā. Tad, kad durvis atsprāga vaļā un trīs netīros armijas kažociņos parādījās, viņi sarāvās. Jo viņi ieraudzīja uz katedras ieročus un nesaprata. Bijās, vai tas uz viņiem nav tēmēts. Divi palika pie durvīm, viens iegāja iekšā. Saprata, ka tie ir mācību priekšmeti. Un tad viņš nosauca klases vecāko – Mirdza Janovna. Viņa piecēlās. Bija tāda mierīga meitene no tuvējiem laukiem, klase viņu uztvēra ļoti pozitīvi. Mūsu acu priekšā viņu aizveda uz staciju – tur jau stāvēja vagoni…”

Foto: Gunārs Janaitis (1949)

Tobrīd 14 gadus veco Gunāru Janaiti un viņa klasesbiedrus redzētais satriecis. Viņš nolēma, ka vilciens Auces stacijā jāiemūžina. Viņa fotogrāfija ir viena no retajām liecībām par baisajiem notikumiem, kas allaž notika naktī, slepenībā. Savu darbu Janaitis nekad nav slēpis, tā vienmēr stāvējusi viņa ģimenes albumā.

Ešalons Auces stacijā stāvēja aptuveni trīs dienas, kamēr saveda visus pēc saraksta. “Es zināju dienu un laiku, cikos vilciens atstās staciju. Iepriekš izdomāju, bet nevienam neteicu, ko plānoju darīt, – es to nofotografēšu. Kāpēc man tas ienāca prātā? Varbūt tas nāk no tā, kas ar mani notika tālāk. Tikai pirms kādiem pārdesmit gadiem, domājot par to bildi, es sapratu, ka tā ir mana politiskā reportāža manā iespēju līmenī. Jo man sava fotoaparāta nebija,” stāsta fotogrāfs.

“Mūsu klasē bija Inārs Sīpols un es zināju, ka viņam ir fotoaparāts – "Kodak" – ar atvāžamu plēšiņu un ļipiņu… primitīvs aparāts. Netālu no dzelzceļa bija grants raktuves, kur varēja noslēpties, jo es nevarēju atklāti fotografēt.” Tobrīd četrgadīgo māsu Janaitis nolicis sargāt, lai viņa klepo un dod ziņu, ja kāds nāk.

“Tad, kad es jau biju uzņēmis, vilciens aizgāja, tad es ātri no tās bedres izlīdu ārā, paslēpis aparātu, jo es varēju uztaisīt tikai vienu kadru. Tas bija viens no pirmajiem uzņēmumiem manā mūžā.”

1993. gadā Gunāram Janaitim bija iespēja fotografēt Melāniju Vanagu viņas darbistabā, mājā Carnikavā. Viņa palikusi atmiņā ar savu cilvēcisko gaišumu.

“Ja liktenis mūs kā cilvēkus aizsauc tālāk, tad es negribētu teikt, ka viņa
bija gaišs cilvēks. Viņa vēl joprojām IR gaišs cilvēks. Ja mēs salīdzinām ar nopūstu sveci, tad tā gaisma ir vēl joprojām. Tas, ko viņa ir izdarījusi, paveikusi, ir tas, kas citos to gaismu uztur. Un kamēr esam mēs, tikmēr arī tā gaisma ir,” atceras fotogrāfs.

Toreiz fotogrāfs radījis ne tikai vēlāk daudz publicēto un atpazīstamo Melānijas Vanagas portretu, bet iemūžinājis viņas "Dainu skapi" – plauktu ar vairāk nekā simts grāmatām ar savas dzimtas pētījumu pierakstiem, atmiņām, Amatas upes pētījumiem, u.c.