Pēc 16 gadiem dzirdēt atkal dzīvu operu bija neaprakstāms baudījums. Dzīvs orķestris, dzīva cilvēka balss dziļi saviļņoja un atgrieza dzīvē it kā no nebūtības.

Foto: DELFI. Šeit un turpmāk izmantoti citāti no Melānijas Vanagas grāmatas "Veļupes krastā"

1941. gada 14. jūnija naktī žurnāliste un juriste Melānija Vanaga bija viena no 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas, neziņā par savu nākotni, lopu vagonos devās bezgala garā ceļā uz Sibīriju. Taču režīms viņu nesalauza. Pēc 16 gadiem viņa atgriezās Latvijā ar misijas apziņu – pētīt, vākt, rakstīt un atcerēties. Viņas Sibīrijas ciešanu un spēka piemineklis ir grāmata “Veļupes krastā”. 2016. gada 1. novembrī šis stāsts sāk dzīvi uz lielā ekrāna filmā “Melānijas hronika”.

Uzzināt vairāk par projektu
17. jūnijā rakstīju viņam 214. vēstuli. Tā bija sestdiena. Biju jau pakalnē saplūkusi baltas anemones atmiņu priekam un rakstīju – kad viņu atbrīvos, lai brauc pie dēla uz Rīgu, jo viņam tēva vairāk vajag nekā man pašlaik drauga. Man tāpat laimes būs gana, ja viņiem abiem ies labi.
Foto: Kadrs no filmas "Melānijas hronika"

Izsūtījuma gados un pēc atgriešanās, mokošākais bija neziņa par savu tuvinieku – brāļu, vīru, tēvu likteni pēc izšķiršanas 1941. gadā. Uz oficiāliem pieprasījumiem no Maskavas allaž tika saņemta formāla atbilde – dzīvs, notiesāts uz 10 gadiem speciālos labošanas darbos lēģeros bez tiesībām sarakstīties. Tikai pēc atgriešanās Latvijā Melānija Vanaga uzzināja, ka viņas vīrs Aleksandrs Vanags nošauts jau 1942. gadā.

Foto: DELFI

Tikai 1980. gadā Melānijai Vanagai atveda bērza tāsi, sauju zemes un ciedru čiekuru no vietas, kur beidzās “Vanadziņa moku ceļš” Sverdlovskas apgabalā.

1941. gadā pēc Aļņa izsūtīšanas uz Sibīriju Doles skolotāji un skolēni skolas priekšā iestādīja viņam piemiņas ozolu. Tas bija stipri izstīdzējis, un baidījušies, vai augs. Skolas saime stādot vēlējusi: “Ja neaugs – nepārnāks, ja augs, Alnis pārnāks atpakaļ dzimtenē.”
Foto: Agnese Zeltiņa
Foto: DELFI, 2016. gada oktobris

Klusa tradīcija – stādīt ozoliņu pie mājām, skolām, ceļiem, pieminot kādu izsūtīto, radās drīz pēc Baigā gadā deportācijām, kad Latvijas teritorijā ienāca Vācijas karaspēks, bet Sarkanā armija atkāpās. Melānijas dēls Alnis, pateicoties Sarkanajam krustam un kādai latviešu ierēdnei Krasnojarskā, 1946. gadā atgriezās Latvijā, tomēr viņam stādītais ozoliņš mūsdienās pie bijušās Doles skolas vairs nav – ēku paplašinot, tam vienkārši vairs tur nav bijusi vieta.

Šajā attēlā redzams, kā 75 gadu laikā izaudzis ozols, kas iestādīts, pieminot no Īvandes pagasta Mežinieku mājām izvesto Jāni Tobiju.

Es gribētu, lai šī grāmata dzīvē Tev aizstāj manu vietu, nes tev mātes svētību, dzīves izpratni un palīdzību. Lai grūto dienu tā dara vieglāku, neatrisināmo vienkāršāku un tālo – tuvāku!
Foto: Agnese Zeltiņa

Rakstīt Melānijas Vanaga sāka jau Sibīrijā. 1949. gadā, kad, kā pati raksta, slimības dēļ jau “slīka pirmsnāves mirkļos”, bet dēlam, kurš tobrīd jau bija Latvijā, palika 18 gadu. Grāmata “Manam puikam” tapa Sibīrijā, pašas uzceltajā zemnīcā ar zemiem griestiem un klona grīdu, bet iesieta Rīgā ar radinieku palīdzību un atbalstu. Tā ir ģimenes arhīvā ir saglabājusies joprojām un atsevišķi fragmenti no tās publicēti arī grāmatās, tomēr, ievērojot Melānijas vēlēšanos, šī grāmata nevienam svešam netiek rādīta.

Vēlāk, jau Latvijā sēžot uz dzimto Sermuļu rijas sliekšņa akmens, Melānija Vanaga atskārta savu lielo uzdevumu – izzināt savu dzimtu, pēc iespējas pilnīgāk atklājot radu rakstus, likteņus un raksturus. Viņas radītais radu rakstu rullis ir vairāk nekā astoņus metrus garš, bet dzimtas ļaudis sazarotajā kokā rindojas vismaz deviņās paaudzēs. "Mūži un mirkļi" – tieši savas dzimtas izpētei veltīts vislielākais apjoms – tās ir vairāk nekā 100 manuskriptu grāmatas. Tie ir dzimtas cilvēku stāsti, kas pierakstīti līdzenā, skaidrā rokrakstā, papildināti ar arhīva materiālu kopijām, fotogrāfijām un citām liecībām.

“Nav jāformulē vārdos savas dzīves mērķi, arī Melānija Vanaga neformulēja, viņa vienkārši darīja,” tā viņas veikumu raksturo Melānijas Vanagas muzejistabas izveidotāja un vadītāja Ingrīda Lāce.

Otrs Melānijas Vanagas pētījumu objekts un spēka ādere bija dzimtās puses upe Amata – tās abus krastus viņa nostaigājusi visā garumā. Tai veltīti 13 sējumi viņas veidoto manuskriptu grāmatu klāstā. Tur fiksēts katrs lielāks koks, upes līkums, iežu atsegums, akmens, tuvumā esošās mājas, to iemītnieki un vēsture, katru Amatas posmu papildina fotogrāfijas un precīzas, pašas Melānijas ar roku zīmētas kartes. Turklāt, katrs iegūtais materiāls, fakts vai zīmējums rūpīgi pārbaudīts. Viens no tuvākajiem palīgiem šajā darbā bija vides aktīvists Guntis Eniņš, kā arī paziņas vēl no studiju gadiem pirms izsūtījuma, kuri nu bija dažādu nozaru zinātnieki.

Šobrīd "Amatas" grāmatu oriģinālus glabā Melānijas Vanagas ģimene, bet precīzas, pašas autores ar roku veidotas kopijas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā.

Mugursoma, neliels termoss ar kafiju, plāns spilventiņš ko palikt pagalvī – ar šiem sabiedrotajiem viņa mēdza doties Amatas pārgājienos uz vairākām dienām. Dēlam Alnim teica – kur kādā ceļmalas krūmā būs iesiets mans lakatiņš, tur mani varēs atrast.

Katram savā dzīvē viena upe ir jānoiet – jāizzina, jāvāc, jāpēta, jāiemīl!
"Amata". Foto: Zigurds Zaķis

Melānijai Vanagai bija jau 84 gadi, kad viņa ieradās žurnāla un izdevniecības “Karogs” birojā Rīgā. Pirmo tikšanos atceras toreizējā galvenā redaktore Māra Zālīte: “Redakcijā ienāca sirma, gaiša, mīļi starojoša un smaidoša omīte, veca kundze un teica – Meitenes, vai jūs būtu ar mieru – es tagad uzrakstīšu septiņas grāmatas – katru gadu pa vienai, vai jūs būtu ar mieru tās izdot.” Kā atceras dzejniece, pirmā reakcija protams bijusi neticība. Tomēr izdevniecība piekritusi – tas bija pagodinājums.

“Līdz pat šai dienai uzskatu, ka “Karoga” ne pārāk garajā izdevēja darbībā tas ir viens no visnozīmīgākajiem izdevumiem,” saka Māra Zālīte. Visas septiņas tika izdotas, kā nomērīts. Pēdējā grāmata iznāca jau ar Melānijas Vanagas bēru foto. Un runām pie kapa.