Bet turpat blakus stāvošai izdevās izlasīt, ka tas ir apliecinājums “labprātīgai pārcelšanai uz 20 gadiem”. 

Foto: Agnese Zeltiņa. Šeit un turpmāk izmantoti citāti no Melānijas Vanagas grāmatas "Veļupes krastā"

1941. gada 14. jūnija naktī žurnāliste un juriste Melānija Vanaga bija viena no 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas, neziņā par savu nākotni, lopu vagonos devās bezgala garā ceļā uz Sibīriju. Taču režīms viņu nesalauza. Pēc 16 gadiem viņa atgriezās Latvijā ar misijas apziņu – pētīt, vākt, rakstīt un atcerēties. Viņas Sibīrijas ciešanu un spēka piemineklis ir grāmata “Veļupes krastā”. 2016. gada 1. novembrī šis stāsts sāk dzīvi uz lielā ekrāna filmā “Melānijas hronika”.

Uzzināt vairāk par projektu

Melānija Vanaga Sibīrijā pavadīja 16 gadus. Īpaši smagi bija pirmie gadi pēc izsūtījuma, kad bads, aukstums un smags, sievietēm nepiemērots, darbs bija ikdiena. Lai izdzīvotu un pie dzīvības turētu savus bērnus, viņas pazemojās, zagdamas kartupeļus un labības graudus, atslaukdamas kolhoza govīm pienu, bet līdz pēdējam ticēja, ka kādudien atgriezīsies dzimtenē. Caur sirdssāpēm, badu un neziņu par saviem tuviniekiem, izdzīvot palīdzēja cilvēcība, izpalīdzība, mīlestība un cerība. Melānijas būdu-zemnīcu viņa pati iesauca par mazo viesnīcu, kur patvērumu varēja rast ikviens latvietis, kurš Tjuhtetā nonāca pēc 1949. gada un vēlākām deportācijām. “Katrā vietā ir kaut kas labs. Arī Sibīrijā bija, kaut gan tā bija ārkārtīgi grūta mācība,” raksta Melānija Vanaga.

Tuvojoties filmas “Melānijas hronika” pirmizrādei, “Veļupes krastā” Sibīrijas ceļu iemūžinājis Latvijas Radioteātris, aicinot lasīt romāna fragmentus latviešu aktrisēm, kuras piedalās arī filmā. Lasa Lilita Ozoliņa.

1956. gadā mājnieki uz Sibīriju Melānijai Vanagai atsūtīja fotoaparātu “Ļubitjeļ” un filmiņas. Tad tapa dažas fotogrāfijas, kas kopā ar citiem retajiem uzņēmumiem saglabātas ģimenes arhīvā.

Es viņiem uz mežu nesu pusdienas – aitu galvu zupu. Mēs visi zinājām, kas tās par galvām, tomēr garšoja labi. Pavasarī visas ziemā sprāgušās galvas izdalīja par lētu naudu strādniekiem. To bija daudz – un glabāt nevarēja. Ēdām katru dienu katrs vai pa galvai. Tās bāzē bija īstas pavasara dzīres, gaļu jau nekur nopirkt nevarēja, kamēr vēlāk iegādājāmies paši kādu jēru vai sivēnu.
Foto: fragments no filmas "Visu laiku snieg"
Oļģerts Kroders. Foto: LETA

Izsūtīto vidū 1941. gadā bija arī tobrīd 19 gadus vecais Oļģerts Kroders. Vēlāk savā atmiņu grāmatā “Mēģinu būt atklāts" pazīstamais teātra režisors rakstīs, ka tur palikuši dzīves labākie gadi, jaunība. Tomēr 1956. gadā, atgriežoties Latvijā, viņš jau sāka rakstīt teātra izrāžu recenzijas, vēlāk pieņemts darbā Dailes teātrī par režisora palīgu. Kroders iestudēja līdz pēdējai savas dzīves dienai un joprojām ir viens no lielākajiem Latvijas teātra mākslas simboliem.

Atmiņās par Sibīriju viņš raksta: “Pirms iestājās 1941. gada ziema, kolhozs norēķinājās par vasaras darbiem. Te nu izrādījās, ka tikpat kā neviens no atbraucējiem nav nopelnījis ne tik, cik kaķis uz astes gala var aiznest. Arī tiem, kuri vairāk vai mazāk dūšīgi bija visu vasaru strādājuši, gandrīz nekas nebija pierakstīts. Daudziem no mums čemodānos vai lādēs vēl glabājās pavisam labas mantas, gan mugurā velkamas, gan citādi lietojamas, to labi zināja visi sādžinieki, protams, arī kantoristes un rēķinvedes. Viņu aprēķins bija gaužām vienkāršs – jo mazāk mēs būsim kolhoza darbos nopelnījuši, jo vairāk būsim spiesti mainīt savu mantību pret ēdamo. Kaut ko arī mūsu ģimenei izdevās apmainīt, toties palikām gandrīz pavisam pliki. Mūsu pēdējā prece bija pavisam apskrandis mātes krūšturis, ko, liekot lietā savas aktrises spējas, viņa iešmugulēja kādai sievai kā pašu jaunāko Parīzes modeli. Līdz ar ziemu sākās badošanās. Vieni badojās mazāk, citi vairāk, bet – kā jau latvieši – katrs atsevišķi. Ja kādam gadījās sadabūt kaut ko uz zoba liekamu, iegūtais tika rūpīgi slēpts no pārējiem, arī no pašiem tuvākajiem. Neatceros nevienu gadījumu, kad kāds no mums būtu dalījies ar citiem savā guvumā. Tomēr pavasari sagaidījām, kaut galīgi noliesējuši un sakritušies.”

Saikavas mežzinis Miķelis Bērziņš. Foto no privātā arhīva

Miķelis Bērziņš, Kurzemes saimnieka dēls, mežzinis Madonas pusē, savas atmiņas un pārdomas pierakstīja slepenās burtnīcās, jau būdams 83 gadus vecs. Pateicoties radiem, burtnīcas pārrakstītas datorrakstā un izdotas grāmatā “Manas dzīves apraksts”.

Neskatoties uz smagajiem gadiem lēģerī, radi viņu atceras kā labestīgu, dzīvesgudru vīru. ”Tie, kuri ir izgājuši caur šo elles mašīnu – represijām – ir ļoti humāni, ar labestību apveltīti cilvēki. Viņus caurstrāvo labas lietas. Nav tā, ka pārāk lielas dzīves grūtības vienmēr izprovocē ko bēdīgu. Cilvēki kļūst labestīgāki, skatoties nāvei acīs un vairākas reizes gandrīz piedzimstot no jauna. Notiek vērtību pārvērtēšana,” iepriekš intervijā “Delfi” teicis viens no grāmatas veidotājiem, Miķeļa Bērziņa māsas dēls Vilnis Kalns.

Par piedzīvoto lēģerī raksta Miķelis Bērziņš: “1943. gada marta sākumā atbrauca komisija vergu meklēšanai meža darbiem. Nākošajā dienā uz darbu nebija jāiet, visiem bija jāstājas atbraukušās komisijas priekšā. Tanī dienā bija vēl krietns sals – ap mīnus 30 grādu. Ieslodzītos veda nelielās grupās pēc saraksta. Pienāca mana kārta, iegājām priekštelpā, kurā bija samērā auksts, vajadzēja izģērbties kailam kā pirtī un tad iet pie komisijas, kura apskatīja un novērtēja. Iegājis telpā, redzēju četrus spēcīgus, zaļoksnējus vīrus sēžam pie galda, visiem kājās silti vaļenki, mugurā gari, balti, šineļveidīgi kažoki, galvā siltas zvērādas cepures, vienam cepures ausis nokarājās līdz krūtīm, tās bija no siltas ādas un varēja aptīt ap kaklu kā šalli. Ap vidukli visiem bija jostas, pie kurām piekarināti revolveri. Ieraugot šos varoņus, mani pārņēma ārkārtīgs niknums un naids, ja vien būtu iespējams, es tam ausainim būtu meties virsū un nožņaudzis, bet es biju izdilis vergs, kaut gan pagrabā nedaudz atkopies. Ausainais lika pagriezt muguru, saliekties un parādīt dibenu. Tā viņi novērtēja, cik vēl ir stiprs, – kam muskuļi galīgi izdiluši un dibens vaļā, tos izbrāķēja, bet kuriem pakaļā vēl muskuļus varēja manīt, tos pierakstīja. Vērtēja tāpat, kā Latvijas laikā miesnieki govis, ko pirka kaušanai, apraugot, cik bieza kārta ap asteskaulu. Šādu šausmīgu cilvēku cieņas pazemošanu spēja tikai čekisti. Paskatījies uz manu dibenu, ausainis lika mani pierakstīt. Ardievu, labā dzīve kartupeļu pagrabā.”

Miķelis Bērziņš un viņa svainis Alberts Kalns – abi pēc atgriešanās no Sibīrijas. Foto no privātā arhīva



Tā bija milzīga, zeltmizaina priede, kuras vijīgie zari saulē laistījās kā zelta vizla. “Zelta priede” – tā es to iesaucu. [..]. Tikai, lūk, pēc izglābšanās no bada nāves man bija dažas dienas laika pasēdēt zem priedes ar pielasītu zemeņu krinku Alnim. [..]
“Zelta priede” bija laba un nekad mani neatstāja bez kāda ciemakukuļa sirdī vai rokā. Tikai maz bija laika pie tās aiziet. Arī tagad vēl ar gaišu prieku to atceros – tādu resnu, raupju, tumšu stāvu un vienu lielu, kā elkonī saliektu, apzeltītu zaru. 

Foto: kadrs no filmas "Melānijas hronika"


Šos velteņus (Foto: Latvijas Okupācijas muzeja krājums) Ģertrūde Krogzeme valkāja nometinājuma vietā Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonā. 1941. gada 14. jūnijā Krogzemu ģimeni deportēja – Ernestu Krogzemi uz labošanas darbu nometni Kirova apgabala Vjatkā, Ģertrūdi Krogzemi kopā ar meitu – uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu.

Tjuhtetā dzīvoja daudz labu krievu, bet kopēju valodu ar viņiem mēs ilgi nemācējām atrast. Viņu dzīve mums likās rupja, pusmežonīga, bezmērķīga, bez dvēselīguma [..]. Ar daudziem gariem un grūtiem gadiem abpusējie aizspriedumi zuda. Mēs gājām pie krieviem savā neiztikā, krievi prasīja mums padomus savās dzīves likstās.

Foto: Melānijas Vanagas arhīvs


Daina Judina, vecāki izsūtīti uz Sibīriju 1949. gada 25. martā no Jelgavas apriņķa, Vilces pagasta. Dzimusi 1953. gadā Omskas apgabalā, Bobrinkas ciemā.

“Biju kādus trīs, četrus gadus veca. Māte un vecmāte pa dienu strādāja fermā, bet mani ieslēdza zemnīcā kopā ar kaķeni. Kaķenīte bija ar mani kopā kopš dzimšanas. Kad biju pavisam maza, kaķene pameta savus bērnus un “rūpējās” par mani, nesa peles gultā. Kādu dienu pie manis ciemos atnāca kaimiņu meitene, arī kādus četrus gadus veca. Viņai izdevās atvērt mūsu zemnīcas durvis, un mēs abas kopā aizgājām pastaigāties. Aiz ciema sākās stepe, kur bija iesētas saulespuķes. Būtībā tas bija bezgalīgs saulespuķu lauks. Mēs abas gājām un dziedājām dziesmiņu, un galu galā apmaldījāmies.

Māte ar vecmāti atnāca no darba, manis nav, izrādās, ka nav arī kaimiņu meitenes. Tūlīt sacēla kājās visu sādžu un gāja mūs meklēt. Te pēkšņi mātei pieskrēja klāt mūsu kaķene, sāka skrāpēt, ņaudēt un plēst kleitu. Māte no sākuma nesaprata, ko kaķene grib, bet tad kaķītis kā suns aizveda mammu pa mūsu pēdām iekšā saulespuķu laukā. Mēs abas tur noraudājušās gulējām. Ja nebūtu kaķene, mūs, visticamāk, nekad neatrastu.

Kad atgriezāmies Latvijā, kaķeni paņēmām līdz. Ielikām groziņā, apsedzām grozu ar lakatu. Kādā dzelzceļa stacijā pa ceļam uz Latviju kāds bija pacēlis lakatiņu, un kaķīša vairs nebija."


“Olafs dzejoja un dziedāja. Kad viņš dziedāja Dēmona āriju, pie loga sāka viļņot marles aizkariņi, uz ielas apstājās retais gājējs un klausījās. Radio mūsu būdā nebija, un es biju priecīga par tām rīta stundām, kad Olafs dziedāja.”

Foto: fragments no filmas "Visu laiku snieg"


"Kādreizējā trimdinieka liktenis ir mūžīga atgriešanās trimdas vietās. Sapņos, murgos un atmiņās. Negribot un nolādot, samierinoties vai pat kavējoties vīzijās, kas plūst laikam cauri,” savā “Dzīves grāmatā” raksta Liepājas lēnīgais, garīgi bagātais rakstnieks un dzejnieks Olafs Gūtmanis (1927. – 2012.), kurš izsūtījumu piedzīvojis divas reizes – 1941. gada 14. jūnijā un 1950. gadā.

Gūtmaņa stāsts ir rets un īpašs, jo pēc otrās atgriešanās Latvijā rakstnieks vairākas reizes devies ekskursijās uz Sibīriju – par spīti trimdas nežēlīgajiem dzīves apstākļiem viņš izveidoja īpašu saikni ar turienes dziļajiem mežiem, saltajām upēm un plašajiem klajumiem.

RMM krājums 187389. Olafs Gūtmanis ar bisi un medījumu. Sibīrija 1966. gads. Foto autors nezināms.

Atmiņu tēlojumos Gūtmanis atklāj, kā iemīlējis Sibīrijas dabu, vienlaikus rodot ilgas pēc dzimtenes. “Ziemeļu daba mani turēja kā gūstā, bieži viens pats uz luģēm tālu aizklīdu tundrā, lai būtu zem debesīm, pacīnītos ar puteņiem, sala naktīs izjustu ziemeļblāzmu spēles pamalē. Sadalījos divos dažādos cilvēkos. Ar vienu būtības daļu tiecos atpakaļ pie garīgām vērtībām, ko radu grāmatās, saskarsmē ar cilvēkiem, kuri rosināja atraisīties no primitīvās dabasbērna dzīves, ko ar tādu alkainu dzīvesprieku biju baudījis līdz šim. Ziemeļi mani bija tiktāl iespaidojuši, ka jutu un domāju savādāk nekā citi izsūtītie, kam trimda šķita kā lāsts, visdrausmīgākā vieta, kur iedzīt postā un izmisumā. Tolaik es vēl nebiju tik stiprs un savās ilgās uzticīgs dzimtenei – kā citi latvieši, kuri vienīgo dzīves jēgu saskatīja atgriešanās ceļā, dzīvoja cerībās un ticībā uz drīzām pārmaiņām, atpestīšanu no elles, kā vairums dēvēja Ziemeļus. Mana toreizējā dzīves izjūta atšķīrās no pārējo latviešu trimdinieku noskaņas. Biju iesapņojies Ziemeļu dabā, pakļāvies tās ritmam. Manas bērnu dienu ilgas pēc piedzīvojumiem svešās zemēs sakrita ar dzīves īstenību. Tolaik vēl neapzinājos, bet daba mani bija izaudzinājusi par romantiķi, kas apmātām acīm raudzījās pasaulē, kurā citi redzēja vien naidīgas izpausmes, nožēlojamu eksistenci, pazemojumu, mokas un ciešanas. Tomēr, dzīvojot Ustjportā, arī mani ietekmēja tautiešu pulciņš, no kura biju atšķīries, asāk izjutu ilgas pēc dzimtenes, kopību ar savu tautu un nepieciešamību pēc garīgām vērtībām.”

Viens no cilvēkiem, kas Olafam licis ilgoties pēc garīga piepildījuma un dzimtenes, bija Melānija Vanaga, kas rakstnieka otrajā izsūtījuma reizē, kad viņš nokļuvis tuvu nāvei, palīdzējusi veseļoties.

"Olafs – 25 gadus vecs puisis vasaras drēbēs, melni pārsalis, ceļā izmocīts. Viņš saņemts otrā dienā, kad pārbraucis mājā no Tērvetes tuberkulozes sanatorijas, tāpēc ka pirms dažiem gadiem kopā ar vecākiem bez atļaujas pārbraucis mājā no Tāliem Ziemeļiem, kur viņam tāpat būtu bijis jāaiziet bojā. Uzskatot Olafu, neticējās, ka šis vārgais zēns vēl varēs izdzīvot,” rakstījusi Melānija Vanaga, kura kopā ar Olafa māti palīdzējusi dzejniekam atkopties.

"Abas sievietes ņēmās mani ārstēt ar visu, ko vien varēja sadabūt. Melānija ar siltu kazas pienu, mamma sameklēja pie medniekiem lāču taukus. Kādu laiku lietoju arī suņu taukus,” rakstīja Olafs.

Savās atmiņās Gūtmanis Melāniju Vanagu sauc par izglītotu un inteliģentu sievieti, kura viņam mācījusi "nacionālo pašapziņu un zinātkāri pēc patiesām kultūras vērtībām”. Melānija mudinājusi Olafu dzejot un ticējusi, ka viņš kļūšot dzejnieks. Viņas atmiņās Gūtmaņa “Ziemeļu poēma” raksturota kā "himna baltajām naktīm, ziemeļblāzmai, Jeņisejas nepārredzamajam plašumam. Tas bija arī rekviēms tiem izsūtītiem latviešiem, kuru dzīves saule norietēja purgā aizputinātā barakā, varenās upes melnajā dzelmē vai viltīgās tundras saltajā bezgalībā.”