Sadarbībā ar labklājības ministriju
Ceļamies kopā
Bērnunami nav tikai sociālā problēma, tā ir milzīga netaisnība
Kaspara Prūša palīdzīgā roka
Ceļamies kopā
Bērnunami nav tikai sociālā problēma, tā ir milzīga netaisnība
Kaspara Prūša palīdzīgā roka
Foto: F64
Kaspars Prūsis strādā ārpusģimeņu aprūpes ģimeņu atbalsta centrā "Tilts", sniedzot palīdzīgu roku, zināšanas un prasmes ģimenēm, kas vēlas kļūt vai jau ir audžuģimenes vai adoptētājas. Uz sarunu Kaspars ierodas ar velosipēdu, jo tas ir viņa ikdienas pārvietošanās veids. Iespējams, ja viņš būtu palicis pie sākotnēji izvēlētā dzīves ceļa, uz intervijām ierastos smalkā mašīnā. Taču sirds un pārliecība no biznesa vadības studijām un mārketinga Kasparu aizvedusi uz sociālo darbu, ko viņš pats uzskata par savu aicinājumu un dzīves piepildījumu. Turklāt viņš tiešām zina, ko saka un dara, jo ir viens no savējiem – Kaspars ar sievu pirms 9 gadiem adoptēja bērnu no bērnunama un kļuva tam par pašiem svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē.
Mums patīk teikt, ka visa centrā ir jābūt bērnam, bet tas ir tikai pa pusei pareizi. Patiesībā bērnam sistēma nevar palīdzēt, bērnam nepietiek ar visiem šiem resursiem, ar brīnišķīgiem psihologiem un naudām. Tas bērnam nepalīdz, jo viņam ir vajadzīgs tikai viens gādīgs aprūpētājs. Cilvēks, kas pastāvīgi ir ar viņu kopā, kas par viņu pastāvīgi rūpējas. Bez tā visi pārējie resursi, visi labumi neaiziet līdz bērnam. Tādēļ mēs palīdzam šiem cilvēkiem, jo viņi ir bērnu lielākā cerība.
Mana pirmā izglītība ir biznesa vadība. Es pabeidzu augstskolu Ventspilī un gribēju pelnīt naudu, pastrādāju par mārketinga speciālistu, bet jau drīz sapratu, ka gribu dzīvē darīt kaut ko daudz jēdzīgāku. Sāku strādāt nevalstiskajās organizācijās, bērnu atbalsta jomā darboties draudzēs, un nu jau pēdējos 6 gadus strādāju tieši ārpusģimeņu aprūpē, jo tieši to sirdī vienmēr esmu gribējis.
Bērni bērnunamos nav tikai sociālā problēma. Citas sociālās problēmas ir pašu pieaugušo cilvēku izraisītas, piemēram, alkoholisms, bezdarbs. Lielā mērā tās ir pašu pieaugušo izvēles. Protams, viņiem arī nepieciešams atbalsts, taču tā ir arī viņu atbildība. Bet bērni bērnunamos – tā nekādā veidā nav šo bērnu pašu atbildība, viņi tur ir nonākuši pilnīgi bez vainas. Tādēļ es uzskatu, ka bērni bērnunamos ir netaisnība, ko mēs pieļaujam. Pilnīgi bezvainīgam mazam cilvēkam tiek darīts pāri, jo dzīvošana bērnunamā ir traumatiska. Šai jomai sociālajā darbā ir jābūt prioritātei. Tā ir sabiedrības ētika – ja tu redzi, ka bērnam tavā pagalmā tiek darīts pāri, tā ir tava atbildība palīdzēt. Un es tā nedomāju tāpēc, ka esmu sociālais darbinieks, bet es esmu sociālais darbinieks, jo es tā domāju. Es sāku šajā jomā strādāt tieši tādēļ, ka sajutu šo milzīgo netaisnību, un man tas nedeva mieru. Tas man neļāva neko nedarīt.
Mērķis ārpusģimenes aprūpes jomā nav likvidēt bērnunamus, mērķis ir panākt, lai tad, ja rodas kādas problēmas un bērnam ir nepieciešama audžuģimene, 6 vai 10 piemērotas ģimenes stāv rindā un mēs varam izvēlēties, kura bērnam būs vislabākā. Pirms sešiem gadiem, kad sāku strādāt šajā jomā, bērnunamos bija 2500 bērni, tagad – vairs tikai 600. Progress ir, taču vienlaikus manas vislielākās bailes ir, ka šis progress apstāsies, jo tieši tagad sākas vissarežģītākie gadījumi.
Bērni izgaismo problēmas mūsos. 80% gadījumu, kad audžuģimenes vai adoptētāji vēršas pie mums pēc psihologa palīdzības, izrādās, ka palīdzība ir vajadzīga nevis bērnam, bet gan pieaugušajiem. Mums nāk līdzi pagātnes traumas, trūkst emocionālās inteliģences, netiekam galā ar emocijām. Ja strādāsim ar vecākiem un "savedīsim viņus kārtībā", viņi paši jau tiks galā ar situāciju.
Protams, ir arī smagi gadījumi ar neveiksmīgu gala rezultātu, un tad tu visu laiku domā, vai varēji izdarīt ko vairāk, izdarīt ko citādi, ko vēl vajag mainīt. Un tā domāt ir veselīgi, ja vien spēj nenest šīs problēmas uz mājām. Vai man izdodas? Kā kuru reizi.
Man ir prieks, ka sabiedrība mainās, mainās attieksme un stereotipi. Kādreiz uzskatīja, ka audžuģimenes ir tikai tās, kurām pašu bērni izauguši, vecākiem ir ap 50 un tukša māja. Ka adoptētāji ir tikai tās ģimenes, kam nevar būt savu bērnu. Bet tas mainās. Ir jaunas audžuģimenes, kurām pašām ir mazi bērni, ir adoptētāji, kam var būt un ir savi bērni. Šīs ģimenes patiesi grib palīdzēt bērniem, nevis vairs risināt ar viņu palīdzību savas problēmas.
Galvenais princips, domājot par sociālo darbu: sociālo darbu neveic tikai sociālie darbinieki. Sabiedrība ir kā ķermenis – ja vienai rokai ir kaut kas noticis, tad kājas nevar dejot no prieka, kājām ir jāiet pie ārsta, lai pārsietu pušumu. Tikai tad ķermenis var normāli funkcionēt. Tāpat ir ar mūsu sabiedrību, mēs nevaram nodalīt, ka tā ir sociālā problēma, tie ir sociālie darbinieki, tur ir sociālā atbalsta nauda – un uz mani tas neattiecas. Mēs katrs esam atbildīgi, un mums katram ir jāpievērš uzmanība problēmām, kas ir mums apkārt.
Atbalstīt iedzīvotājus sarežģītu dzīves situāciju risināšanā ir sociālā darbinieka pamata uzdevums. Kā jūtas sociālais darbinieks ikdienā, strādājot šo izaicinājumu pilno darbu? Kas motivē un palīdz neizdegt? Projekts "Ceļamies kopā" 8 fotostāstos atklāj dažādu sociālo darbinieku personības un ikdienu, profesionālos un personiskos izaicinājumos.

Ceļamies kopā, jo sociālais darbs ir kopdarbs, kam būtisks priekšnosacījums ir sociālā darbinieka un atbalstāmās personas cieņpilnas attiecības, kas tiek veidotas abpusēji. Un tad – kopā ceļamies, augam un ejam tālāk katrs jau savu patstāvīgo ceļu. Ikviens.

Projekta veidotāji: saturs: Labklājības ministrija, foto aģentūra "F64" un komunikācijas aģentūra "LEAD. Korporatīvā komunikācija", dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītājs – Ēriks Radželis, Publiskā Sektora Komunikācijas Vadītāja - Anta Akantjeva-Ummere


"Ceļamies kopā" tiek īstenots ESF projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" Nr.9.2.1.1/15/I/001 ietvaros

Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.