Diabēts kļūst arvien jaunāks
Foto: Publicitātes foto

Latvijā ir apmēram 100 tūkstoši cukura diabēta pacientu, no kuriem 85–90 tūkstoši slimo ar otrā tipa diabētu. Eiropas mērogā šie rādītāji nav dramatiski, tomēr ik gadu diabēta slimnieku skaits Latvijā turpina pieaugt – jo sevišķi otrā tipa, ar kuru turklāt slimo arvien jaunāki cilvēki. Kāds tam ir iemesls, kas cukura diabēta pacientiem jāievēro ikdienā, lai sadzīvotu ar savu slimību, un kā līdz mūsdienām mainījušās kontroles un ārstniecības metodes – par to sarunā ar sertificētu ārsti-endokrinoloģi, medicīnas zinātņu doktori un Latvijas Diabēta federācijas prezidenti Indru Štelmani.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras galvenais simptoms ir paaugstināts cukura līmenis asinīs. Par cukura līmeņa līdzsvaru organismā gādā hormons insulīns, ko ražo aizkuņģa dziedzera beta šūnas. Ja šīs šūnas aiziet bojā vai perifērie audi nereaģē uz insulīnu, rodas saslimšana – cukura diabēts. Atkarībā no tā, cik strauji cukura līmenis pieaug un cik augsts tas ir, diabētam sākumā var būt gan ļoti izteikti simptomi, gan arī to var nebūt vispār.

"Piemēram, pirmā tipa cukura diabēts, ar kuru pārsvarā saslimst bērni un jauni cilvēki, veido apmēram līdz 10% no visiem diabēta gadījumiem. Šī slimība visbiežāk sākas ļoti strauji, jo beta šūniņas autoimūna procesa rezultātā iet bojā, tāpēc cukura līmenis asinīs kāpj ļoti strauji – mēnešu vai pat dažu dienu laikā. Taču – tā kā simptomi ir ļoti izteikti, tad slimība parasti tiek ātri konstatēta," atklāj Dr.Štelmane.

Galvenie pirmā tipa cukura diabēta simptomi ir pastiprinātas slāpes (sirdzēji mēdz izdzert no trim līdz pat sešiem litriem ūdens dienā) un urinācija, svara zudums un nespēks. Kā atklāj ārste, pirmā tipa diabētam nav riska grupas, tāpēc arī nav profilakses vai vakcinācijas. Beta šūnas, kas ražo insulīnu, aiziet bojā, tāpēc insulīns vairākas reizes dienā slimniekam ir jāinjicē pašam, paralēli mērot cukura līmeni asinīs, plānojot ēdienreizes un rēķinot insulīna devu. Piemēram, bērniem cukura līmenis jāmēra no sešām līdz astoņām reizēm dienā.

Savukārt otrā tipa cukura diabēts ir pieaugušo un gados vecāku cilvēku slimība, kas 80-90% gadījumos ir saistīta ar dzīvesveidu, proti, ar lieko svaru un mazkustīgumu. Aptaukošanās un mazkustīguma rezultātā organismā attīstās insulīna rezistence – šūnu nejutīgums pret insulīnu, kā rezultātā tās vairs neielaiž glikozi šūnās un līdz ar to tā paliek asinīs.

Tiesa, kā skaidro Dr. Štelmane, šis process parasti nav straujš un lielākoties norit pakāpeniski. Arī cukura līmenis asinīs palielinās pakāpeniski un ilgstoši var nebūt pazīmju. Tāpēc bieži to atklāj nejauši un novēloti, kad diabēts jau radījis kādas asinsvadu komplikācijas kā, piemēram, sirds-asinsvadu slimības.

Savukārt prediabēts ir stadija pirms diabēta, kad cukura līmenis asinīs ir paaugstināts virs normas, bet vēl nesasniedz diabēta kritērijus. Bieži prediabēta stadijā konstatē arī paaugstinātu asinsspiedienu un holesterīnu. Var teikt, ka ir pat jāpriecājas, ja personai konstatē prediabēta stadiju, jo tad vēl iespējams rīkoties un diabēta rašanos novērst.

Kontrole pāri visam

Cukura līmeņa kontrole ir ļoti būtiska abu tipu diabēta gadījumā, jo bez tās nav iespējams noteikt ievadāmā insulīna devu, ne arī novērtēt, kā uzturs ir ietekmējis cukura līmeni asinīs. Ja cukura līmeņa kontrole nenotiek, tad blaknes, neatkarīgi no cukura diabēta tipa, ir visiem vienādas – notiek izmaiņas sīkajos (mikroangiopātija) un lielajos asinsvados (makroangiopātija).

Šādas sīko asinsvadu izmaiņas ir bīstamas, jo būtiski ietekmē dzīvībai svarīgu orgānu funkcijas – acu, nieru un ekstremitāšu. Piemēram, acīs notiek izmaiņas tīklenes kapilāros un izmainās arī kapilāru sieniņu caurlaidība, izraisot diabētisku retinopātiju. Ilgstoši retinopātija var būt bez simptomiem, bet neārstēta rada redzes traucējumus un var arī novest pie pilnīga redzes zaudējuma.

Sīko asinsvadu izmaiņas nierēs samazina glomerulu filtrācijas ātrumu (asins plazmas šķidruma daudzums, kas tiek filtrēts caur nierēm noteiktā laika vienībā), rada paaugstinātu asinsspiedienu, pakāpeniski pasliktinās nieru funkcija un var izraisīt arī nieru nepietiekamību.

Savukārt perifēro nervu pārvades impulsu izmaiņas un sīko asinsvadu apasiņošanas pasliktināšanās kājās noved pie neiropātijām (nervu bojājumiem), kā rezultātā tiek traucēta šūnu vielmaiņa, rodas pēdu jušanas un trofikas traucējumi kā sabiezēta un sausa pēdu āda, nejutīgums vai nespēja just sāpes, karstu vai aukstu, veidojas sīkas brūces, tulznas un nesāpīgas čūlas pēdās, kas nedzīst un ir par iemeslu amputācijai. Neiropātija var izraisīt arī īkšķa deformācijas, āmurveida pirkstus, kā arī var veidoties tā sauktā "diabēta pēda".

Taču arī šie deģeneratīvie procesi neaktivizējas vienā dienā – lai slimības blaknes pasliktinātu dzīves kvalitāti vai kļūtu dzīvībai bīstamas, cukura līmenim asinīs nemitīgi jābūt paaugstinātam vismaz 5-10 gadus, tāpēc, apvienojot savlaicīgu ārstēšanos ar veselīgu dzīvesveidu, tos ir iespējams novērst.

Diabēts kļūst arvien jaunāks

"Ja pirms gadiem 10-15 otrā tipa diabēts pārsvarā bija raksturīgs gados vecākiem cilvēkiem, tad mūsdienās tas kļūst arvien jaunāks. Arī jauni cilvēki ir ar lieko svaru, un otrā tipa diabētu nu jau konstatē arī bērniem," saslimstības tendenci raksturo Latvijas Diabēta federācijas prezidente.

Tiesa, labā ziņa šajā gadījumā ir fakts, ka sākuma stadijā atklāts otrā tipa diabēts var tikt iegrožots bez medikamentozas ārstēšanas – ar uztura izmaiņām un aktivitāšu palielināšanu, veicinot svara normalizēšanos. "Tikai atsevišķos gadījumos, kad cukura līmenis ir pārāk augsts, sākumā īslaicīgi injicē insulīnu, lai to normalizētu, bet pēc tam pāriet uz medikamentiem, kuri mūsdienās ir pieejami plašā klāstā," skaidro Štelmane.

Vaicāta, vai cukura diabēta pacientiem ir jāievēro kāda konkrēta diēta, ārste atbild, ka tas atkarīgs no slimības tipa. Pirmā tipa diabēta gadījumā nekādu būtisku ierobežojumu nav – ir jāskaita līdzi, ko un cik daudz paredzēts ēst, lai attiecīgi varētu izrēķināt, cik daudz insulīna pirms maltītes jāievada.

Savukārt otrā tipa diabēta slimniekiem ir jāievēro ierobežojoša diēta, jo pārsvarā šiem pacientiem ir gan liekais svars, gan paaugstināts holesterīna līmenis, gan arīdzan paaugstināts asinsspiediens. Svarīgākie nosacījumi – jāuzņem mazāk kaloriju, lai samazinātu svaru, proti, jāatsakās vai būtiski jāierobežo vienkāršie ogļhidrāti, jāierobežo taukvielu uzņemšana un pamatā jāizvēlas lietot uzturā zema glikēmiskā indeksa produkti.

Tāpēc pirmie un svarīgākie soļi cukura diabēta gadījumā ir savu ikdienas aktivitāšu un ēšanas paradumu pārskatīšana, kas pilnvērtīgi nav iespējama bez izpratnes par savu slimību un tās sekām, kā arī ģimenes un sabiedrības atbalsta.

Tehnoloģijas attīstās, sabiedrības izpratne nē

Kā atklāj ārste, pēdējos 20 gados ir būtiski mainījušās diabēta kontroles, ārstēšanas un pacientu aprūpes iespējas. Tehnoloģiju attīstība veicinājusi gan jaunu, efektīvāku, ērtāk lietojamu un individuāli pielāgojamu medikamentu ražošanu, gan dažādu slimības kontrolei nepieciešamu un ikdienu atvieglojošu rīku izstrādi – insulīna pumpīšu, glikozes sensoru, glikometru, lietotņu u.c.

Piemēram, Šveices biotehnoloģiju uzņēmums "Roche" izstrādājis lietotni "MySugar", kas pieejama arī latviešu valodā. Tā piedāvā viedtālrunī ne tikai aplūkot glikozes paškontroles rezultātus, bet arī detalizētu individuālo veselības datu analīzi, sākot no cukura līmeņa svārstībām un nākamās insulīna devas aprēķināšanu, un beidzot ar maltīšu plānošanu un dažādiem izaicinājumiem veselības uzlabošanas nolūkos sadarbībā ar personīgo virtuālo treneri.

"Šādas aplikācijas ir ļoti ērtas un vērtīgas, un mani pacienti tās lieto – nav pašam jāraksta diabēta dienasgrāmata, ir iespējams uzzināt ogļhidrātu un tauku daudzumu dažādos produktos, ievadīt savus individuālos mērķus un sekot līdzi rezultātiem. Pārsvarā gan to dara jauni cilvēki, jo mums nav nevienas institūcijas, kas gados vecākus cilvēkus apmācītu rīkoties ar šādām tehnoloģijām, taču manā pieredzē ir daudz gadījumu, kad mazbērni ierāda saviem vecvecākiem, kā apieties ar šīm jaunajām tehnoloģijām. Tendence ir jauna un pie mums tikko sākusies, bet es uzskatu, ka šādiem tehnoloģiskajiem risinājumiem ir liels potenciāls cukura diabēta pacientu ikdienas atvieglošanā," atklāj Dr.Štelmane.

Tiesa, ar jauno tehnoloģiju apgūšanu vien nebūs līdzēts – ir jāceļ arīdzan sabiedrības tolerances un zināšanu līmenis par slimības izpausmēm un nopietnību: "Mūsu sabiedrības izpratne ir tālu no vēlamās un pat pietiekamās – gan ģimenē, gan darba vietās, gan sabiedrībā kopumā. Cilvēkus māc kauns, vainas sajūta un bailes neiekļauties. Piemēram, cilvēki darba vietā neinformē kolēģus par savu saslimšanu – viņi labāk izvēlas kopā ar visiem ēst kūkas, nevis atklāt par savu diabētu. Vai arī gluži ierasta situācija mājās – sieva apvainojas uz vīru, ka viņš pēkšņi iebilst ēst viņas gatavoto ēdienu, jo tas ir par treknu, vienkāršajiem ogļhidrātiem bagāts vai porcija par lielu."

Tāpēc būtiski ir nevairīties atklāti runāt par slimību, jo tikai tādā veidā iespējams mazināt aizspriedumus, lauzt stereotipus un veicināt pašu pacientu līdzestību, bez kuras nav iespējama ne savlaicīga diagnostika, ne efektīva slimības kontrole un ierobežošana.

"Šodien ir iespējams diabētu gan labāk ārstēt, gan kontrolēt, turklāt – kas ļoti būtiski – arī vienkāršāk, taču joprojām liela nozīme ir katra paša ieguldījumam. Diemžēl liela daļa cilvēku nenovērtē savu lomu slimības kontrolēšanā un paļaujas vienīgi uz medikamentiem," rezumē Dr.Štelmane.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form