Neviena cita valdība tā nemīlēja literatūru kā pašreizējā. Tāpēc ceru, ka koalīcijas partijas mani labāk sapratīs, ja piedāvāšu viņu lācītim un ēzelītim kompāniju. Nabadzīgu Donu Kihotu. Reti kurš sauks viņu par pragmatiķi. Toties neviens nevar šim bruņiniekam pārmest, ka tas būtu piesmējis savas sirds valdnieci – vai tā mīlestība, vai brīvība. Turklāt, atšķirībā no mūsu politiķiem, viņš nekad neatļāvās piedāvāt tautai tādu “jutekļu apmulsināšanas veidu” kā bailes, jo tās “neļauj ne pareizi redzēt, ne dzirdēt”. Un, kad viņa drosme bija pārvērtusi baismīgos milžus vējdzirnavās, tad viņš domāja, ka ļaudis tur tagad varētu malt graudus maizei. Bet tie, kuri nevēlējās, lai ļaudis iemācās graudus malt un maizi iegūt, turpināja vējdzirnavas uzdot par baismīgiem milžiem. Gluži tāpat, kā mēs dažas lietas savā politikā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Saldāka par brīvību

Kad vārds “brīvība” Latvijā vēl bija vairāk vārds nekā īstenība, kad neatkarība tik tikko pārstāja būt sapnis, tad bija īstais laiks tikt politiskā skaidrībā ar vārdu “okupācija”. Lai vārds “brīvība” laika gaitā gūtu arvien lielāku svaru tautas apziņā, bet vārda “okupācija” smagums uz sirds kļūtu mazāks un mazāks. Tā nenotika.

Pirmkārt, varas partijas, līdzīgi idalgo atsvabinātiem bandītiem, metās laupīt savu brīvības devēju (tautu). Tām vajadzēja kaut kā attaisnot savu iekāri, un, - vai tad ir vēl kas labāks šim nolūkam par “vēstures nastu”. Otrkārt, vārds “okupācija” politiķiem arvien šķiet saldāks par vārdu “brīvība”. Jo vārds “brīvība” liek pašiem mācīties graudus malt, bet vārds “okupācija” - cerēt, ka tautu pabaros revanšs un pretinieka tēls. Tāpēc šeit arvien modē uzskatīt tautu kā cietēju un upuri, nevis kā tādu, kas par spīti ciešanām pagātnē dzīvo nākotnei. Acīmredzot ir izdevīgi, lai tauta dzīvo atpakaļ un izmanto vēsturi tagadnes rēķinu kārtošanai. Varai svarīgs ir nevis risinājums, bet problēmas klātbūtne kā tāda. Politiķi pat savā starpā nespēj vienoties – kad īsti Latvijā beidzās Otrais pasaules karš. Vieniem tas beidzās 1990. gada 4. maijā, pēc tam tas beidzās līdz ar padomju armijas izvešanu, tad tika paziņots, ka karš beidzies līdz ar Skrundas lokatora uzspridzināšanu, bet nupat prezidente kādā Nīderlandes avīzē teikusi, ka tas beidzies līdz ar Latvijas iestāšanos ES.

Ar to gribu sacīt, ka vārds “okupācija” varas partijām Latvijā kalpo propagandai, nevis iespējamam “politiskam risinājumam’’. Jo intensīvāks – jo labāk. Vārds “okupācija” ļauj uzturēt mītu līmenī virkni citu vārdu – piektā kolonna, promaskavisks, kreiss, sarkans… Šie vārdi nav bijuši domāti, lai vienotu sabiedrību, jo tad tie būtu jālieto atbildīgi. Taču polarizācija, bailes un pagātnes rēķinu aktualizācija lieliski der, lai turētos pie varas. Politiķi maz lieto tādus no brīvības atvasinātus vārdus, kā – dzīves vērtība, labklājība, cilvēka drošība, izglītotība un lepnums par sevi un valsti…

Kādus reālus ārpolitikas scenārijus gaidīt no Krievijas, ja Latvija pati tai piedāvā tikai vārda “okupācija” ideoloģiju? Un – ja jau, kā ne bez pamata atzīst varas partijas, ir velti ar vārdu “okupācija” lauzties Krievijas durvīs, kāpēc tad šāda laušanās tiek piekopta? Vai gan no politiskās kultūras viedokļa nebūtu izdevīgāk piesaistīt savam uzskatam draugus? ASV, Eiropas Savienības valstis? Ja Latvija un pārējās Baltijas valstis tik principāli pastāv uz vārdu “okupācija”, kāpēc tad, piemēram, 1998. gadā parakstītajā ASV un Baltijas valstu partnerības hartā rakstīts: “Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Latvijas, Igaunijas un Lietuvas vardarbīgo iekļaušanu PSRS 1940. gadā, bet uzskata to valstiskumu nepārtrauktu kopš neatkarības nodibināšanas”. Savulaik Saeimas Ārlietu komisijā, runājot par hartas tekstu, vārds “okupācija” tika gan prasīts, bet ārlietu resors skaidroja, ka “amerikāņi negrib” ne vārdu “okupācija”, ne arī frāzi “PSRS vardarbīgi iekļāva…”. Tātad – Latviju PSRS “vardarbīgi iekļāva” kaut kas? Vārdā nenosaucams? PSRS 1998. gadā jau bija mirusi, bet ASV arvien bija svarīga aptuvena definīcija. Kāpēc? Un kāpēc Latvija nav pastāvējusi uz šī fakta fiksēšanu ES līgumā? Tātad vārds “okupācija” praktiskajā politikā domāts vairāk iekšpolitiskai lietošanai, bet starptautiskā apritē tas Latvijai nav necik principiāls? Vai tad 1940. gada situācija raksturojama, kā nu kuram partnerim patīk? Politiķi labi zina, ka ne ASV, ne ES neatļausies gājienus, kuri bojā attiecības ar Krieviju, jo intereses Krievijā tiem daudz svarīgākas par Baltijas valstu līderu noskaņojumiem. Vai ne tāpēc prezidente savas deklarācijas sakarā nesen pārveda no Nīderlandes tikai saprotošu “kurvīti”?

Pēc iestāšanās ES mums nevarot būt “maziņa savrupa ārpolitika”, bet – vienlaikus – mēs Eiropā izskatāmies nevis pēc tādiem, kas vēlētos unisonu, bet pēc viensētniekiem, solistiem pat Baltijas valstu vidū. Tāpēc nevar cerēt, ka 9. maijā Krievija jutīs kaut kādu “Rietumu spiedienu” Baltijas okupācijas jautājumā. Pavērsiens taču jānodrošina nevis vēstures grāmatā, bet reālpolitikā. Latvijas darbība nesniedzas tālāk par sabiedrību radikalizējošā populisma nodrošināšanu kārtējai vēlēšanu kampaņai. Vārds “okupācija” ir kā baismīgs milzis, kurš palīdz politikai ražot ne miltus, bet – bailes. Un tas liek domāt par vēl vienu aspektu – okupācijas problēma tiek uzsvērta, lai novērstu uzmanību no valsts ekonomiskas kolonizācijas procesa.

Krievijas sniega dubultizjūta

Lai arī oficiālās attiecības ar citu baismīgo milzi – Krieviju - ir vairāk kā vēsas, būtu aplam sacīt, ka Krievija nebauda Latvijas varas partiju simpātijas, tā teikt, pa sētas durvīm. Citādi grūti saprast, kāpēc Latvijas attiecības ar oficiālo Krieviju krasi neatbilst Krievijas faktiskajai ietekmei Latvijā. Kamēr valstiskajās attiecībās valda nīgrums un apmaiņa ar aizskarošām laipnībām, korporatīvās attiecības liecina par lielisku saprašanos. Krievijas starpkorporatīvās ekonomiskās drošības institūta izziņa (2002.) vēsta, ka Krievijas kriminālās struktūras “gūst tiešas ietekmes sviras uz Latvijas politiskajiem institūtiem”. Pirms Latvijas iestāšanās ES (2003.) divkārt palielinājās Krievijas kapitāla investīcijas Latvijas uzņēmumos.

Protams, dabiska sadarbība pastāv arī “par spīti” oficiālajam politiskajam vēsumam. Oficiālā vēsuma spiestas, pašvaldības veido “savu ārpolitiku” attiecībās ar Krieviju, pulcē ap sevi dažāda kalibra, bet pārsvarā mazos un vidējos uzņēmējus, kam dabiski sakari ar šo kaimiņzemi ir nozīmīgi utt. Šeit es uzsveru tikai to, ka Latvijas un Krievijas oficiālo neattiecību dēļ Latvija tiek ekonomiski piesārņota no Krievijas puses vairāk, nekā tas notiktu, pastāvot pragmatiskai partnerībai. Latvija uzņem Krievijas ēnu ekonomikas daļu, kura šeit jādabū tīra. Problēma acīmredzot ir ļoti nopietna, jo citādi nez vai Kalvīša kungs, ASV mudināts, nesen būtu tik skarbi apsaucis mūsu politikas svēto govi – bankas.

Pirms pusotra gada Latvijas politiķi vienā mutē solīja, ka pēc iestāšanās ES un NATO Latvijas un Krievijas attiecības atplauks. Patlaban tās ir vienā no zemākajiem punktiem pēc neatkarības atjaunošanas. Kāpēc? Kāpēc Latvija nav spējusi izmantot ES resursus sev par labu? Un – kāpēc Latvija visai dīvaini izturas arī kā vienotas ES ārpolitikas līdzveidotāja? Proti – tā laipo starp eiropeisko un amerikānisko lojalitāti. Rodas iespaids, ka Latvija mētājas starp ASV un ES, ka tai arvien nav sava sprieduma par vietu ES un NATO. Kā jūs gribēsiet, tādi būsim. Vai Latvijas ārpolitiķi pieņēmuši Žirinovska, Rogozina un vēl dažu uzskatus, ka Latvija ģeopolitiski ir nolemta Eiropas nomales perspektīvai? Latvijas jaunajā ārpolitikas koncepcijā Krievija parādās drīzāk kā potenciāls drauds, nevis kā Latvijas ģeopolitiskais resurss. Šīs iespējas efektīva izmantošana nāktu par labu valstij un atbilstu ES tendencēm.

Pagaidām ne tikai no Briseles, bet vēl arī no Latvijas ārpolitiķiem kaut cik atkarīgs tas, cik precīzi Eiropa paredzēs Krievijas virzību tuvākā nākotnē un cik adekvāti novērtēs ar šo virzību saistītos riskus un savu rīcību. Protams, pastāv iespēja atkal ieraudzīt kultu un impēriju. Par to vēstulē Krievijas prezidentam bažas izteica 100 Rietumu intelektuāļi. Bet nez vai Latvija var cerēt uz panākumiem, ja savu attieksmi pret Krieviju veidos, pieņemot šo scenāriju par jau notikušu. Tas, ka Latvija prasa no Krievijas kā PSRS mantinieces atbildību par PSRS rīcību, nenozīmē, ka Krievija ir PSRS. Ja Latvijai šķitīs, ka pašā Krievijā deviņdesmito gadu mijā, atšķirībā no Latvijas, nav noticis itin nekas, tad attiecību strupceļš ir nolemts. Un – nebūs tā, ka vienas – pragmatiskās (ekonomikas, tranzīta…) problēmas varēs risināt ar smaidu uz lūpām un kūstot laipnībā, bet citas – politiskās - sitot kāju pie grīdas, deklamējot nacionālākās no Saeimas runām.

Strupceļš būs lemts arī gadījumā, ja Latvijas politiķi nepārstās pilnībā identificēt Krievijas (arī PSRS) varu ar krievu tautu. Ja Latvijas varasvīri un prezidente liksies nesaprotam, ka krievu cilvēkam Otrais pasaules karš tiešām bija Lielais Tēvijas karš, ka šis cilvēks tiešām atbrīvoja savu zemi no nacisma, ka viņš aizgāja līdz Berlīnei šīs misijas vadīts, ka tas no paaudzes paaudzē daudziem arvien ir lielākais notikums viņu dzīvē, tad nebūs brīnums, ka Krievijas vara savas intrigas varēs balstīt uz krievu cilvēku patiesām dusmām pret Latviju. Vobla, vodka un častuškas ir labas lietas, kas liecina, ka cilvēki sanākuši sērst bez ļauna nolūka. Ko ne vienmēr var sacīt par kaviāru, konjakiem un Mazo gulbīšu deju, jo, ar šīm lietām blēņojoties, pasaule pārdalīta ne reizi vien. Turklāt – pēc Berlīnes, pārlieku sasapņojušies par “tautas uzvaru”, simti tūkstoši krievu ar “tautu tēva” gādību nonāca Sibīrijā, kur kopā ar desmitiem tūkstošiem latviešu apguva vienu un to pašu XX gadsimta vēstures kursu.

Tālu no Maskavas

Latvijas – Krievijas oficiālo attiecību modelis iekopjas arī Latvijas sabiedrībā. Pareizāk sakot – ne sabiedrībā, ne tuvu ne sabiedrības ikdienas saskarsmē, bet politiskajās attiecībās un informatīvajā telpā. Politiskais piedāvājums ir nodrošinājis pieprasījumu. Piedāvājums Latvieti nepadodies! radījis vienu barikādi un piedāvājums Krievi nāk! – otru. Valstī, kurā, kā tiek oficiāli uzsvērts, nav divkopienu sabiedrības un “gūti neatgriezeniski panākumi tās integrācijā”.

Acīmredzot šie panākumi iedvesmojuši radikalizāciju gan labējā (JL, TB/LNNK), gan kreisajā (PCTVL) politikas spārnā. Bet – viens spārns mums, kā zināms, krievu, otrs – latviešu. Taču spārnu radikalizācija notiek ne jau par labu lidojumam pie tautas labklājības, bet – revolucionārai situācijai. Atkal klāt vēlēšanu kampaņa, taču daudzināta tiek nevis Brisele, kā šoreiz varētu cerēt, bet tā pati Maskava. Jājautā, kāpēc šobrīd, kad Latvija politiski ir “tālu no Maskavas” un drošībā? Joprojām nav pazīmju, kuras liecinātu, ka vara vēlas pacelt Latviju pāri etniskam kašķim, kurš turklāt nav sociāls, bet ierobežots politiskā vidē? Acīmredzot tāpēc, ka šis kašķis ticis mākslīgi veidots un kā tāds joprojām izdevīgs. Labējo partiju radikalizācija drumstalo šo partiju vienotību, kreisās partijas drumstalojas vēl uzskatāmāk un neiecietīgāk. Nav vajadzīgs, ne lai latvieši vienotos savā starpā, ne krievi – savā. Ir vajadzīgas barikādes – Latvieti nepadodies! un Krievi nāk! Arī tālu no Maskavas.

Kāpēc? Vai tiešām latviešu izdzīvošanas dēļ? Krievu kopienā tiek mēģināts popularizēt vārdu “etnokrātija”. Ja jau tā, tad varētu meklēt, kur ir un kā tiek iemiesota latviešu tautā šai “etnokrātijai” atbilstoša stratēģija. Vai vismaz jautāt, kur tad ir uzvaras stratēģija pār tiem pretiniekiem uz tās otras barikādes? Kur pretīstāvēšanas pamatojums – antagonistisko pretrunu, to mēroga, bīstamības utml. novērtējums? Nav. Nav ne stratēģijas, ne vērtējuma, ne arī etnokrātijas. Ir parasta plutokrātija, kura uztur šīs politiskās etniskās “barikādes”, nevis lai vairāk investētu kādā no atsevišķiem etnosiem, bet lai iespējami veiksmīgāk turpinātu valsts nozagšanu.

Latvijai ir nepieciešamās ES, NATO drošības garantijas, lai sāktu atklāti novērtēt, kādu labumu valstij nesušas plutokrātijas spēles vienlīdz kā ar latviešiem, tā ar krieviem un spriedzes uzturēšana starp tiem. Mums ir divi procenti no IKP drošībai. Taču – tiek uzskatīts, ka tā ir militāriem un specdienestu nolūkiem domāta nauda. Bet – vai tad sociālā stabilitāte nav drošības problēma, vai tautas veselības krasā pasliktināšanās nav drošības problēma, vai – galu galā – sekstūrisms, kurš AIDS ekspansijas veidā jau piemeklējis Tallinu, nav drošības problēma? Iznāk, ka šie divi procenti arī nav domāti tautas drošībai, bet plutokrātijas pašaizsardzībai. Ja politikas pamatmērķis ir nācijas izdzīvošana, kāpēc tad latviešu dzīves ilgums samazinās un tauta turpina novecot, kāpēc ceturtā daļa jauniešu sapņo par laimi citā zemē? Kāpēc latviešu valoda kā nācijas augstākā vērtība tiek piedāvāta citai tautai, nevis kā vērtība, bet kā politiska svira. Vai tiešām cerībā uz atsaucību šai vērtībai? Kāpēc tad šis piedāvājums nostiprina “barikādes”?

Tā vietā, lai panāktu vienotību valsts attīstības stratēģijas pamatlietās starp partijām visā politiskajā spektrā, mēs ik ceturtdienu demonstrējam “barikādes” Saeimas debatēs. Valsts un arī tās politiķu starptautiskā, eiropeiskā prestiža labad mums ir nepieciešams kas līdzīgs Monkluā paktam. Šis pakts pēc Franko nāves tika parakstīts Monkluā pilī. Spānijas partijas panāca izlīgumu un vienojās – lai kāda kurā pusē būtu bijusi, neviens to nerīvēs citam degunā. Jo – Spānija ir svarīgāka.

*

Es gribētu cerēt, ka taisnība Krievijas politiķim Igoram Jurgenam, kurš teicis – “krievu jautājums aiziet”. Tāpēc visi tie, kam “krievu jautājums” nodrošinājis varu, kļūst arvien radikālāki, cenšas mobilizēties, lai saņemtos pēdējai kaujai. Bet – nāk jaunas paaudzes, kuras, cerams, respektēs vēsturi, taču nepadarīs to par šķērsli savām nākotnes izredzēm. Jo tām esošais Latvijas politikas stils vienkārši nebūs izdevīgs. Tās sapratīs, ka lokālie ķīviņi ir slikts aizsargs pret globāliem riskiem nākotnē. Šie riski var izrādīties jaunāko paaudžu aktualitāte. Diemžēl tās nevarēs teikt, ka šodienas politiķi darījuši visu, lai Latvijas intereses būtu stabili integrētas ES ārpolitikā, ka Latvija tādēļ var būt droša par sevi arī laikā, kad ārpolitiskie lēmumi tiks pieņemti tikai līmeņos: Brisele – Maskava, Vašingtona – Maskava, Brisele – Vašingtona. Bet, ja Latvija negribēs pazust no pasaules kartes, tad saskaņa politikā šeit kļūs pieprasīta.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form