Piejaucēt tehnoloģijas un būt cilvēkiem: futūrists Gerds Leonhards par nākotnes izglītību

Ņemot vērā tehnoloģisko un digitālo attīstību, mainās un mainīsies ne vien izglītības rīki, bet arī pats izglītības process. Iegaumēšana un atreferēšana vairs nepalīdzēs tikt pie labām atzīmēm. Kāda ir ilgtspējīga izglītība, un kādas zināšanas un prasmes būs nepieciešamas nākotnes sabiedrībai?

Mēs mācījāmies šādā manierē, jo datoriem un mašīnām nebija tādas jaudas kā tagad. Tie mums deva datus, bet nedeva zināšanas. Mūsdienās mašīnas "mācās" sadarboties, līdzīgi kā mēs to darām, un sniedz mums daudz vairāk nekā pirms 20 gadiem. Tāpēc arī mums viss bija jāiekaļ. Taču šodien visu ir iespējams atrast, piemēram, "Google".

Ja mēs paturēsim atmiņā visu informāciju, mums gluži vienkārši nepietiks kapacitātes, tāpēc iegaumēšanas vietā mums ir jāmācās atrast un saprast. Saprašana ir citāda nekā zināšanas. Zināšana ir zemākais līmenis, savukārt saprašana nozīmē, ka esam par to apzināti domājuši un nonākuši pie secinājuma, kas jau ir gudrība. Un nekas no minētā mašīnām nenākas viegli, jo tam nepieciešams kas vairāk nekā tas, ko mašīnas patlaban spēj. Taču, iespējams, spēs pēc 20–30 gadiem.

Savā runā jūs minējāt saīsinājumu, kas apzīmē paradigmas maiņu izglītībā, – HECI, ko pretnostatāt STEM. Paskaidrosiet?

Šis saīsinājums ir no manas grāmatas "Technology vs. Humanity: the Coming Clash Between Man and Machine". HECI ir "humanity" ("cilvēciskums"), "ethics" ("ētika"), "creativity" ("radošums") un "imagination" ("iztēle"), savukārt STEM – "science" ("zinātne"), "technology" ("tehnoloģijas"), "engineering" ("inženierija") un "math" ("matemātika"). Arī zinātnieki var būt radoši vai labi stāstnieki, taču pamatā viņu darbs ir saistīts ar faktiem un loģiku. Ar to, cik daudz mēs zinām. Tikmēr HECI ir par mākslu, domāšanu, sajūtām – lietām, kas nav gluži skaidras un kas padara mūs par cilvēkiem.

Mēs nevaram zināt visus faktus, un agrāk vai vēlāk tos zinās datori. Taču fakti cilvēkiem nemaz tik daudz nenozīmē. Lielākā daļa mūsu lēmumu tiek pieņemti, balstoties nevis uz faktiem, bet gan mūsu sajūtām par faktiem.

Bet kā gan sajūtas var mums palīdzēt radīt labākas tehnoloģijas?

Es domāju, ka mums to ir gana. Tehnoloģiju ziņā mēs esam spēruši ļoti lielus soļus. 3D druka, kodolfizika... Mums ir dažādas tehnoloģijas, bet mums trūkst sapratnes par sadarbošanos un to pielietojumu, lai sasniegtu labāku rezultātu. Mūsu lielākā problēma ir nevis zinātne vai tehnoloģijas, bet gan izpratne par to, kā mēs mainīsim pasauli un kurš par to būs atbildīgs. Sadarbošanās.

Tad mēs nemaz nekļūstam gudrāki? Radām viedas tehnoloģijas, bet paši paliekam kā iepriekš?

Nē, tā vis es neteiktu. Mēs mainām savu uzvedību. Es domāju kopumā – mēs esam bijuši spējīgi sadarboties, kad pastāvēja reāli atomkara draudi vai banku krīze 2007. gadā. Taču bieži vien tas prasa pārāk daudz laika, mēs nespējam vienoties, tāpēc mums ir jāmācās būt ātrākiem un nojaust nepieciešamību pēc pārmaiņām, vēl pirms iestājusies krīze.

Jā, ja vien esi gana zinošs un apzinies savu problēmu.

Taisnība. Tā arī ir mūsu problēma – ir jāceļ zināšanu līmenis. Un arī cerība. Un patlaban ir daudz cilvēku ar negatīvu viedokli par pasauli, ka viss iet uz galu.

Daļa vainas te jāuzņemas arī sociālajiem tīkliem...

Tā ir liela problēma. Ir jāpārstartē sociālie mediji un jāiegulda "cilvēku medijos". Tas, kas mums ir tagad, ir vien mašīnas, algoritmi. Ja man ir 100 tūkstoši sekotāju un es regulāri kaut ko publicēju, es gūstu lielu atsaucību, taču tas notiek, tikai pateicoties algoritmam. Pirms 15 gadiem mūsu galvenais informācijas avots bija raksts kādā laikrakstā, ko ir rakstījis īsts žurnālists, kurš ir filtrējis informāciju. Tas gan arī nav bez ļaunuma. Taču pārsvarā sociālie mediji pastiprina visu ar troksni, ko rada algoritms, kas saka, ka tu esi svarīgāks nekā citi, jo biežāk kaut ko publicē, lai gan patiesībā tās ir muļķības.

Tātad arī informācijas un tehnoloģiju laikmetā cilvēkiem aizvien ir un būs nepieciešamas pašiem savas smadzenes, lai filtrētu informāciju, kas burtiski mudž visapkārt.

Tieši tā. Mēs esam paziņojuši, ka mums nevajag cilvēka smadzenes, jo mums ir mākslīgais intelekts (AI), kas tāpat var izlemt, kas ir labs un kas ne, tādā veidā nopelnot daudz naudas, jo cilvēkresursi ir dārgi.

Kā mēs te nonācām?

Jo mums rūp tikai nauda. "Facebook" dienā gūst 160 miljonu ASV dolāru peļņu, un lielākoties to nodrošina AI programmatūra. AI bagātos cilvēkus padara vēl bagātākus, jo darbojas pats, bez cilvēka iesaistes. "New York Times" dienā nenopelna 160 miljonus, taču tā nav mašīna – tas ir dzīvs organisms.

Vai mašīnas beigās gūs virsroku?

Tātad mums ir krietni vien jāpiestrādā pie cilvēciskuma.

Jā. Patiesībā mūsu galvenais darbs ir būt cilvēkiem, un tas arī ir tas, par ko mēs saņemsim algu.

Kā mainīsies mūsu strādāšana? Vai tehnoloģijas aizstās cilvēkus, un kādas jaunas profesijas varētu parādīties šo pārmaiņu dēļ?

Mašīnas pārņems dažādus netīrus, bīstamus un arī rutīnas darbus, piemēram, darbu raktuvēs ar cilvēka vadītu buldozeru. Taču mašīnas nespēs rakstīt rakstus. Ir daudz vieglāk pateikt mašīnai, lai tā punktā A savāc smiltis un aizved uz punktu B. Lielveikalu kases, piemēram. Tām nav nepieciešams cilvēka darbs. Jā, mazpilsētā varbūt arī būs vajadzīgs, bet ne lielpilsētā. Un šo darbu vietā radīsies jauni, jo būs daudz brīvā laika. Es domāju, ka daudz cilvēku, piemēram, strādās klimata pārmaiņu jomā, lai palīdzētu pilsētām efektīvāk tikt galā ar problēmām. Tagad ar to nodarbojas aktīvisti, bet es domāju, ka nākotnē tie būs apmaksāti darbi. Un varbūt pēc 20 gadiem tehnoloģijas būs tik produktīvas, ka mēs varēsim atļauties maksāt cilvēkiem, lai viņi var darīt to, ko grib.

To nu gan ir grūti iedomāties, ka arī te, Latvijā, tā varētu notikt.

Jau tagad priekšstats par nacionālajām valstīm un dažādām tautām sarūk, jo ir Eiropa. Lai arī runājam katrs savā valodā, mēs esam eiropieši, mēs esam vienā laivā, un tā tas būs arī pēc 20 gadiem. Mums būs Eiropas Savienotās Valstis, un nebūs svarīgi, vai mēs esam no Latvijas vai Zviedrijas. Taču mums ir kopīgs mērķis, kura sasniegšanas vārdā mums ir jāsadarbojas. Piemēram, klimata pārmaiņas.

Jau atkal "uzpeld" sadarbošanās.

Jā, tā ir vēstures mācībstunda. Ja tu nesadarbojies, tu mirsti. Tas ir tas, ko mēs esam iemācījušies. Un mūsdienās tas nav citādi, vien notiek vērienīgāk un ātrāk.

Kāds būtu veids, kādā mēs efektīvāk varētu sadarboties ar tehnoloģijām, lai gūtu labumu un tās mums nekaitētu?

Būs nepieciešams lielāks regulējums. Tehnoloģijas šobrīd ir visspēcīgākā lieta sabiedrībā, un tām piemīt par daudz varas. Protams, tām ir ļoti daudz priekšrocību, taču tās ir arī atkarību izraisošas. Tāpēc būs nepieciešams daudz vairāk regulējumu no valdību puses, piemēram, Eiropas Komisijas Digitālo pakalpojumu akts.

Ja mēs neatbalstīsim datu aizsardzību, var gadīties, ka nākotnē tu varētu nedabūt darbu vien tāpēc, ka savā sociālo tīklu profilā esi norādījis, ka tev patīk kāda konkrēta grupa. Tas ir arī sabiedriskais līgums. Piemēram, es nekad nestrādātu uzņēmumā, kas liek saviem darbiniekiem skenēt seju atpazīšanai. Manuprāt, tam būtu jābūt aizliegtam, bet tas tā nav.

Un tad, protams, ir mūsu kā patērētāju aizsardzība, piemēram, mums ir jāaizsargā sevi no sociālajiem medijiem. Sociālos medijus būtu nepieciešams pārstartēt, lai tiem būtu vērtība. Taču tie ir attīstījušies tik strauji un pelna tik daudz, ka regulācijas par 10 gadiem iepaliek.

Un kā ir ar mūsu smadzeņu spējām? Vai arī tās nav palikušas iepakaļ tehnoloģijām?

Mums ir jāaizsargā savas smadzenes, jo mums jau tā ir par daudz "input" ("ievade" – tulk.).

Ja tu iedod savam četrgadniekam "iPad", viņš pie tā pavadīs mūžību. Ja tev ir pieeja it visam un vari visu dienu skatīties video un spēlēt spēles, tu, visticamāk, esi mazāk ieinteresēts spēlēties ar citiem bērniem. Runa ir par līdzsvaru. Līdzīgi kā ar kafiju vai smēķēšanu. Mēs nevēlamies padarīt smēķēšanu nelegālu, taču mēs to ierobežojam. Līdzīgi mums būtu jāizturas arī pret tehnoloģijām.

Tad jau tehnoloģijas nevis vieno, bet šķir.

Jā, lai gan sākotnēji tām bija paredzēts mūs apvienot. Tad, kad to ir par daudz, tās šķir. Taču tā ir ar visām spēcīgām lietām. Līdzīgi kā pusdienas draugu lokā ar dzērieniem – ja tas notiek pa retam, tas vieno, savukārt, ja jūs piedzeraties katru vakaru, no tā vairs nav nekāda sociālā labuma. Tāpēc mums tehnoloģijām ir jāpiešķir jauns konteksts, jo ne jau katra tehnoloģija ir laba vien tāpēc, ka tā eksistē. Ja pirms 20 gadiem mēs priecājāmies par mobilo tālruni, tad tagad tehnoloģijas attīstās eksponenciālā skalā. Pēkšņi šis mobilais tālrunis ir kļuvis par virtuālo realitāti tavā galvā. Un tas vairs nav vienkārši mobilais tālrunis, kas palīdz sazināties, tas ir kas daudz kaitīgāks. Tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem ar savām vēlmēm.

Starptautisko izglītības forumu "Izglītība nākotnei: no vīzijas uz pārmaiņām" rīkoja Izglītības un zinātnes ministrija un Valsts izglītības attīstības aģentūra sadarbībā ar akadēmisko partneri "Riga Business School" kā Rīgas Tehniskās universitātes struktūrvienību. Visu runātāju uzstāšanās iespējams noskatīties foruma mājaslapā www.futures2050.lv.