Turības svārsts valdības veidošanā
Foto: Publicitātes attēls

Jānis Zelmenis – zvērināts advokāts, grāmatas "Turības svārsts" autors
2015. gada nogale Latvijā valdības frontē izvērsusies notikumiem visai bagāta. Pieņemts valsts nākošā gada budžets, ar kuru nepamierināti ir kā darba devēji, tā arī darba ņēmēji. Tas ir visai jocīgi, ka valsts nav nostājusies ne darba devēju, ne arī darba ņēmēju pusē. Kurā pusē tad tā ir nostājusies?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Varbūt pati savā, lai īstenotu kādus valsts nospraustos ilgtermiņa mērķus? Tā dažkārt mēdz būt, ja valsts savā nākošā gada budžetā ir ieplānojusi kādas lielas investīcijas varenos infrastruktūras attīstības vai citos kādos projektos, kuru dēļ visiem valsts pilsoņiem būs jāsavelk jostas tuvākajos gados, lai pēc tam visiem pilsoņiem dzīve kļūtu labāka. Diemžēl, tas nav Latvijas gadījums. Nekādu dižu valsts finansētu investīciju projektu 2016. gada budžetā neatrast. Tā vietā mēs pieredzējām valdības "gājienu ar zirdziņu" - algu palielinājumu sev par aptuveni 700 eiro (!?). Vai nav jocīgi arī tas, ka valdības vadītāja pieprasīja satiksmes ministra demisiju, ar ko ļoti neapmierināta izrādījās tās partijas vadītāja, no kuras nāk gan premjere pati, gan arī atlaistais satiksmes ministrs (!?). Kas tad īsti notiek partijā Vienotība? Jocīgi man šķiet arī tas, ka premjere paziņoja par savas valdības demisiju, no vienas puses, teikdama, ka valsti atstājusi savam pēcnācējam labā stāvoklī, bet, no otras puses, pasakot, ka valsts vadībā esot jānāk jauniem cilvēkiem ar jaunām idejām. Es varu piekrist tikai otrajam premjeres apgalvojumam. Jaunas idejas valsts vadībā ir vienkārši brēcoši nepieciešamas, jo līdzšinējos 25 gadus es nekādi nevaru nosaukt par "veiksmes stāstu". Drīzāk par neizmantoto iespēju gadiem. Tāpēc nav pilnīgi nekādas starpības, kurš kļūs par premjeru - Āboltiņa, Kalniņš, Ivanova vai Rabinovičs. Nemainīsies pilnīgi nekas, jo neviens no pašreizējiem politiķiem nerunā par pašu galveno - par to, kā panākt Latvijas tautsaimniecības strauju un vispusīgu izaugsmi, kā panākt šo "izrāvienu", par kuru citas valdības vismaz runāja pirms dažiem gadiem, bet tikko demisionējusī pat aizmirsa runāt par to. Kamēr Latvijas valsts vadītāji nesapratīs šo it kā vienkāršo patiesību, ka jāstrīdas ir nevis par to, kā "sadalīt esošo mazo pīrāgu", bet gan par to, kā panākt, ka šis "pīrāgs" gadu no gada mums kļūtu lielāks, nekas nemainīsies. Pagaidām mūsu politiķi nemitīgi runā gan šo, gan to, bet, man personīgi nesaprotamu iemeslu dēļ, ne pušplēsta vārda nerunā par pašu galveno. Galvenā lieta par ko vienā balsī būtu jārunā visiem topošajiem premjeriem, viņu biroja darbiniekiem, ministriem, viņu palīgiem: - kā tikt pie turības. Pie tam ne jau pašiem, bet gan Latvijas valstij ar visiem tās iedzīvotājiem kopumā, lai tiem nevajadzētu meklēt laimi ārzemēs. Vienkārši un saprotami tautai ir jāizstāsta plāns, kā valdība organizēs savu darbu tā, lai valsts kasē ik gadus aizvien lielākām straumēm ripotu nauda. No jaunā ministru prezidenta es ļoti vēlētos dzirdēt atbildi uz jautājumu: kas tiks izdarīts tuvāko mēnešu un gadu laikā, lai Latvijas iedzīvotāji kļūtu turīgāki, kādas investīcijas tiks veiktas, kādi nodokļi tiks samazināti, kādi normatīvie akti pieņemti, lai pasaules kapitāls plūstu nevis uz Luksemburgu, Singapūru, Ķīnu vai Indiju, bet gan uz Rīgu, Daugavpili, Rēzekni, Liepāju, Ventspili, Dobeli.

Kāpēc valdībai tik daudz jārunā par bēgļiem? Kādēļ gan bēgļi nevarētu kļūt par iepriecinājumu darbaspēku meklējošajiem uzņēmējiem? Mīļā valdība - nemaksājiet tādus pabalstus bēgļiem, kas tiem atļaus dzīvot nestrādājot. Labāk maksājiet pabalstus uzņēmējiem par katru nodarbināto bēgli. Uzņēmēji paši par bēgļiem parūpēsies. Protams, par tiem bēgļiem, kuri pratīs un, galvenais, vēlēsies strādāt. Tos, kuri negribēs strādāt Latvijas labā, varēs taču laipni aizgādāt atpakaļ uz viņu etnisko dzimteni. Kas šeit tik sarežģīts? Kādēļ tik daudz šķēpu jālauž par skolotāju algām? Mīļā valdība - gādājiet, lai pildās valsts kase un maksājiet skolotājiem, medmāsām, ārstiem, ugunsdzēsējiem, policistiem, karavīriem cilvēka cienīgas algas. Trūkst ideju un sapratnes kā nopelnīt naudu? Mīļā valdība, nekautrējaties pavaicāt. Piemēram, kamēr Latvijas valdība ceļ nodokļus un izgudro jaunus, bet mazās Luksemburgas valdība nekautrējas vest konfidenciālas sarunas ar globālo kompāniju pārstāvjiem, piedāvājot viņiem individuālus nodokļu aplikšanas nosacījumus, ja vien viņi būs gatavi daļu naudas plūsmas virzīt caur Luksemburgu. Tas, protams, ir tikai viens no daudzajiem reālajiem valdības darbiem naudas pelnīšanas jomā. Taču mazās Luksemburgas valsts kase jau daudzus gadus pildās, un šīs valsts skolotāji, medmāsas, ārsti, ugunsdzēsēji, policisti, karavīri par savu darbu saņem ļoti cienīgu atalgojumu.Tas ir tikai viens mazs piemērs.

Es savā nesen iznākušajā grāmatā "Turības svārsts jeb Ventspils naftas privatizācija un mīti par Zelmeņa ofšoru tīmekļiem" esmu iztirzājis arī vēl citus. Tā vai citādi, bet valsts Turība ir galvenais valdības jautājums, par ko tai ir jārūpējas. Topošajiem premjeriem, viņu biroju darbiniekiem, ministriem un viņu palīgiem ideju trūkuma gadījumā iesaku Ziemassvētku brīvdienās ieskatīties minētajā grāmatā. Tur noteikti atradīsiet daudzas idejas kā valsts var nopelnīt naudu un pie reizes arī uzzināsiet pamācošus piemērus, kas var notikt ar tās iedzīvotājiem, ja pēkšņi uzrodas viegli nopelnīta un ļoti liela nauda. Svētīgus Ziemassvētkus un ar izpratni par turību apveltītu premjeru Latvijai Jaunajā gadā!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form