Vai 1791. g. 3. maija konstitūcijas 230. gadskārta var būt svētki arī Latvijai?
Foto: Publicitātes foto

Uz šo jautājumu atbild prof. dr. Alfreds Bumblausks no Viļņas Universitātes un dr. Barbara Stankeviča no Mīkola Romera Universitātes Izglītības pētījumu un inovāciju institūta.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

1788. gadā uz četriem gadiem sanākušais Polijas-Lietuvas valsts Lielais Seims 1791. gadā pieņēma 3. maija konstitūciju. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka tā ir pirmā rakstveida konstitūcija Eiropā un otrā pasaulē pēc ASV – tātad tas ir viens no svarīgākajiem un ievērojamākajiem tā laika juridiskajiem dokumentiem līdz ar 1787. gada ASV konstitūciju un 1789. gada Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju.

1. att. Četru gadu Seims pieņem 1791. gada 3. maija konstitūciju. Ž. P. Norblens (fr. Jean-Pierre Norblin), 1791. gads, avots: Polijas Nacionālā bibliotēka, BN POLONA

Ar konstitūciju tiek mēģināts pilsētnieku kārtai piešķirt gandrīz vienādas tiesības ar bajāriem. Tajā pirmoreiz pieminēta valsts aizbildnība par zemniekiem viņu attiecībās ar muižniekiem. Tātad šajā konstitūcijā lietotais termins "tauta" vairs nenozīmēja tikai šauru "bajāru tautu" – par tautas daļu tika uzskatīti arī pilsētnieki un pat zemnieki.

Konstitūcija, kurā tika atrunāta valsts politiskā iekārta, balstījās uz Šarla Luija de Monteskjē (Charles Louis de Montesquieu; 1689–1755) aprakstīto varas sadalījuma principu. Likumi jāpieņem Seimam. Tiek atcelts liberum veto – atsevišķu bajāru tiesības protestēt pret Seima lēmumiem un izjaukt tā darbību. Lai arī Seima priekšsēdim aizvien bija jābūt karalim, viņa likumdošanas vara tika ierobežota. Karaļa ietekme palielinās izpildvarā, tiek atsaukta vecā karaļu vēlēšanu kārtība, bet valsts tiek pasludināta par mantoto monarhiju. Konstitūcijā bija paredzēts, ka valdniekam valsts pārvaldīšanā palīdz Valdība, kas tiek dēvēta par Likumu aizsardzību, tās sastāvā ietilpst karalis un jaundibināto, Polijai un Lietuvai kopējo centrālās varas institūciju – Valsts kases, Kara, Policijas komisiju – priekšsēdētāji (ministri). Konstitūcija vainagoja arī ideju par tautu kā valsts nedalāmības un suverenitātes pamatu. Savas tautas brīvība jāaizstāv nevis monarham ar karaspēku, bet katram valsts pilsonim. Tātad Polijas-Lietuvas valsts ieguva jauno laiku garam un pilsoniskās sabiedrības principiem atbilstošu pamatlikumu, ar kuru tika izveidota konstitucionālās monarhijas iekārta.

3. maija konstitūcija radikālisma ziņā ne tuvu nelīdzinājās Francijas revolūcijas laikā pieņemtajiem likumiem. Jāatceras, ka Francija un ASV cīnījās pret absolūtajām monarhijām, savukārt Polijas-Lietuvas valsts centās atbrīvoties no bajāru kārtas republikas, cīnoties par konstitucionālo monarhiju. Tomēr tieši šo dokumentu vajadzētu uzskatīt par robežšķirtni starp Lietuvas un Polijas veco bajāru iekārtu un moderno laiku demokrātiju.

2. att. Polijas-Lietuvas karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis un Seima biedri ceļā uz Sv. Jāņa baznīcu Varšavā, lai dotu zvērestu 1791. gada 3. maija konstitūcijai. Gleznā ir redzams arī Livonijas sūtnis Mihals Zabiello, kurš aicināja balsot par konstitūciju: "Es šo projektu atbalstu, un to atbalsta katrs, kurš novēl Tēvzemei to labāko. Tad vienoti kļūsim jau visi un to pieņemsim. Jūsu gaišība kungs, tikai lūdzam, lai vispirms zvērestu dotu, lai pie tā turētos, bet mēs visi tam paraugam sekosim". Autors Jans Matejko, 1891. gads. Avots: "Wikimedia Commons"

Konstitūcijas liktenis bija traģisks: iekšējā reakcija – Targovicas konfederācija – noslēdza līgumu ar Krieviju un piespieda Polijas-Lietuvas valsts valdnieku Staņislavu Augustu Poņatovski un Seimu atteikties no konstitūcijas. Tika zaudēta arī visa valsts, kuru 1795. gadā pilnībā sadalīja Krievija, Austrija un Prūsija. Savukārt visas Polijas un Lietuvas sabiedrības sacelšanās pret Krieviju 19. gs. norisinājās zem 3. maija konstitūcijas ideju karoga.

Šodien atceramies – tā bija arī Lietuvas konstitūcija. Bet ja Lietuvas – tātad arī Latvijas, jo 1561. g., pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas, Livonija tika sadalīta divās daļās – Polijas-Lietuvas karalim pakļautajā Kurzemes un Zemgales hercogistē uz dienvidiem no Daugavas un Pārdaugavas hercogistē (tā tika dēvēta arī par Inflantiem) Daugavas labajā krastā, kura ar vaivadijas tiesībām kļuva par integrālo Lietuvas Dižkunigaitijas daļu.

1566. gadā Grodņas seimā tika pieņemts Livonijas (Inflantu) ūnijas ar Lietuvas Dižkunigaitiju akts. Lietuvas Dižkunigaitijas un Livonijas seimam bija jābūt kopējam, jāvienādo naudas vienības, jāsaglabā tradīcijas un tika nodrošināta luterticības brīvība. Tā kā 1569. gadā starp Polijas Karalisti un Lietuvas Dižkunigaitiju tika noslēgta Ļubļinas ūnija, kas abas valstis apvienoja Abu Tautu Republikā. Daudzi mēdz aizmirst, ka Livonijas (Inflantu) teritorijas daļa vairākus gadsimtus līdz 1772. gadā ar ekskluzīvām tiesībām vēsturiski bija sasaistīta ar Lietuvas Dižkunigaitiju. Pēc Polijas-Lietuvas valsts 1. sadalīšanas Pārdaugavas hercogistes teritorija tika pievienota Krievijai. Taču tas netraucēja Livonijas sūtņiem izveidot gandrīz vienotu 3. maija konstitūcijas atbalsta grupu Lietuvas delegācijā, bet pēc 3. maija konstitūcijas atcelšanas – 1794. gadā veidot aktīvu pretestību.

Tāpēc nebūs nejaušība, ka šie vēsturiskie aspekti atspoguļojas arī mūsdienu Latvijas ģerbonī. Sarkanās lauvas simbols saistāms ar 1564. gadā karaļa Sigismunda Augusta piešķirto ģerboni Livonijas ordeņa pēdējam mestram un pirmajam Kurzemes-Zemgales hercogam Gothardam Ketleram. Saikni starp Lietuvu un Latviju ģerbonī atspoguļo arī sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā – tā izcelsme saistāma ar Pārdaugavas hercogistes un tās augsta ierēdņa Jana Karola Hodkeviča ģimenes ģerboni. Viņš latviešiem ir pazīstams kā 1605. gada Salaspils (Kirholmas) kaujas uzvarētājs – tajā pilnīgi tika sakauts Zviedrijas karaļa Kārļa IX karaspēks.

3. att. Latvijas ģerbonis

2021. gads Lietuvā pasludināts par pasaulē slavenā karavadoņa Jana Karola Hodkeviča piemiņas gadu, apritot 400. gadskārtai kopš viņa nāves. Šogad Polijā un Lietuvā tiek atzīmēta ne mazāk nozīmīgās 3. maija konstitūcijas pieņemšanas 230. gadskārta, šim notikumam par godu uzmanību vēršot arī Latvijā.

Autori Prof. dr. Alfreds Bumblausks (Viļņas Universitāte), dr. Barbara Stankeviča (Mīkola Romera Universitāte, Izglītības pētījumu un inovāciju institūts).

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form