4.reportāža: Vai tas patiešām ir Varis?

Merits — mūsu tulks un gids ir neredzēti pacilātā noskaņojumā. Krekls ir aplikts ap galvu, bet rokās ir kalašņikovs. Viņš „apsargā” mūsu jauno nometni džungļu vidū.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Melno stārķu pēdās 2.albums

Nez kur sarunātie jaunekļi ar mačetēm izcirtuši nelielu platību teltīm. Jau iepriekš ir sarunāts, ka uz „bušu” (mežonīgs apvidus) dosimies piecatā – mūsu trijotne, Merits un Mohameds (mūsu pavārs), kā arī četri vietējie „bušmeņi”. Tikai viņi zina vietējos apstākļus un var palīdzēt, nesot televīzijas tehniku – statīvu, kameras lēcu, ūdeni un pārtiku. Kad ejam ar viņiem pirmo reizi runāt, vietējās cilts mednieks sākotnēji uz mani lūkojas piesardzīgi. Viņš domā, ka esam malu mednieki un netic tam, ka meklējam putnu, kuru tikai vajadzētu nobildēt. Taču solītie četri dolāri dienā katram ir pietiekama motivācija, lai viņš piekristu palīdzēt. Līdz Varim ir divpadsmit kilometri.

Bruņojušies ar šķēpiem, mačetēm, automātu un citām filmēšanai nepieciešamajām lietām no rīta uzsākam ceļu jau iepriekš Māra un Ģirta noskatītajā mājlopu ganību takā. Ejam viens aiz otra. Pirmajam kalnam seko nogāze. Brīžiem pērnās savannas zāles garums pārsniedz cilvēka augumu, vietām ceļu nākas burtiski izcirst. Citur izmantojam savvaļas dzīvnieku takas. Ejot ir ļoti viegli iekāpt visur esošajās ziloņa vai bifeļa atstātajās kakās. Kārtējais kalns. Saule jau augstu debesīs. Karstums neciešams, plus trīsdesmit pieci grādi. Nu jau visapkārt nodegušās savannas paliekas. Pēdas dedzina burtiski cauri kurpēm. Tikai tagad pamanu, ka vienam no vietējiem, Adnasu ir basas pēdas. Viņam kurpes nav vajadzīgas…

Laiku pa laikam kāds no gājējiem paprasa atpūtas pauzi. Ūdens pagaidām tiek taupīts, jo nav skaidrs, kas gaida tālāk. Aizelsušies turpinām ceļu. Te pēkšņi vienam no mūsu grupas paliek slikti. Saules iedarbība. Visapkārt tikai izdegusi savanna. Ir gandrīz neiespējami te radīt ēnu. Uz galvas tiek liets ūdens. Ir skaidrs, ka tas ir pa īstam. Te nav nekāds realitātes šovs, no kura iespējams izstāties vai izsaukt ātro palīdzību. Arī atpakaļ ceļa vairs nav.

4.reportāža: Vai tas patiešām ir Varis?

Vecais bušmenis Demeko paziņo, ka līdz upei vēl divdesmit minūtes. Ir jāiztur. Neviens no mums nebija bijis tik laimīgs, ieaugot Karmu – apkārtnē vienīgo upi. Jau pēc mirkļa visām drēbēm esam dzestrajā ūdenī. Taču Demeko paziņo, ka šodien tālāk viņš neies. Arī mums ir skaidrs, ka plānoto trīs dienu gājienā sasniegt Vara nakts guļas virsotni ar esošajiem resursiem nav iespējams. Līdzi paņemtās pārtikas un ūdens ir par maz.

Tiek nolemts sadalīties divās grupās un doties augšup un lejup gar upi, lai tādejādi palielinātu mūsu izredzes ieraudzīt Vari. Ir skaidrs, ka tieši šajā upē barojas mūsu melnais stārķis, jo citu ūdeņu tuvumā nav. Pirmajā dienā meklēšana pa tukšo. Tikai straujajā kalnu upē daudz zivju. Naktī kļūst skaidrs, ka Karmā ir arī daudz varžu, kuru koncerts ilgu laiku neļauj mums savos guļammaisos aizmigt. Vietējie sagūluši tāpat uz akmeņiem pie upes.

Otrā dienā turpinām iesākto, tikai tagad nolemjam, ka jāiet visa diena. Šoreiz mēs ar Meritu dodamies augšup pa upi. Līdzi nāk Adnasu. Vairā nekā divus kilometrus no nakts guļas vietas akmeņainā upes gultne pāriet oļainā un plašā līdzenumā, ar niedrainiem līčiem. Gluži ideāla vieta putniem. Adnasu mestais akmens noplunkšķ upes attekā. Tas drošības dēļ. Viņš nupat tur redzējis krokodila muguru. Tas ir liels „kroks” nosaka Merits, apskatot dubļos redzamās dzīvnieka pēdas.

Esam iznākuši no niedrēm. Merits saka, ka tālumā redzams āmurgalvis. Man gan šķiet, ka tie ir melnie stārķi. Kad parādu Meritam, putnus, uz ko skatos es, atskan viņa bļāviens: „Tie ir viņi”. Stārķi paceļas spārnos, taču apskatīt tuvāk tos nepaspējam. Jāmēģina rīt.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form