Ar ieskatu vēsturē padomāsim par šodienu

Desmit gadi, tūkstošiem sāpju

Pašvaldību vēlēšanu tuvošanās ir labākais laiks, kad pievērst cilvēku uzmanību un likt padomāt par dažādām problēmām. Šoreiz gribu vairāk aizkavēt lauku ļaužu uzmanību, mudināt pavērtēt lietas un notikumus savā pagastā un valstī kopumā. Nesen manās rokās nejauši nonāca kāda “Lauku Avīzes” 1991. gada sludinājumu lapa.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pagājuši tikai desmit gadi (pie tam neatkarīgā valstī), bet cik ļoti mainījušies apstākļi! Gluži neticami, bet šajā lapā ņirbēja no sludinājumiem, kuros izteikta vēlme pirkt traktorus, citu lauku darbu tehniku un zemi laukos. Bija arī tādi, ka pārdod dzīvokli Rīgā vai maina to pret lauku māju. Tagad nekas tāds nav iedomājams, vērojams gluži pretējs process. Kāpēc? Kāpēc nīkuļo lauki, kāpēc daudzviet ir nesakopta vide?

Nespēju uz šiem jautājumiem atbildēt, tikai domāju, ka sava daļa vainas noteikti jāuzņemas vietējām pašvaldībām, kuras atkal pārvēlēs 11. martā. Zinu, ka ikviens lauku pagastvecis vai pagasta deputāts šādu vainu noraidīs un, tādu jautājumu izdzirdot, kļūs pat dusmīgs. Var minēt dažādus iemeslus, piemēram, valdība slikta, uzpirkta vai kā citādi samaitāta, jo par lauku cilvēku nedomā, ka darba tikumu cilvēki pazaudējuši vai ko tamlīdzīgu.

Kāpēc šajos desmit gados optimistiskā apņemšanās saimniekot tēvu tēvu sētā un latvietim tik tuvajā lauku vidē degradējusies līdz apātijai, nabadzībai un bezcerībai? Šis jautājums mani interesē, bet atbildi es nezinu un domāju, tas cilvēks, kurš to varētu izskaidrot, ir pelnījis vismaz Trīszvaigžņu ordeni.

Vai cara valdīšana labāka par pašu valsti?

Ventspils rajons vēl nebūt nav vissliktākajā stāvoklī, jo daudzi laucinieki darbu sameklējuši turīgajā ostas pilsētā, citi dzīvību uztur ar meža darbiem, jo dzīvojam mežiem bagātākajā Latvijas rajonā. Taču citādi, ja neskaita Jūrkalnes panākumus tūrisma veicināšanā, kopaina ir diezgan bēdīga; labi justies, strādājot un dzīvojot laukos, var tikai retais.

Pārdomu uzvedināšanai varu piedāvāt nedaudz ieskatīties vēsturē, kādas ziņas par lauku pašvaldību uzturēšanu 19./20. gs. mijā sniedz zinātniskā literatūra. No 2000. gadā Latvijas vēstures institūta izdotās grāmatas “20. gadsimta Latvijas vēsture. 1. daļa. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai 1900.—1918”. “Pagasta nodokļi, ko ievāca no personas, bija atkarīgi no pagasta vajadzībām, nodokļu maksātāju skaita un viņu maksātspējas. No pagasta nodokļos ieņemtajām summām algoja pagasta un tiesas amatpersonas, uzturēja skolas, pagasta ēkas, trūcīgos pagasta iedzīvotājus, medicīnas personālu un ambulanci, ja tāda bija pagastā ierīkota.

Bez pagasta nodokļiem zemniekiem bija jāmaksā arī valsts un guberņas nodokļi. To summa aizvien pieauga. Ne mazāk smagas bija naturālās nodevas un sabiedriskās klaušas, ko uzlika zemniekiem, vadoties no personu un māju skaita vai zemes daudzuma.”

Vēl šajā grāmatas nodaļā par lauku pašvaldību nodokļiem un klaušām atrodamas ziņas, ka, piemēram, 1894./95. gada Dundagas pagasta nodokļu maksātāji pēc to peļņas spējas dalījās 40 kategorijās un gadā pagasta nodoklī maksāja no 55 kapeikām līdz 22 rubļiem (atcerēsimies, ka rublis tolaik bija ļoti vērtīga naudas vienība. Piemēram, govs maksāja 8 rubļus, zirgs kādus 15 rubļus). Kur nu vēl visdažādākās šķūtis, kas zemniekiem bija jāveic bez jebkādas atlīdzības (karaspēka, ierēdņu, policijas pārvadāšanai, materiāli baznīcu, sabiedrisko ēku remontiem un būvniecībai, ceļu labošana utt.).

Tagad laukos bieži vien cilvēki pat niecīgo zemes nodokli nevar nomaksāt. Toreiz, gadsimtu mijā, latviešu zemnieki, kā to rakstīja padomju vēstures grāmatās, smaka zem diviem jūgiem — vācu muižniecības un krievu carisma. Taču, kā liecina vēstures fakti, dubultsmakšana netraucēja celt pašiem savus pagastnamus, tautas namus, nabagmājas, attīstīt savas saimniecības, būvēt jaunas mājas. 19. gs. otrajā pusē latviešu zemnieki jau visai veiksmīgi konkurēja ar muižu saimniecībām un pamazām tās pat izkonkurēja, lai gan muižniekiem bija daudz privilēģiju un par zemniekiem krietni mazāka nodokļu nasta. Daudzi ar savu darbu kļuva turīgi, atpirka muižu zemes, veidoja savas saimniecības. Diemžēl Latvijā zemes visiem nepietika, tāpēc, sākot no 19. gs. beigām, daudzi latviešu zemnieki izceļoja uz plašo Krievzemi, nokļuva līdz Sibīrijai, kur iegādājās īpašumā zemi un veiksmīgi saimniekoja. Vēl tagad, spītējot visām pārmaiņu vētrām un staļinisma represijām, tur saglabājušies latviešu ciemi. Aizkustinoši dzirdēt, kā desmitiem tūkstošu kilometru aiz Latvijas robežām cilvēki, kuru senči izceļoja no tēvzemes vairāk nekā pirms simts gadiem, runā latviešu valodā ar kurzemniecisku akcentu. Tajā laikā izceļoja arī uz citām pasaules malām, piemēram, Kanādu. Taču tagad — brīvā, demokrātiskā, suverēnā Latvijas valstī lauki aizaug ar nezālēm, daudzviet redzama postaža, bieži vien lauku teritorijās valda pamestība. Vai tas nav absurds? Kāpēc tā notiek?

Naudas nav, valdība slikta — tas arī viss

Starp citu, neviens nav tā kārtīgi iedziļinājies un izpētījis, kāda loma šajos procesos ir vietējām pagastu pašvaldībām. Tieši pēdējos desmit gados, kad atjaunoja vecās pagastu robežas, bet dažviet tās ievilka pa bijušo kolhozu robežām, kad demokrātija laukos, vietējās pašpārvaldes vēlot, ir lielāka nekā jebkad agrāk, notikusi strauja lejupslīde. Arī rīcības iespējas pagastu varām ir lielākas nekā pašvaldībām cara laikā un pat 20.—30. gadu Latvijā. Pirmskara Latvijā vietējos pagastus stingri kontrolēja un uzraudzīja apriņķa vadība, un daudzos gadījumos, lai nokārtotu kādu jautājumu, sevišķi par naudas izlietošanu, bija jāprasa atļauja apriņķa priekšniecībai. Ja kaut kas tamlīdzīgs būtu tagad, pagastveči uzreiz bļautu, ka valsts ierobežo demokrātiju, apspiež reģionālās intereses un tamlīdzīgi.

Taču, ja tev reiz ir rīcības brīvība, rīkojies, strādā, domā, kā saglabāt un uzlabot pagasta infrastruktūru, kā veicināt darbavietu skaita pieaugumu, kā radīt apstākļus, lai lauku cilvēki neaizplūstu uz pilsētām, bet zinoši, izglītoti, jauni un enerģiski cilvēki varētu sevi realizēt lauku vidē.

Zinu, pagastvecis teiks, ka tam visam nav naudas. Taču gādāt naudu pašvaldības attīstībai arī tā kā būtu pašvaldības pienākums. Kam citam, ja ne pagasta varai būtu jādomā par to, kā palielināt ienākumus pagasta kasē. Ja pašvaldībai nav naudas, tā neko nevar izdarīt, tās pārvaldītajā administratīvajā teritorijā nekāda attīstība nenotiek, bet kļūst aizvien sliktāk... Tādā gadījumā, kādēļ tāda pagasta pašvaldība ir vajadzīga? Vai tikai tāpēc, lai “likuma noteiktajā kārtībā” parakstītu kaut kādus papīrus, izsniegtu izziņas, ir vajadzīga vēlēta pašvaldība ar savu administrāciju, ko uztur par nodokļu maksātāju naudu? Varbūt būtu labāk, ja dažviet to pagasta varu klapētu ciet un par naudu, kas tādā veidā ietaupītos, piemēram, atvērtu bērnudārzu, sakārtotu skolu, salabotu kādu ceļu vai tiltu. Kāpēc, piemēram, Užavā vajadzēja slēgt bērnudārzu, labāk būtu slēguši pagasta padomi! Taču nekā, un tagad uz varu Užavā pretendē trīs saraksti.

Nesakiet, ka pašvaldību apvienošana ir slikta

Vēl varētu minēt tādu, šajā pašvaldību priekšvēlēšanu gaisotnē nepopulāru faktu, ka, piemēram, 20.—30. gados pagasta vecākais (tagad — pagasta padomes priekšsēdētājs) nebija vis algots amats, bet goda pienākums. Pagastveci parasti ievēlēja no turīgāko un autoritatīvāko zemnieku vidus, bet pēc Ulmaņa apvērsuma pagstvečus apstiprināja amatā un atcēla Iekšlietu ministrija.

Iedomāsimies, kas notiktu, ja tagad pasludinātu likumu, ka pagasta padomes priekšsēdētājs par šo darbu algu nesaņem? Manuprāt, momentāli atrisinātos jautājums par administratīvi teritoriālo reformu, jo kurš gan gribētu uzņemties “funkciju bez finansējuma”?

Nepretendēju uz kaut kādu galējo patiesību. Tās ir tikai publicistiskas pārdomas pašvaldību vēlēšanu gaisotnē par lauku attīstību, mijot pagātni ar tagadni. Protams, ne jau viss toreiz bija brīnišķīgi, tāpat arī tagad viss nav “garām”. Tikai baidos, ka pagastu un mazpilsētu pašvaldību vēlēšanas daudzviet izvērtīsies par tādu vietēja līmeņa matu skaldīšanu. Taču ar tādu pieeju nekas nebūs atrisināts.

Cilvēkiem uz lietām vajadzētu skatīties plašākā kontekstā, salīdzināt, meklēt cēloņus, vērtēt situāciju, analizēt izmantotās un neizmantotās izdevības, prognozēt attīstības iespējas. Gribētos arī lauku iedzīvotājus aicināt padomāt, vai tiešām lauku pašvaldību administrāciju apvienošana būtu tik slikta, kādu to bieži vien mālē šo administrāciju pārstāvji. Ja lauku un mazpilsētu pašvaldībām tagad ir labi un tādu reformu nevajag, kāpēc pēdējos desmit gados laukos notiek tas, kas notiek?

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form