Ar juridisko palīdzību saistīto atlīdzināmo tēriņu maksimums neatbilst Satversmei, secina ST
Foto: AFP/Scanpix

Satversmes tiesa (ST) atzinusi par Satversmei neatbilstošām valdības izdoto noteikumu normas, kas nosaka privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru, portāls "Delfi" uzzināja ST.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar konstitucionālo sūdzību ST vērsās dārgmetālu dīleris SIA "Tavex". Uzņēmums norādīja, ka pret to tika ierosināta administratīvā pārkāpuma lieta, un tai tika piemērots sods. "Tavex" saņēmis juridisko palīdzību, ko sniedzis zvērināts advokāts.

Pēc tam, kad administratīvā pārkāpuma lietā tika konstatēta iestādes prettiesiska rīcība, "Tavex" vērsās iestādē un tiesā, lai saņemtu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājumu.

Pieteikuma iesniedzējai juridiskās palīdzības izdevumi esot atlīdzināti Ministru kabineta (MK) 2011. gada 8. novembra noteikumos 859 "Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru" minētajā apmērā, tomēr šis apmērs esot nesamērīgi mazs.

"Tavex" lūdza ST vērtēt MK noteikumu Nr. 859 3. punktu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 9. aprīlim.

Šis MK noteikumu punkts noteica, ka valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas vienai personai šādā apmērā:

  • par sniegtu juridisko konsultāciju – 19,21 eiro stundā;
  • par pieteikuma, blakus sūdzības vai administratīvā līguma (izlīguma) sastādīšanu – 32,01 eiro;
  • par apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības sastādīšanu – 38,42 eiro;
  • par kasācijas sūdzības sastādīšanu – 45,53 eiro;
  • par tāda dokumenta sastādīšanu, kas nepieciešams lietas izlemšanai (iesniegumi, lūgumi vai paskaidrojumi (izņemot dokumentu par informācijas pieprasīšanu un šo noteikumu 3.2., 3.3. un 3.4. apakšpunktā minētos dokumentus)) – 25,61 eiro;
  • par šo noteikumu 3.2., 3.3. un 3.4.apakšpunktā minēto dokumentu papildinājumu sastādīšanu – 25,61 eiro;
  • par pārstāvību tiesas sēdē –28,46 eiro stundā;
  • par iepazīšanos ar lietas materiālu vienu sējumu tiesā vienas tiesas instances ietvaros – 19,21 eiro.

Tāpat "Tavex" apstrīdēja iepriekšminēto noteikumu 4. punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim, kas noteica, ka "valsts sedz izdevumus par sniegtu juridisko konsultāciju šo noteikumu 3.1. apakšpunktā minētajā apmērā ne vairāk kā par piecām stundām vienas lietas ietvaros." un 5. punktu redakcijā, kas bija spēkā iepriekšminētajā laika periodā un noteica, ka izdevumi tiek segti ne vairāk kā par piecu noteikumos minēto dokumentu sastādīšanu vienas lietas ietvaros.

ST vērtēja šo noteikumu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas nosaka, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā."

"Tavex" ST norādīja, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo neparedz tādu izdevumu atlīdzinājumu, kas bijuši nepieciešami efektīvai lietas vešanai.

ST secināja, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma valstij izriet pienākums taisnīgi noregulēt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas ietver pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību. Šajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums pieņemt tādas tiesību normas, kas nodrošina ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Savukārt MK apstrīdētajos noteikumos ir noteicis maksimālo apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridiskās palīdzības izdevumiem saistītās izmaksas. Likums tiesību normu piemērotājam piešķir plašas tiesības izvērtēt atlīdzināmos izdevumus. Tas ir, konkrētos lietas apstākļus vērtēt kopsakarā ar nepieciešamajiem juridiskās palīdzības izdevumiem un noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Gan no apstrīdēto normu teksta, gan no šo normu piemērošanas prakses izriet, ka tiesību normu piemērotājs ar juridisko palīdzību saistītos atlīdzināmos izdevumus noteic, ievērojot to, ka likumdevējs nepārprotami paredzējis šo izdevumu atlīdzināšanu tikai tādā apmērā, kas nepārsniedz apstrīdētajās normās noteikto.

ST secināja, ka MK ir rīcības brīvība noteikt apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, tomēr tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas tiesību normu piemērotājam ļautu vērtēt katru individuālo ar juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu saistīto gadījumu un, ņemot vērā lietā radušos nepieciešamo izdevumu objektīvu pamatotību, noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Tomēr no izskatāmās lietas apstākļiem un apstrīdēto normu izstrādes materiāliem neizriet, ka MK būtu vērtējis personas tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, kas, ņemot vērā individuālos lietas apstākļus, nodrošinātu personas tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu arī lielākā apjomā vai apmērā, secināja ST.

ST norādīja, ka apstrīdētās normas ir saistītas ar tādu noteiktu pakalpojumu izmaksu segšanu, kuras brīvajā tirgū, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, ir pakļautas izmaiņām.

MK ir pienākums periodiski apsvērt, vai tā noteiktais ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmērs ir samērīgs un joprojām atbilst sociālajai realitātei un personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz kvalificētu juridisko palīdzību, kā arī to, vai šajā jomā spēkā esošo tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot.

ST secināja, ka atbilstoši tiesiskas valsts principam, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību, tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas neattur personu no vēršanās tiesā vispār vai nerada tādu situāciju, ka pēc tiesas procesa persona nonāk finansiāli neizdevīgākā situācijā nekā pirms tam, ja personai radušies izdevumi ir bijuši objektīvi pamatoti un nepieciešami.

Tātad MK nav pienācīgi – atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām – noteicis tiesisko regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

ST arī lēma paplašināt lietas izskatīšanas robežas, jo apstrīdētās normas bija spēkā līdz 2020. gada 9. aprīlim, kad stājās spēkā Ministru kabineta 2020. gada 7. aprīļa noteikumi Nr. 195 "Grozījumi Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumos Nr. 859 "Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru"".

ST secināja, ka šobrīd spēkā esošajā regulējumā MK ir palielinājis apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, tomēr Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktā, redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa, ietverts apstrīdētajām normām līdzīgs tiesiskais regulējums.

Proti, arī šo noteikumu 3., 4. un 5. punkts, redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa, ietver tādu tiesisko regulējumu, ko ST ir atzinusi par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Līdz ar to ST atzina arī iepriekšminētos šo noteikumu punktus redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa, ciktāl tie neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, par neatbilstošiem Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

ST secināja, ka attiecībā uz "Tavex" apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, atzīstamas par spēkā neesošām no tās pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Savukārt attiecībā uz tām personām, kuras uzsākušas un turpina savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, apstrīdētās normas un noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkts redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa, ciktāl tā neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, zaudē spēku no attiecīgo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

ST norādīja, ka līdz brīdim, kad stāsies spēkā regulējums, ar kuru MK būs izpildījis savu pienākumu, kas tam noteikts Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, tiesību normu piemērotājam tām personām, kurām ar juridisko palīdzību saistīti izdevumi radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, tiesības uz taisnīgu tiesu jānodrošina, tieši piemērojot Satversmes 92. panta pirmo teikumu un šā sprieduma atziņas un nosakot ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.

Līdz ar to ST nosprieda atzīt Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktu redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim, ciktāl tie neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Attiecībā uz "Tavex" un personām, kas uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt šos noteikumus iepriekšminētajā redakcijā, ciktāl tas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no attiecīgās personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

ST nosprieda atzīt šo MK noteikumu 859 3., 4. un 5. punktu redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa, ciktāl tā neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Attiecībā uz personām, kas uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ST nosprieda atzīt iepriekšminētos MK noteikumu punktus redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa, ciktāl tā neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no attiecīgās personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājies spēkā tā publicēšanas dienā.

Pēc "Lursoft" datiem 2002. gadā reģistrētā SIA "Tavex" kā darbības veidus norādījusi finanšu pakalpojumus papildinošas darbības, izņemot apdrošināšanu un pensiju uzkrāšanu, kā arī operācijas ar vērtspapīriem.

Uzņēmums 2020. gadā apgrozīja 19,34 miljonus eiro, bet gadu noslēdza ar 526 675 eiro peļņu. Uzņēmumā strādāja 11 darbinieki.

"Tavex" vienīgais īpašnieks ir Igaunijas uzņēmums "Tavid" AS, bet patiesā labuma guvējs – Alars Tammings. SIA "Tavex" valdes priekšsēdētājs ir Andris Arhipenko, bet valdes locekle ir Viktorija Gorčakova.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Lursoft Igaunija Satversmes tiesa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form