Atskats vēsturē: Latvijas romu traģēdija, Rēzeknes nopostīšana un lietuviešu varoņi Kurzemē
Foto: P. Korsaka privātkolekcija

Pērnā gada nogalē iznākusi latviešu vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata "Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti", kurā saistoši aprakstīti vairāki 2. pasaules kara notikumi Latvijā.

Grāmatā apkopoti 33 stāsti – raksti, kas savulaik publicēti laikrakstā "Latvijas Avīze" un žurnālā "Mājas Viesis". Tie ir pārstrādāti un papildināti ar pēdējos gados apzinātiem jauniem vēstures dokumentiem un pētījumiem, aculiecinieku liecībām un atziņām, kas diskusijās par Latvijas 2. pasaules kara vēstures posmu izskanējušas publiskajā telpā.

Noklusētie notikumi

"Šo rakstu pamats ir pētnieciskais darbs. Tā ir tā saucamā publiskā vēsture – uz akadēmiskiem pētījumiem balstīts vēstījums labi saprotamā veidā un valodā. Katru no tēmām noteikti var pētīt vēl krietni dziļāk, man ir svarīgi ar saviem rakstiem sabiedrībai iedot būtības izpratni," sarunā ar portālu "Delfi" norāda Neiburgs.

Grāmatā ietvertie raksti ir veltīti tām 2. pasaules kara vēstures norisēm Latvijā, kas pēc kara vai nu tikušas sagrozītas, vai noklusētas padomju varas gados Latvijā un vismaz daļēji neērtas bijušas arī trimdas latviešiem rietumvalstīs. Daudzi no šiem tematiem ir izrādījušies pretrunīgi un aktuāli vai arī aizmirsti un neērti vēl šodien.

Atskats vēsturē: Latvijas romu traģēdija, Rēzeknes nopostīšana un lietuviešu varoņi Kurzemē
Foto: DELFI

Pēc savām publikācijām Neiburgs saņēmis nopēlumu gan no Krievijas puses, kuras pārskatā par neonacisma atdzimšanu nosaukts par revizionistu, gan arī no latviešu galēji labējiem nacionālistiem, kas pētnieku saukuši par "žīdu vēsturnieku".

Portāls "Delfi" piedāvā ielūkoties trijās no grāmatā apskatītajām 2. pasaules kara epizodēm.

Latvijas romu iznīcināšana

Kā savā grāmatā norāda Neiburgs, nacistu okupācijas varas ar vietējo iedzīvotāju līdzdalību veiktā čigānu (romu) iznīcināšana Latvijā Otrā pasaules kara laikā ir visai maz pētīta un plašākai sabiedrībai maz zināma. Kara laikā dzīvību zaudēja puse Latvijas čigānu kopienas – vismaz 2000 cilvēku. "Viņu likteņa lemšanā nereti izšķiroša bija arī vietējo latviešu pārvaldes un policijas amatpersonu nostāja, kas vai nu akli pildīja nacistu okupācijas režīma rīkojumus, nesaudzējot pat uz vietas dzīvojošos čigānus, vai arī centās glābt savus romu tautības līdzpilsoņus," raksta vēsturnieks.

Nacionālsociālistiskās Vācijas rasu politikā čigāniem bija ierādīta margināla vieta, jo, neskatoties pat uz savu ārisko izcelsmi, viņi bija pakļauti iznīcībai pēc rases pazīmēm, īpaši norādot uz to apkārt klejošanu un kriminālo bīstamību. Nacistu rīkojumi Latvijā iezīmēja viņu vēršanos pret klaiņojošiem čigāniem, norādot, ka no mantas konfiskācijas un aresta ir atbrīvoti tikai tie čigāni, kuri ir vietsēži un regulāri strādā, neradot politiska un krimināla rakstura draudus sabiedrībai.

Pirmās Latvijas čigānu slepkavošanas notika 1941. gada augustā Abrenes apriņķa Baltinavas pagastā un decembrī Kuldīgas apriņķa Cieceres pagasta Namiķu mežā. Darbaspēka tūkuma un citu iemeslu dēļ 1942. gada otrajā pusē represijas pret Latvijas čigāniem beidzās, taču arī tad viņi nevarēja būt droši par savu turpmāko likteni.

Atskats vēsturē: Latvijas romu traģēdija, Rēzeknes nopostīšana un lietuviešu varoņi Kurzemē
Foto: Latvijas Nacionālā bibliotēka

Pilnīgu romu genocīda izpēti Latvijā līdz šim ir apgrūtinājis dokumentāru vēstures avotu trūkums, jo nacistu okupācijas varas oriģināldokumenti līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai fragmentāri, tādēļ pētniecībā jāizmanto ar lielu kritikas devu vērtējamie pēckara Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas materiāli un padomju drošības iestāžu notiesāto Latvijas iedzīvotāju krimināllietas, uzsver Neiburgs.

Īpaša loma un vieta romu likteņa izšķiršanā nacistu okupācijas laikā bija Talsu apriņķim un tā latviešu amatpersonām – pateicoties viņu godaprātam, šeit dzīvību nezaudēja neviens čigāns. "Vēl šodien dzīva ir leģenda par Sabiles pilsētas galvu Mārtiņu Bērziņu, kurš burtiski pēdējā brīdī ieradās čigānu eksekūcijas vietā Sventes priedulājā ar speciālu dokumentu, ar kuru bijis noteikts, ka uz vietas dzīvojošie čigāni nav nogalināmi," raksta Neiburgs.

Tas no nošaušanas izglābis vairāk nekā 200 Talsu apriņķa čigānus, kuri jau stāvējuši pašu izraktas bedres priekšā (viņiem tika melots, ka tā paredzēta, lai pārapbedītu pirms tam netālu nošautos ebrejus), un viens no viņiem, Kristaps Kleins, saņēmis atļauju izpildīt savu pēdējo vēlēšanos, ilgi un smeldzīgi dziedājis kādu čigānu dziesmu, kurai beidzoties uz motocikla (citās liecībās – uz velosipēda vai pat zirga mugurā) ieradies Sabiles pilsētas galva un apturējis plānoto nošaušanu.

Padomju laikā bijušais Sabiles mērs Bērziņš pat divreiz brīnumainā kārtā paglābās no izsūtīšanas uz Sibīriju. Pirmoreiz drīz pēc kara beigām, kad viņš jau bija aizvests uz cilvēku savākšanas punktu Matkulē, viņu izglāba Ieva Vulfarte, kuras vīru, gaļas tirgotāju, ebreju, savulaik no nāves bija pasargājis pats Bērziņš, bet otrreiz, 1949. gadā, no deportācijas uz Sibīriju Bērziņu izglāba Sabiles čigāni, kas, skaļi kliegdami un protestēdami, burtiski izrāva viņu no smagās automašīnas kravas kastes, kurā atradās apcietinātie.

Barbariskā Rēzeknes bombardēšana

"Ilgus pēckara gadus noklusēta un daudziem vēl arī šodien nezināma ir palikusi padomju aviācijas 1944. gada Lieldienu priekšvakarā veiktā Rēzeknes bombardēšana. Tās laikā tika nogalināti gandrīz simts nevainīgu civiliedzīvotāju, sagrauta ievērojama pilsētas daļa, un bez pajumtes palika vairāki tūkstoši iemītnieku," grāmatā "Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" raksta Neiburgs.

1944. gada pavasarī un vasarā PSRS un Vācijas karaspēku frontes līnija nenovēršami tuvojās un sasniedza arī Latvijas teritoriju. Kara laikā Rēzekne piedzīvoja 11 padomju aviācijas uzlidojumus, no kuriem vissāpīgākā bija bombardēšana 1944. gada 6. un 7. aprīļa naktī, kas izpostīja līdz 80% pilsētas. Pēc aculiecinieku nostāstiem, pilsētas degošā atblāzma bijusi redzama pat 90 kilometrus attālajā Daugavpilī. Pēc aptuvenām aplēsēm, dzīvību Rēzeknes bombardēšanā zaudēja 70–100 cilvēku.

Atskats vēsturē: Latvijas romu traģēdija, Rēzeknes nopostīšana un lietuviešu varoņi Kurzemē
Foto: Rēzeknes pilsētas dome

Padomju aviācijas uzlidojums Rēzeknei Zaļās ceturtdienas vakarā sākās ap plkst. 21 un bija vērsts pret Rēzeknes upes krastu un pilsētas tik apdzīvoto, bet samērā nabadzīgo dienvidu daļu, un turpinājās gandrīz trīs stundas. Pēc stundu ilgas atelpas ap vieniem naktī nāca nākamais uzbrukuma vilnis, kas vairāk skāra pilsētas ziemeļu daļu un ilga līdz rīta gaismai. Smago fugasu bumbu, degbumbu un citās ugunīs gruvešos tika pārvērsts kā Rēzeknes skolotāju institūts, tā Tautas pils, Armijas universālveikals, slimnīca, krievu ģimnāzija, arodskola un daudzas citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas.

Lai slēptu Rēzeknes nopostīšanu, padomju militārajā literatūrā tās bombardēšanas gaita nemaz nav detalizēti aprakstīta, norāda vēsturnieks. Līdzās iespējai, ka Sarkanās armijas uzbrukuma mērķis būtu bijis konkrētu militāru objektu iznīcināšana, ko būtiski koriģēja pretinieka pretdarbība, laika apstākļi vai vēl kādi citi iemesli, iespējams, tā tomēr bija padomju aviācijas apzināti izmantota tā saucamā lauka bombardēšanas taktika ar mērķi iznīcināt visu apdzīvoto teritoriju.

Ne Rēzeknes dzelzceļa stacijām, ne dzelzceļa maģistrālei, ne arī vācu karaspēkam 1944. gada aprīļa sākuma uzlidojumi nekādus būtiskus zaudējumus nenodarīja. Galvenie upuri šajā bombardēšanā izrādījās Rēzeknes civiliedzīvotāji.

Lietuviešu karavīru palīdzība bēgļiem Kurzemē

Otrā pasaules kara beigu posmā Latvijas teritorijā nonāca vairāki nacistiskās vācu armijas ietvaros saformēti lietuviešu policijas bataljoni, kuri pēc sardzes dienesta un cīņām pret padomju partizāniem un Sarkano armiju Austrumu frontē no 1944. gada rudens tika iesaistīti Baltijas jūras krasta apsardzē Kurzemē. 5. lietuviešu bataljons pēc atkāpšanās no Pleskavas apgabala Krievijā jūlija beigās izvietojās Kurzemes piekrastē starp Ventspili un Pāvilostu, raksta Neiburgs.

Atskats vēsturē: Latvijas romu traģēdija, Rēzeknes nopostīšana un lietuviešu varoņi Kurzemē
Foto: A. Tomašūna privātkolekcija

Viens no lietuviešu krasta sardzes uzdevumiem līdzās gatavībai cīnīties pret ienaidnieka desantiem un ziņot par pretinieka kuģiem bija nepieļaut latviešu bēgļu laivu došanos uz 160 kilometrus attālo Gotlandes salu, kuru ar zvejnieku motorlaivu varēja sasniegt 12–14 stundu laikā. No vairāk nekā 4500 bēgļiem, kas ieradās Zviedrijā, 2077 to sasniedza privātās laivās, bet 2541 cilvēks te nokļuva nacionālās pretošanās kustības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – un zviedru militārās izlūkošanas un amerikāņu bēgļu palīdzības organizācijas atbalstītās laivās.

Liellaivu sagaidīšana Baltijas jūras krastā nereti bija diezgan dramatiska. Kurzemes piekrastes rajonos drīkstēja uzturēties tikai ar speciālām atļaujām, bet par šo noteikumu neievērošanu draudēja bargi sodi.

Apsolot, ka ar laivām uz Zviedriju tiks pārvesti arī lietuviešu karavīri, kas vēlēsies tur nokļūt, tika panākta vienošanās, ka krasta sardze skatīsies caur pirkstiem, kad laivas no Gotlandes piestās vai atstās Kurzemes krastu.

Ziņas par lietuviešu krasta sardzes palīdzību latviešu bēgļiem un pašu lietuviešu gatavošanos doties pāri jūrai uz Zviedriju tomēr sasniedza arī vāciešus. 1945. gada 10. janvārī 5. lietuviešu policijas bataljona 1. rotas karavīrus sapulcināja vecās ambulances ēkā Pāvilostas Tirgus laukumā, lai dotu tiem atpūtu, bet īstenībā ar viltu atbruņoja un ielenca vācu žandarmērijas vienības. Sekoja vairāk nekā nedēļu ilga pratināšana un tiesa, kas par brīdinājumu pārējiem nolēma ar nāvi sodīt septiņus lietuviešu karavīrus, bet vēl 11 viņu biedrus ieslodzīt koncentrācijas nometnēs Vācijā.

Nāvessoda izpilde septiņiem lietuviešu karavīriem Pāvilostas Zaļkalna priedēs notika 1945. gada 21. janvārī.

Source

Tags

Armija Atskats vēsturē Lasāmgabali Vācija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form