"SEB bankas" sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis sacīja, ka tautas skaitīšanas rezultāti tikai apliecina ekspertu iepriekš teikto par būtisko emigrācijas vilni – emigrācija notikusi daudz lielākos apmēros, nekā līdz šim tika atspoguļots oficiālajā statistikā. Publiskotais iedzīvotāju skaita samazinājums emigrācijas dēļ par 190 tūkstošiem cilvēku ir tuvu novērtējumam, ka no Latvijas pēdējo desmit gadu laikā emigrējuši vismaz 200 tūkstoši.
Viņš piebilda, ka nedaudz mazāk kā emigrācija Latvijas iedzīvotāju rindas turpina samazināt arī negatīvais iedzīvotāju dabiskais pieaugums, mirstībai pārsniedzot dzimstības rādītājus. "Šo faktoru ietekmē var vērot strauju sabiedrības novecošanos, palielinoties vecu ļaužu īpatsvaram un dramatiski krītot bērnu īpatsvaram kopējā iedzīvotāju skaitā," uzsvēra Rudzītis.
Tāpat viņš norādīja, ka mazāks iedzīvotāju skaits nozīmē arī, ka neprecīzi ir vairāki rādītāji, kas tika attiecināti uz lielāku cilvēku skaitu, piemēram, iedzīvotāju dzīves līmenis vidēji tomēr varētu būt augstāks nekā statistikā atspoguļotais – iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju sanāk par aptuveni 7% lielāks nekā iepriekš aprēķinātais, ienākumi, izdevumi un patēriņš uz iedzīvotāju ir lielāki. Tajā pašā laikā ir vairāki rādītāji, kas mazāka iedzīvotāju skaita dēļ patiesībā ir sliktāki, piemēram, bezdarba līmenis ir augstāks nekā pašlaik statistikā uzrādītais.
"Patlaban nav pazīmju, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence varētu mainīties – jaundzimušo skaits pērn bija otrs mazākais kopš 1998.gada, šogad un nākamgad dzimstības bums arī netiek prognozēts, savukārt emigrācijas procesi turpināsies, lai arī tas varētu būt mazākos apmēros nekā 2008.–2010.gadā. Līdz ar to sagaidāms, ka nākotnē pensionāru skaits turpinās palielināties un uz vienu strādājošo būs arvien vairāk pensionāru, kas jau tagad liek domāt par sociālās sistēmas ilgtspējas jautājumu. Emigrācija un zemais dzimstības līmenis negatīvi ietekmēs Latvijas tautsaimniecības attīstības dinamiku nākotnē, un šo jautājumu nerisināšana jau patlaban pēc pieciem vai desmit gadiem var izmaksāt daudz dārgāk," paskaidroja Rudzītis.
"DNB Bankas" ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš teica, ka tautas skaitīšanas rezultāti parāda, ka Latvija nākotnē ies cauri lieliem sociāliem satricinājumiem, jo solidaritātes resurss mūsu sabiedrībā tiek noplicināts – cilvēkiem, kuri veic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā, ir arvien lielāks pamats bažām par atdevi, ko viņi varēs saņemt nākotnē. "Tātad piedzīvosim ne tikai potenciālo nodokļu maksātāju skaita samazināšanos, bet arī viņu attieksmes maiņu," viņš klāstīja.
Strautiņš arī pieļāva, ka vienā brīdī atgriezīsies populācijas pašregulācijas mehānismi, kas darbojās pirms pensiju sistēmas ieviešanas. "Nezinu, vai to var uzskatīt par labu ziņu, bet kādā brīdī ar lielu blīkšķi atgriezīsies populācijas pašregulācijas mehānismi, kas darbojās pirms pensiju sistēmas ieviešanas. Tas varētu būt faktors, kas galu galā aptur iedzīvotāju skaita samazināšanos, taču vēl krietni zemākā punktā. Ja mūsu sabiedrībai ir kāds pozitīvs tālākas nākotnes scenārijs, tā ir atdzimšana no pelniem caur vērtību sistēmas maiņu, pie kā būs novedis iepriekšējā modeļa krahs. Dažkārt cilvēki nenoteiktību par nākotni min kā iemeslu, kāpēc viņi nevēlas lielākas ģimenes. Paies tikai nedaudzi gadi, un viņi sapratīs, ka šī loģika strādā tieši pretējā virzienā," pavēstīja Strautiņš.
Viņš arī atzina, ka daudzas lietas ir labāk saprotamas atpakaļskata spogulī, tostarp Latvijas iedzīvotāju skaita dinamika un to saistība ar valsts stratēģiskajiem lēmumiem pēdējo 20 gadu laikā.
"Pašlaik nav šaubu, ka brīdī, kad Latvija pirms 20 gadiem atguva neatkarību, tai diemžēl bija lemts zaudēt būtisku daļu tās iedzīvotāju, patlaban neredzu nevienu scenāriju, kas būtu ļāvis no tā izvairīties. Deviņdesmito gadu sākumā mēs nokļuvām situācijā, ka mūsu spēja ražot pārējā pasaulē pieprasītas preces un pakalpojumus bija ļoti ierobežota. Jā, no padomju laikiem mantojām daudz uzņēmumu, kuros strādāja daudz spējīgu inženieru, arī daļa to iekārtu bija pietiekami modernas, taču šiem uzņēmumiem nebija produktu, kurus pārdot pasaules tirgos, nebija šo produktu radīšanas un pārdošanas prasmju, tāpat kā zināšanu par to, kā vadīt uzņēmējdarbību tirgus ekonomikas apstākļos. Jaunajai valstij nebija resursu, ar kuriem šos uzņēmumus izvilkt cauri šim periodam. Tā dēļ pirms 15 gadiem nonācām situācijā, ka reālie ienākumi Latvijā bija tikai nedaudz vairāk kā ceturtā daļa Rietumeiropas līmeņa. Kopš tā brīža esam strauji auguši, reālais kopprodukts, pat par spīti krīzei, ir divkāršojies, taču neesam spējuši skriet pietiekami ātri, lai novērstu tagad notiekošo emigrācijas vilni. Nav šaubu, ka ir pieļauts daudz kļūdu un vēl vairāk nekā kļūdu, mūsu politiskā sistēma ir ilgu laiku darbojusies nevis kā vērtību radīšanas, bet pārdales mehānisms. Mēs varējām augt vēl ātrāk, ja nebūtu izdarījuši daudz aplamību, tajā pašā laikā nav valstu, kas visu darītu ideāli. Ir valstis, kā Grieķija, kuras baudījušas neatkarību daudz ilgāk, bet kuru pieļautās kļūdas šajā laika periodā ir bijušas daudz postošākas," sacīja Strautiņš.
Viņš arī norādīja, ka tik plaša emigrācija nenotiktu, ja Latvija nebūtu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, bet šajā gadījumā jautājums ir par to, kāda būtu alternatīva. "Pievienošanās ES bija nepieciešama stratēģisku drošības apsvērumu dēļ, lai iegūtu piekļuvi tirgiem, saņemtu finansējumu infrastruktūras apsvērumiem un daudzu citu apsvērumu dēļ. Varbūt aizbraukušo būtu mazāk, bet tādā gadījumā viņi citās valstīs dzīvotu daudz beztiesiskākos apstākļos. Moldova nav ES dalībvalsts, bet tas nav kavējis trešdaļu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju pamest valsti," teica Strautiņš.
"Pašlaik vairs nav atlicis citas iespējas kā skriet uz priekšu pēc iespējas ātrāk, lai noturētu pēc iespējas vairāk no valstī palikušajiem cilvēkiem un piesaistītu atpakaļ aizbraukušos. Valsts politikai jābūt taisnprātīgi orientētai uz maksimāli straujas izaugsmes sasniegšanu, pat ja cena ir ļoti skarbi lēmumi sociālajā politikā," uzsvēra Strautiņš.
"Swedbank" vecākā ekonomiste Lija Strašuna pastāstīja, ka trešdien publiskotie tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka Latvijā ir 2,068 miljoni iedzīvotāju, nevis 2,259 miljoni kā uzskaitīts Iedzīvotāju reģistrā, un iepriekš izskanējušās Latvijas Universitātes profesora Mihaila Hazana aplēses par emigrējošo iedzīvotāju skaitu izrādījušas ļoti precīzas, proti, 2000.–2011.gadā emigrācijas ietekmē iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 190 tūkstošiem cilvēku. Turklāt šis cipars varētu būt pat samērā piesardzīgs, jo, pirmkārt, tas neņem vērā emigrējošus pēc 2011.gada 1.marta un, otrkārt, ir zināmi gadījumi, ka aptaujātie iedzīvotāji nenorāda patieso situāciju, piemēram, neatklājot, ka radinieks īstenība ir emigrējis.
Strašuna sacīja, ka no publicētajiem datiem varam secināt, ka pēdējo desmit gadu laikā dramatiski mainījusies gan iedzīvotāju vecuma struktūra (pieaugot pensionāru un samazinoties bērnu īpatsvaram), gan reģionālais sadalījums, piemēram, Latgalē tagad ir par 21% iedzīvotāju mazāk nekā 2000.gadā. Tautas skaitīšanas rezultāti arī liecina par to, ka valstī 2011.gada martā bija nodarbināti vien 838 tūkstoši iedzīvotāju (pēc darbaspēka apsekojuma datiem, pērnā gada pirmajā ceturksnī bija 944 tūkstoši nodarbināto) jeb tikai 52% no darbspējīgo iedzīvotāju skaita. "No vienas puses, tas nozīmē, ka esošie strādājošie ir krietni ražīgāki, bet, no otras puses, norāda uz lielāku sociālo slodzi nodokļu maksātājiem jau dažu gadu perspektīvā," viņa teica.
Tāpat Strašuna uzsvēra, ka bezdarba līmenis savukārt ir lielāks, nekā lēsts pirms tam – darba meklētāju īpatsvars pērna gada martā bija 17,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem 15–74 gadu vecumā, nevis iepriekš ziņotie 16,6% 2011.gada pirmajā ceturksnī. "Tas diemžēl norāda uz to, ka strukturālā bezdarba problēma, proti, bezdarbnieki nevar atrast darbu tādēļ, ka viņu prasmes neatbilst darba dēvēja prasībām un/vai potenciālā darba vieta atrodas citā reģionā, ir lielāka, nekā domāts," atzina Strašuna.
Pēc viņas paustā, ja līdzšinējās tendences turpināsies, tad jau divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits būs mazāks par diviem miljoniem, un tas prasa steidzamu un izlēmīgu valsts rīcību – veikt reformas ekonomikā, sociālajā, reģionālajā, izglītības politikā. "Vai nu tagad, vai būs par vēlu, jo problēmas tikai samilzīs un iespējamie risinājumi kļūs arvien sāpīgāki, piemēram, daudz vēlāks pensionēšanās vecums un mazākas pensijas, apjomīga imigrācija," klāstīja Strašuna.
Viņa arī norādīja, ka jau ilgstoši runāts par šādu reformu nepieciešamību, bet darīts vēl ir maz. "Pirmkārt, attiecībā uz reģionālo attīstību – jāatzīst, ka administratīvi teritoriālā reforma ir izgāzusies. Novadi ar pusotru tūkstoti iedzīvotāju vairumā gadījumu nevar būt pietiekami efektīvi resursu izlietošanas ziņā un piesaistīt investorus darbavietu radīšanai. Jāveido mazāks administratīvu vienību skaits, panākot lielāku finanšu un iedzīvotāju fizisko resursu koncentrāciju. Otrkārt, pensijas un sociālās sistēmas ilgtstpēja – pensiju vecuma palielināšana no 2014.gada ir neizbēgama. Nepietiek arī ar esošajiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem – veiksmīgāk ir jāatbalsta jaunu darbavietu radīšana un tādējādi, iespējams, arī daļas emigrējošo atgriešanās, jāuzlabo izglītības sistēmas kvalitāte un efektivitāte, tostarp veicinot bezdarbnieku pārkvalifikāciju," paskaidroja Strašuna.
Jau vēstīts, ka Latvijas iedzīvotāju skaits 2011.gada 1.martā atbilstoši 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem bija 2,068 miljoni. Kopš iepriekšējās – 2000.gada – tautas skaitīšanas iedzīvotāju skaits valstī ir samazinājies par 309 tūkstošiem jeb 13%. Tā kā iedzīvotāju mirstība kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas bijusi lielāka salīdzinājumā ar jaundzimušos skaitu, iedzīvotāju skaits šā faktora dēļ ir samazinājies par 119 tūkstošiem, bet starptautiskās emigrācijas ietekmē – par 190 tūkstošiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
