Lai nodrošinātu bijušo ieslodzīto iespējas integrēties darba tirgū un sabiedrībā pēc atbrīvošanas no soda izciešanas, Tieslietu ministrija (TM) līdz 2010.gadam paredzējusi uzlabot izglītības iegūšanas iespējas Latvijas ieslodzījuma vietās, kā arī panākt ieslodzīto izglītības sistēmas atbilstību starptautisko tiesību aktu rekomendācijām.
Ceturtdien Valsts sekretāru sanāksmē tika skatītas TM izstrādātās ieslodzīto izglītības politikas pamatnostādnes 2006. – 2010.gadam, kas paredz nodrošināt ieslodzīto tiesības uz izglītību, panākt vispārējās, profesionālās un interešu izglītības pieejamību visās brīvības atņemšanas iestādēs, kā arī nodrošinātas bijušo notiesāto iespējas integrēties valsts izglītības sistēmā, darba tirgū un sabiedrībā pēc atbrīvošanas no soda izciešanas un panākta ieslodzīto izglītības sistēmas atbilstību starptautisko tiesību aktu rekomendācijām, informēja TM sabiedrisko attiecību nodaļā.

TM norāda, ka īstenot noteiktu ieslodzīto izglītības politiku nepieciešams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, valstī nav vienotas pieejas ieslodzīto izglītības organizācijas procesam. Otrkārt, nav normatīvā regulējuma starpinstitūciju sadarbībai izglītības procesa nodrošināšanai cietumos. Treškārt, ieslodzījuma vietās nav izglītībai piemērotas vides – trūkst telpu, aprīkojuma, mācību līdzekļu, atbilstošu darba apstākļu.

Kā vienu no iemesliem TM min arī nepietiekamo izglītības programmu piedāvājumu ieslodzītajiem, tāpat ieslodzījuma vietās ir nepietiekams darbinieku skaits, kas nodrošinātu izglītības procesu. Turklāt ieslodzījuma vietās īstenojamo izglītības programmu apguves kvalitāte atpaliek no programmām, kas tiek īstenotas ārpus ieslodzījuma vietām.

Pamatnostādņu īstenošanai nepieciešamais finansējums būs atkarīgs no minētajās programmās paredzētajiem pasākumiem, skaidro TM. Līdz ar to šobrīd neesot iespējams prognozēt pamatnostādņu ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem.

Kā norādīts dokumentā, līdz 1990.gadam Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs pastāvēja vispārējās izglītības sistēma. Visiem notiesātajiem līdz 40 gadu vecumam, kuri nebija ieguvuši pamatizglītību vai kuriem nebija specialitātes, obligāti bija jāapmeklē skola, kura atradās katrā brīvības atņemšanas iestādē. Taču, sākot no 1990.gada izglītības iestādes dažādu iemeslu (pārsvarā nepietiekamu finanšu līdzekļu dēļ) brīvības atņemšanas vietās pakāpeniski tika slēgtas.

Vēlākos gados atsevišķās brīvības atņemšanas iestādēs ieslodzīto izglītošanas procesu atsāka, taču šīs aktivitātes valstī kopumā nav notikušas koordinēti. Ņemot vērā lielo ieslodzīto skaitu ar zemu izglītības līmeni un ieslodzījuma vietu iespējas šo izglītību nodrošināt, var secināt, ka šībrīža izglītības piedāvājums nav atbilstošs ieslodzīto izglītības reālajām vajadzībām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit