Ingus Bērziņš: Labvakar! Šī ir tiešā ētera diskusija Latvijas televīzijas pirmajā kanālā „Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi”.

Re, pagājušajā nedēļā pa Rīgas centru staigāja par spermatozoīdiem pārģērbušies cilvēki, šādā šokējošā veidā mēģinot izglītot sabiedrību par pretapaugļošanās jautājumiem. Acīmredzot farmācijas firmas netaupa lielu naudu lai mēģinātu pievērst uzmanību saviem kontracepcijas produktiem. Un ja reiz šīs firmas redz šiem zāļu produktiem lielāka noieta perspektīvas, tas, acīmredzot, liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrības izglītotību pretapaugļošanās jautājumos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
WWW par satraucošo abortu skaitu Latvijā

Un to arī pierāda statistika. Proti, vidēji Latvijā uz katriem 1000 jaundzimušajiem bērniņiem vēl citi 800 nedzimuši tiek nokauti, veicot abortu. Kāpēc Latvijā ir tik daudz abortu? Vai tāpēc ka esam nabadzīgi, vai tāpēc, ka esam neizglītoti, vai kaut kas nav kārtībā ar mūsu likumdošanu? Par to šovakar spriedīs ginekoloģe Nellija Lietuviete un organizācijas „Papardes zieds” pārstāve Edīte Kaņepāja-Vanaga.

Ja Latvija ir vienā no pēdējām vietām Eiropā auto ceļu kvalitātē, tad ir skaidrs – tāpēc, ka mums ir maz naudas. Ja Latvija ir vienā no pēdējām vietām abortu skaita ziņā, tad atvainojiet, pamatā kaut kas nav kārtībā ar kultūru un morāli, vai tas tā ir?

Nellija Lietuviete: Es gribētu piebiedroties jums un atbildēt tieši tā, jo bez šaubām, būdama ginekologs, es uzreiz gribu aizstāvēt ginekologus, jo mēs neesam tie kas nokauj bērnus, mēs esam kategoriski pret abortu veikšanu un esam par izglītošanu, par dažādiem kontracepcijas veidiem, maksimālā veidā un mēs neesam par abortiem un nekādā gadījumā es domāju, ka es pat nedaudz aizvainojos, kad jūs sakāt nokauj, jo tie kāvēji esam mēs, bet pēc būtības tā ir sabiedrības problēma un vispirms tā ir izglītības problēma, tā ir ģimenes problēma, skolas problēma, jaunās paaudzes problēma, jo šeit sākās viedoklis, ko darīt, kā darīt, kā izsargāties no grūtniecības.

Ārsts jau ir tikai tā persona kas saskārās ar esošo faktu un jāsaka ir arī tas, ka 1999.gads ir lūzuma gads, kad abortu skaits iet uz leju. Tātad ir ļoti daudz darba veikts un rezultāts ir pozitīvs. 1999.gads ir šis lūzuma gads, kad dzemdību skaits ir lielāks nekā abortu skaits. Un arī 2002.gadā atkal ir šī tendence abortu skaitam samazināties un nedaudz, nedaudz palielināties kopējam dzemdību skaitam. Es domāju, ka mums jādara ir viss kopīgiem spēkiem, lai šī tendence saglabātos. Un es personīgi uzskatu, ka pirmkārt tā ir izglītība.

Ingus Bērziņš: Par to, ko darīt lai šī pozitīvā tendence saglabātos, mēs arī šīvakara raidījumā iesaistījām sabiedrības balsi. Lūdzu video.

Kas, tavuprāt, jādara vispirms, lai samazinātu abortu skaitu Latvijā?

Jāpadara stingrāki abortus regulējoši likumi – 2 %
Jāpalielina sabiedrības izglītotība par kontracepciju – 23 %
Valstij jāstimulē ģimeņu labklājība – 75 %

Runājot par abortu tēmu, it sevišķi pēdējā gada laikā, tas kas sabiedrībai nāk prātā, ir ļoti asā diskusija, vai neiestrādāt likumdošanā pilnīgu aizliegšanu, izņemot īpašus gadījumu. Kā mēs tikko redzējām, nesauksim to par reprezentatīvu socioloģisko aptauju, tomēr tajā piedalījās 1700 cilvēki, kas nav maz, šī te problēma – aizliegt vai neaizliegt ar likumdošanu – patiesībā ir absolūti mazākuma viedoklis. Cik lielā mērā šo te līdz šim notikušo diskusiju, it sevišķi no baznīcas puses, jūs tverat kā nopietnu mehānismu?

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es domāju, ka mums visiem ir jāciena uz jārespektē baznīcas viedoklis, jo tā ir viņu pārliecība un tās ir viņu vērtības, kā mēs jau iepriekš sākām runāt par morālēm un vērtībām, taču mūsdienu sabiedrība pierāda to, ka katrs cilvēks ir tiesīgs un arī vēlas veikt savu izvēli, un iespējams, jā, mēs neesam pietiekoši daudz izglītojuši, iespējams mēs neesam pietiekoši daudz runājuši par to, kā izsargāties no aborta šajā gadījumā, bet jebkurā gadījumā, ja cilvēks ir izlēmis to, ka viņam šis solis ir jāsper – tā ir viņa izvēle, neviens likums šo lēmumu nepadarīs pozitīvu, tajā gadījumā ja situācija ir patiešām kritiska sievietei.

Ingus Bērziņš: Jūsu viedoklis par aizliegumu likumdošanā?

Nellija Lietuviete: Es nezinu vai būs iespējams parādīt, man ir ļoti unikāli dati, ko man savā laikā gadu atpakaļ iedeva daktere Helēna Bergmane, kas bija republikas galvenais speciālists ilgus gadus un kā jūs redzat, aborti bija aizliegti līdz 1956.gadam padomju savienībā, un tad šeit jūs redzat divas līknes – sarkana ir legālo abortu, atļauto abortu līkne, un nelegālo, jeb kriminālo abortu līkne. Tas neko nemaina, jūs redziet, 1950.gadā nelegālo abortu skaits bija 91% un ko tas nozīmē?

Runājot ar pacientēm, kas šobrīd jau ir gados, es varu pateikt to, ka nevienai no šīm sievietēm abortu skaits nav bijis mazāk, arī tad, kad aborts bija aizliegts. Šodien abortu skaits sievietēm ir daudz mazāks nekā tajā laikā, kad bija aizliegti aborti, es domāju, ka tas neatrisina problēmu. Es domāju, ka šī shēma ir unikāla un ļoti uzskatāma. Cik daudz laika vajadzēja, lai šie kriminālie aborti izzustu. Es strādāju 21 gadu un vēl 10 gadus atpakaļ saskāros ar kriminālajiem abortiem un arī tagad šad tad, gads no gada, mūsu kolēģi un es, saskaramies ar šiem kriminālajiem abortiem, kas tiek veikti ārpus stacionāra un ko veic nespeciālisti.

Ingus Bērziņš: Es tomēr gribētu jūs provocēt – es nesaku, ka personiski esmu par aizliegumu – taču, vai mēs tā drīkstam pieiet likumam, ar domu, ka likums tiks pieņemts un tas neko nemainīs? Piemēram, ilgstoši darbojās likums nestāvēt zem zīmes autovadītājiem un visi to ignorēja, un tad kad valsts un pašvaldība ķērās nopietni klāt pie tā, lai šis likums tiktu pildīts, šis likums arī sāka tikt pildīts. Vai mēs tomēr nevaram modelēt situāciju, kad likums noteiktu aizliegumu, un ja rūpīgi uzraudzītu šī likuma darbību, tad arī tas nestu vēlamo rezultātu – aborta skaita samazināšanos?

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es šajā gadījumā varu teikt Polijas pieredzi. Viņiem ir šis te likums, kurš rūpīgi kontrolē situāciju, lai netiktu veikti aborti. Kas notiek? Tiek organizētas tās saucamās ekskursijas uz Lietuvu un citām tuvākajām valstīm, lai veiktu abortus. Un tie ir veseli autobusi sieviešu, kas dodas tieši ar šādu uzdevumu un mērķi – atbrīvoties no sava bērniņa.

Nellija Lietuviete: Jaunais seksuālās un reproduktīvās veselības likums jau zināmas izmaiņas ir veicis. Pirmkārt, sievietēm ir jāzina, ja viņas ir izlēmušas, pēc ilgām pārdomām, pārrunām ar ģimeni, ar psihoterapeitiem, ar ārstu tomēr veikt šo operāciju, šeit es vēlreiz uzsvēršu, ka otrai pusei – vīram, vai partnerim ir ļoti liela nozīme, ko diemžēl mēs pārāk maz uzsveram. Jo es savā praktiskajā darbībā redzu, ka sievietes raud, jo vīrs nepiekrīt.

Un es domāju, ka te ir daudz un dažādi momenti, ko mums jāņem vērā šajā likumā. Ārsts drīkst pieņemt šo sievieti uz operāciju tikai 72 stundas pēc nosūtījuma izsniegšanas, tātad, viņai tiek dotas 3 diennaktis pārdomām. Tālāk sievietei ir jāsaņem informatīvs buklets par to, kas ir aborts, kā tiek veikts, kādi ir sarežģījumi, kāda ir likumdošana, lai palīdzētu sievietei, un kā viņa var saglabāt šim bēram dzīvību, kādi ir krīzes punkti, kur viņai griezties.

Ingus Bērziņš: Jūs raksturojāt to, ko likums nosaka. Pirms tam mēs raidījuma sākumā runājām par to, ka abortu skaits iet uz leju. Vai jūs redzat arī to korelāciju kopš tā brīža, kad stājās spēkā šīs normas, kuras jūs tikko izskaidrojāt, ka tas arī ir nostrādājis?

Nellija Lietuviete: Te es gribētu piebilst, ka likuma stāšanās spēkā nesakrīt ar materiālo atbalstu šim likumam, uz šodienu šī bukleta vēl nav, likums stājas spēkā 1.jūlijā, buklets vēl nav izdots.

Ingus Bērziņš: Kādi ir jūsu novērojumi par sakritību? Likums kopš pagājušā gada jūliju, un aborta skaita samazinājums...

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es domāju, kā daktere jau iepriekš minēja, abortu skaits jau samazinās no 1999.gada un katru gadu neliels pazeminājums abortu skaitam ir, un es negribētu, neuzņemos vilkt tiešas paralēles starp likumu un aborta skaita samazināšanos, es domāju, ka sabiedrība tiek vairāk informēta, varbūt, ka ne visi un pietiekoši, bet katrā ziņa es domāju, ka tas ir viens no lieliem aspektiem.

Ingus Bērziņš: Turpinot domu par to, ka abortu skaits diezgan skaidri ir tendēts samazināties, „Papardes zieds” aprīļa sākumā portālā DELFI komentārā raksta – 1991.gads – 38 tūkstoši abortu, 2002.gads – 14 tūkstoši abortu. (Maza piebilde skatītājam no manas puses, kurš teiks, kā tad joprojām tie 800 uz 1000, - arī dzimstība ir mazāka.) Vai uz šī fona, visas pēdējā laikā, diezgan skaļās akcijas – spermatozoīdu kostīmos cilvēki uz ielām, viens pēc otra dažādi portāli internetā par pretapaugļošanos – nav nedaudz tāda tendencioza farmācijas ražotāju apmaksāta kampaņa?

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es viennozīmīgi negribētu tam piekrist, jo ja mēs salīdzinām mūsu abortu skaitu uz 1000 ir 800 veikti aborti ar Eiropas datiem, tad, piemēram, Dānijā ir mazāk kā 200 veikti aborti uz 1000 dzemdībām. Savukārt Zviedrijā ir aptuveni 300. Teiksim tā, ka tās proporcijas ir ļoti atšķirīgas un ļoti lielas. Mēs šā vai tā esam ļoti augstu abortu skaita ziņā.

Nellija Lietuviete: Es gribētu aizstāvēt šīs farmācijas firmas, jo daudz runā pēdējā laikā par viņu tendenciozitāti, ka viņi reklamē. Šeit ir ļoti daudz pozitīva. Jo vairāk reklamē, jo vairāk sabiedrība pievērš tam uzmanību un godīgi runājot, ne jau visus kontracepcijas līdzekļus izvēlas tieši pats pacients. Viņš nāk pie ārsta un ārsts tālāk nozīmē konkrētam pacientam vajadzīgu, piemērotu kontracepcijas līdzekli un es domāju, ka mēs varam pateikties šīm farmācijas firmām, jo šodien ar viņu palīdzību, mēs gūstam izglītību pasaules kongresos, kur mēs kā nabaga valsts un nabaga ārsti nevarētu atļauties bez viņu palīdzības.

Ingus Bērziņš: Un nav tas jāatstrādā, iesakot vienu konkrētu preparātu, goda vārds?

Nellija Lietuviete: Nē, goda vārds.

Ingus Bērziņš: Labi, es jums ne velti izvirzīju šo te jautājumu par tendenciozitāti: loģiski, ka farmācijas firmas ieraugot ciparu 800 pie mums un 200 Dānijā redz šeit tirgu. Un šeit mēs nonākam pie liela, liela jautājuma, kas ir šobrīd sabiedrībā. Vai hormonālās tabletes, kuras pārsvarā piedāvā šīs firmas nav kaitīgas sieviešu veselībai?

Nellija Lietuviete: Šīs tabletes ir jāizvēlas ļoti individuāli un ir standarti, medicīniskie standarti, kas nosaka, kad šīs tabletes drīkst lietot un kad šīs tabletes nedrīkst lietot. Kā piemēru minēšu – sieviete pēc 35 gadiem, kas smēķē, viņa vispār nedrīkst lietot šīs tabletes.

Tālāk, ļoti maz tauta zina par pozitīvajām iedarbībām uz organismu no šīm tabletēm. Mēs viņas lietojam arī medicīniskā nolūkā. Piemēram, lietojot kontraceptīvos līdzekļus, es minēšu tās pozitīvās ietekmes, pirmkārt, samazinās asiņošanas daudzums, samazinās mazasinīgo sieviešu skaits, tālāk, attiecībā par onkoloģiju – samazinās olnīcu cistu skaits, samazinās olnīcu vēžu skaits – statistiski pierādīts. Samazinās dzemdes miomu skaits lietojot ilgāk par 5 gadiem, ir ostioporozes profilakse, ir ļoti daudz pozitīvo momentu, par kuriem iedzīvotāji nezin. Līdz ar to šeit neviens ārsts nenozīmē tām pacientēm, kurām nedrīkst nozīmēt. Ir arī tādas, bez šaubām.

Ingus Bērziņš: Vai „Papardes zieds”, kurš plašākai sabiedrībai tomēr ir pazīstams kā tie prezervatīvu dalītāji piekrīt šim pozitīvajam raksturojumam?

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es piekrītu tam, ka hormonālajai kontracepcijai ir savas pozitīvās puses un protams ir savi blakus efekti. Tas ir princips pie kā vienmēr ir pieturējies „Papardes zieds”, kad runājot par kādām metodēm viņš runā gan par pozitīvajām, gan par iespējamajām blakus parādībām.

Tas ko mēs ļoti vēlamies uzsvērt, šajā gadījumā hormonālā kontracepcijas no mūsu puses, iesakām sievietēm ar stabilām attiecībām – sievietēm, kam ir stabils, uzticams partneris, kurām samazinās risks līdz minimumam saslimt ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Tādā gadījumā ir jālieto citas kontracepcijas metodes un tāpēc es viennozīmīgi negribu teikt, ka „Papardes zieds” vai kādas citas farmācijas firmas vēlētos teikt sievietēm, ka jums ir jālieto tieši šīs metodes.

Tas ko dara farmācijas firmas un arī „Papardes zieds”, runājot par kontracepciju kā tādu, viņi informē sievieti, ka pastāv šī iespēja izvēlēties un tā ir tava izvēle doties pie ārsta un izrunāt, kura metode tev ir vispiemērotākā. Tas ko es vēl gribēju akcentēt, ka paradoksāli, bet vislielākais abortu skaits ir veikts sievietēm vecumā no 20-29 gadiem – tās ir lielāko tiesu izglītotas, augstskolu beigušas vai studējošas sievietes, un tomēr šī izvēle ir aborts. Vai tomēr mums vairāk nav jāstrādā pie viņām, domājot par to, acīm redzot, vai nu viņu interese par kontracepciju ir pārāk maza, vai arī ir kādi citi dažādi aspekti. Es domāju, ka jebkura veida informācija un runāšana, un aktualizēšana ir ļoti nepieciešama.

Ingus Bērziņš: Te mēs atkal esam atpakaļ pie izglītošanas tēmas. Mēs tūlīt arī to turpināsim, es gribētu parādīt vienu fragmentu no šīs dienas diskusijas internetā, kas šodien bija īpaši aktīva un to brīdi, kad es devos uz studiju Zaķusalā, bija aptuveni 400 lasītāju atsauksmes, kas ir šī te raidījuma līdzšinējais rekords, kas parāda, cik ļoti nozīmīgs šis temats ir sabiedrībā. Lūdzu video.

„Mani šokē situācija, kad sievietēm nav nojēgas, kas tas ir - aborts. Kādiem konkrētiem riskiem viņas sevi pakļauj. Medicīnas darbinieku attieksme arī ir formāla un abortus atbalstoša. Rezultāts - sieviete ar augstāko izglītību, labi pelnoša, izvēlas veikt abortu līdzīgi kā manikīra procedūru un pieceļoties no galda tūlīt to nožēlo.... Pie tam - vīrietis vēlas šo bērnu!”

Nu nevar būt, ka tie 14 tūkstoši gadā un agrāk vēl vairāk ir tās nelaimīgi iekritušās, acīm redzot ir kaut kāda diezgan liela proporcija, kur kā ciniski izteicās lasītājs – aborts ir jau tas pats, kas manikīra izdarīšana”. Varbūt jūs varētu paraksturot, cik lielas ir šīs proporcijas?

Nellija Lietuviete: Es domāju, ka atgriežoties pie šī izglītības jautājuma, jā, sievietes bieži vien vieglprātīgi izvēlas šo manipulāciju un vēl viena tendence par to mēs nerunājām ir ļoti liela grupa sieviešu, meiteņu, es pat nevaru nosaukt, jauniešu no 14-19 gadiem, kas pārsvarā pārtrauc pirmo grūtniecību. Ko nozīmē no 14-19 gadiem? 14 gadi tā ir 8-9.klase un kā skolās notiek šo bērnu izglītošana?

Man dēls tagad ir 10.klasē un ne šajā, bet gan gatavojoties citam raidījumam, es viņam jautāju – ko jums runāja skolā 9.klasē par kontracepciju. Atbilde bija – neko, jo skolotāja pati par to kautrējās runāt un es paskatījos viņa bioloģijas darba burtnīcu, kur es neatradu, kā šīs 9.klases burtnīcā izskatās grūtniece un cik daudz jautājumi ir veltīti kontracepcijai. Tas ir vecums, kad jaunieši stājās aktīvās seksuālās attiecībās – viņi nav gatavi, jo pirmkārt, nav gatavi runāt skolotāji, vecāki arī ne vienmēr ir gatavi, un es domāju, ka šeit ir gan sabiedrisko, gan skolotāju, gan jeb kuru iestāžu uzdevums maksimāli izglītot tautu.

Ingus Bērziņš: Ko saka sabiedriskā organizācija? Tikko aprakstītā situācija izklausās pēc tādiem krietniem padomju laikiem – “u nas seksa ņet”!

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no skolas un no tā, kāds ir skolotājs. Situācija valstī kopumā izskatās sekojoša. Veselības mācībā kā obligātais priekšmets ir 5. un 8.klasē, savukārt vidusskolā tas ir izvēles priekšmets – tas nozīmē to, ka vecumā, kad cilvēks stājās, vai ir gatavs domāt par šīm attiecībām, viņam vairs nepienākas informācija un viss ko viņš uzzina ir atkarīgs no viņa paša iniciatīvas un tieši tāpēc „Papardes zieds” no 1996.gada veic tādu programmu kā vienaudžu izglītība, kad jaunietis iet pie jaunieša un runā par dažādām kontracepcijas tēmām, gan arī attiecību tēmām – atkarībā no tā, kāds ir vecums. Ja tā ir 7.klase, tad viennozīmīgi runās par savstarpējām attiecībām, kā viņas veidot pozitīvas, nebūt nerunās par seksuālām attiecībām, par konktracepciju un grūtniecību, bet ja tā ir vidusskola, tad mēs runājam par jautājumiem, ka interesē jauniešus.

Ingus Bērziņš: Rezumējums – ja vājais posms ir pedagogi – apejam. Cits nekas neatliek?

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es gribu teikt, ka ļoti lielā mērā veselības mācības skolotāji, vai audzinātāji paši aicina „Papardes ziedu”, jo viņiem, acīm redzot, ir grūti runāt par šīm tēmām, vai varbūt ka viņi jūt, ka viņi nevar runāt tik plaši kā jauniešiem tas būtu nepieciešams un tālab viņi aicina mūs – jauniešus, kas var, tieši tāpēc, ka viņi ir jaunieši – vieniem nav šī te savstarpējā barjera tik liela, kā ja ir pieaugušais un jaunietis. Tātad, var pajautāt daudz vairāk jautājumus un izrunāties daudz atklātāk, līdz ar to uzzināt to, kas varbūt ir nepieciešams.

Ja ir kāds jaunietis, kas ir interesantāks, varbūt savā ziņā līderis, ja viņš ir atnācis līdz tevīm un vada nodarbību un ja viņš pasaka – ir jāpadomā par konktracepciju, ja esi nolēmis, ka beidzot ir laiks uzsākt seksuālās attiecības, tādā gadījumā, varbūt viņš aizdomāsies vairāk, nekā ja šis padoms būs no pieaugušā puses – tad tas padoms liksies vairāk kā vecāku morāle vai norādījumi.

Nellija Lietuviete: Es arī piebildīšu, jo veicot šo operāciju, pie mums jau atnāk rezultāts, sekas. Ir ļoti grūti iespaidot šo lēmumu – praktiski neiespējami. Kas mēs jautājam sievietēm – vai jūs zināt visus riskus, jūs ziniet, ka var būt tas, tas, un tas, ka beigās variet nomirt? Viņas ar asarām acīs, dažreiz, neatsakās veikt šo abortu. Ļoti reti kuras pieceļas, aiziet risināt savas ģimenes problēmas un pēc divām dienām atnāk atpakaļ. Tādēļ, es domāju, ka mēs redzam jau rezultātu.

Ingus Bērziņš: Skolas nav vienīgais no tā pasākuma kompleksa, ko valsts varētu darīt abortu skaita samazināšanai, tāpēc es piedāvāju trešo un pēdējo citātu no tautas balss šīvakara raidījumā.

„Man šķiet, ka viena no galvenajām problēmām ir sapratne par mūsdienīgu kontracepciju un tās pielietošana. Galu gala - ja nevēlies bērniņu šobrīd, tad izvēlies, kā visdrošāk izsargāties. Lai neiznāk tā, ka gandrīz uz katru piedzimušo bēbi, viens tiek nokauts. Un kontracepcijas izvēle ir tik plaša - tabletes, spirāles, prezervatīvi utt. Eiropā ir valstis, kur trūcīgākiem pilsoņiem valsts dotē hormonālās tabletes vai nelabvēlīgām ģimenēm - prezervatīvus. Varbūt arī tas ir viens variants mūsu valstij?”

Tad, kad mēs gājām studijā iekšā, es pieminēju, ka mums ir tāds ministrs Baštiks – bērnu un ģimenes ministrs – un jūs, būdama speciāliste, teicāt, ka jums līdz šim nav bijis īsti priekšstats ar ko viņš nodarbojās. Vai te mēs neredzam tādu vājo posmu, ka valsts ar vārdiem ir par ģimenes un bērnu lietu sakārtošanu un darba trūkst?

Nellija Lietuviete: Es ceru, ka mēs dzirdēsim ko viņš dara un kādi ir rezultāti, cerība vēl nav zudusi, vismaz tagad es tiešām nevaru pateikt, kādā virzienā šī darbība notiek, būdama speciāliste.

Ingus Bērziņš: Darbības ko minēja lasītājs – skatītājs, par to, ka valsts varētu kaut kā iesaistīties šajā pretapaugļošanās medikamentu dotēšanā...?

Nellija Lietuviete: Saprotiet, es domāju tā, ka bez šaubām – tā ir jauniešu, bet mums ir tik daudz to vajadzību un tas ir valstij jāizlemj – tās ir prioritātes.

Edīte Kaņepāja-Vanaga: Es varu minēt, tad kad tika izstrādāts reproduktīvās veselības likums, bija priekšlikums dotēt sekojošas grupas – jauniešus līdz 18 gadiem, sievietes pēc dzemdībām – gadu vai trīs mēnešus un pēc aborta izdarīšanas, un kā arī kā varbūtējas – sociāli nenodrošinātās grupas. Bet diemžēl, finansiālu trūkumu dēļ šis ierosinājums netika akceptēts, bet tas ka šī ideja ir bijusi un pastāv visu laiku – tas ir fakts un tas jau ir pozitīvi.

Ingus Bērziņš: Bet ko rāda tā statistika, vai no tā par ko mēs līdz šim runājām, neizriet, ka mums ir mazliet cita situācija, ka patiesībā tie sociāli nelabvēlīgie nav tie galvenie abortu veicēji?

Nellija Lietuviete: Grūti pateikt, bet ko es jums varu minēt, pagājušajā gadā, man bija iespēja savām pacientēm piedāvāt normālu, par brīvu, ar izmeklēšanu kontracepcijas metodi. Vienu no. Un meklējot šo pacienšu grupu, viss interesantākais bija tas, ka jūs piedāvājat, es ņēmu šīs abortu vēstures, kur ir daudz abortu, daudz bērnu, kas varētu būt sociāli nelabvēlīgā ģimene, tad es saskāros, kad ļoti daudz cilvēki atsakās no šī kontracepcijas veida un uz jautājumu kādēļ, viena atbildēja – man vīrs neļauj, man nevajag, man tā pat labi.

Ingus Bērziņš: Te mēs atkal nonākam atpakaļ pie izglītības. Paldies, raidījums izskan, paldies skatītājiem, uz tikšanos pēc nedēļas tiešā ētera diskusijā „Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form