Diskusija: Kas kavē efektīvāk aizsargāt bērnu tiesības?

Un, lūk, te viņas abas ir: Valsts bērna tiesību aizsardzības centra direktore Ineta Ielīte un “Glābiet bērnus” vadītāja Ingūna Ebela!

Tuvāko pusstundu varbūt nerunāsim par metodikām, kas pētī, cik nelaimīgi ir bērni, un to, kāpēc šīs metodes atšķiras, ja reiz ir oficiālais un alternatīvais ziņojums. Runāsim par to, kāpēc tad joprojām, kad pagājuši 12 gadi, mēs runājam, ka kļūst sliktāk un sliktāk. Un kādi tad ir tie mehānismi, kā darīt bērnus laimīgākus.

Tomēr sākumā varbūt tomēr es lūgšu jums pateikt, lai skatītājiem būtu izpratne, kas ir tie ziņojumi - alternatīvais, oficiālais? Kam viņi tiek taisīti, kam būtu no tiem jāmainās, kāda ir to jēga?

Inete Ielīte: Valsts bērna tiesību aizsardzības centram ir pienākums reizi piecos gados caur Ministru Kabinetu iesniegt ANO Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par to, kā valstī tiek izpildīta ANO Bērnu tiesību konvencija. Šis ziņojums pirmo reizi tika diskutēts ANO Bērnu tiesību komitejā pirms gada 2001.gada janvārī. Šis ziņojums ir ļoti būtisks, jo tas atskatās uz nopietnu laika periodu, tā pat tā ir parastā ANO procedūra, ka papildus valsts ziņojumam sabiedriskās organizācijas tiek aicinātas iesniegt savu ziņojumu.

Ingus Bērziņš: Un tas ir mūsu aprunātais alternatīvais ziņojums?

Inete Ielīte: Bet ne šis, par kuru iet runa šodien. Sabiedriskās organizācijas, piemēram, Eiropas Savienības valstīs, strādā, sadarbībā ar dažādiem partneriem, un sagatavo savu ziņojumu, balstoties uz tiem pašiem informācijas avotiem, gan valstij, gan dažādām ANO aģentūrām, respektīvi- no oficiālās statistikas. Atšķirība šādos ziņojumos ir pieejā. Ja valstij ir jāparāda, cik daudz ir valstī izdarīts un ne tikai valsts līmenī, likumdošanā, ko ir padarījuši parlamentārieši, kā arī pašvaldībās, kas ir izdarīts, tad sabiedriskajām organizācijām ir jāpasaka, kas tad nav līdz galam padarīts, ko varētu padarīt, bet visiem jārēķinās ar, kā to nosaka ANO Bērnu konvencija par bērnu tiesībām, valsts ekonomiski sociālo stāvokli.

Ingus Bērziņš: Es saprotu, ka tas ir mājiens uz jūsu sagatavoto ziņojumu. Kādu tad Jūs izmantojāt statistiku?

Inguna Ebela: Es gribētu precizēt un pateikt par valsts, kā arī par mūsu sabiedriskās organizācijas alternatīvo vai konventāro valsts oficiālo ziņojumu. Vispirms jau sāksim ar to, ka katrai valstij ir jāsagatavo sākotnējais ziņojums, un tas ir jādara divu gadu laikā, kopš valsts ir ratificējusi ANO konvenciju par bērnu tiesībām. Respektīvi- Latvijai tas būt jāiesniedz jau 1995.gada sākumā.

Tolaik vēl neeksistēja Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs, bet bija Bērnu tiesību aizsardzības centrs. Tālāk šīm peripetijām turpinoties, ziņojums tika sagatavots, taču šo ziņojumu dažas ministrijas noraidīja un, sakot, ka tas esot pārāk ass, kurā mēs bijām ieguldījuši diez gan lielu darbu, jo ziņojums 1995.gadā bija sagatavots iesniegšanai.

Tālāk, tik tiešām ik pa pieciem gadiem šis ziņojums ir jāsniedz, bet teiksim tā, ka sākotnējo ziņojumu Latvijas valdība iesniedza tikai 1998.gadā. Ik pa brīdim mums sabiedriskajiem bija jāiet virsū un jālūdz taču beidzot pildīt procedūru un iesniegt savu ziņojumu, kas gadu gadiem netika darīts. Kuriozs jau bija tas, ka 1997.gadā valsts ziņojums tika sagatavots, tas tika pat arī prezentēts, bet Ulmaņa kunga klātbūtnē un visas valsts politiskā zieda klātbūtnē. Un tad, protams, mēs sagatavojām savu, un, kad aizsūtījām un ANO, bija ārkārtīgi interesants moments, ka augstais cilvēku tiesību komisārs izteica savu interesei un, ka noteikti to izlasīs, bet diemžēl īstu darbu pie tā viņi nevarot sākt, jo valsts vēl jo projām nav iesnigusi savu ziņojumu. Sākās tāds īsts riņķa dancis, kur dienas laikā Izglītības ministrija deva uz Ārlietu ministriju un atpakaļ, un uz pārstāvniecību Ženēvā.

Ingus Bērziņš: Es pārtraukšu, lai pajautātu, kāda ir šo ziņojumu taustāmā jēga? Ko ANO var norādīt vai ieteikt pēc ziņojumu saņemšanas?

Inguna Ebela: Tas ir ļoti vienkārši. Abiem ziņojumiem ir milzīga jēga. Kā ANO Cilvēktiesību komisija ir izteikusies, jo demokrātiskāka valsts, jo šie ziņojumi ir tuvāki viens otram, atšķirības ir mazākas. Savukārt tās valstis, kas bijušas vai nu diktatūras iespaidā, vai cietušas no okupācijas sekām, šeit šie ziņojumi diemžēl ir stipri atšķirīgi.

Ingus Bērziņš: Tāpēc ka valsts grib izlikties labāka nekā ir...?

Inguna Ebela: Jā. Tas ir gluži saprotami, jo cilvēki baidās tikt izslēgti no šī Eiropas paplašināšanas procesa.

Ingus Bērziņš: Vai varam bērnu tiesību dēļ tikt izslēgti no sarunām?

Inguna Ebela: Varam gan. Jo Rumānijai un Bulgārijai arī šī iemesla dēļ ir atteikta līdzdalība Eiropas paplašināšanās procesā līdz 2007.gadam.

Ingus Bērziņš: Nu tad jādod vārds Ielītes kundzei. Ko jūs sakiet – es sabiezināšu krāsas – par pārmetumiem par “Potjomkina sādžu”?

Inete Ielīte: Vispirms es gribu teikt, tā, kā 1994.gadā Valstī nebija nevienas valsts iestādes, kurai būtu uzticēts šo ziņojumu gatavot. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, to valsts un nevalstisko organizāciju ziņojumiem ir būtiska nozīme ir tieši valstij iekšēji un nevis ārēji. Jo ANO Bērnu tiesību komiteja ir tas instruments, tie ir eksperti, kas pasaka, kur valstij būtu jāvirzās uz ko būtu jāpievērš lielāka uzmanību.

Inguna Ebela: Ko nozīmē iekšējā nozīme, ne ārējā...? ANO pasaka- tātad ir tā ārējā nozīme. Tieši ārpuse pasaka, kur mums jāvirzās ar 26 rekomendācijām, no kurām tikai 3 ir pozitīvas. Kāpēc nevarēja būt otrādi?

Ingus Bērziņš: Šajā brīdī es atļaušos pārtraukt šo vēsturisko ekskursu, un novienojamies par to, ka ir šie divi ziņojumi, divas pieejas, no kurām viena ir tā pozitīvākās krāsās krāsota, otra – negatīvākās. Šodien internetā mēs aicinājām sabiedrību izteikties par to, kā viņi domā, vai šobrīd kļūst sliktāk vai labāk ar bērnu tiesību aizsardzību Latvijā?

Vai tavuprāt pēdējos gados Latvijā bērnu tiesību aizsardzība ir...

Uzlabojusies - 21%
Pasliktinājusies - 20%
Nekas nav mainījies - 59%

Ingus Bērziņš: Lūdzu nelielu komentāru, kā tas izskatās.

Inete Ielīte: Es domāju, tas, kas ir noticis ir ļoti nozīmīgs. Un ja 1998.gadā tika pieņemts Bērnu tiesību aizsardzības likums, tad tas ir viens liels solis uz priekšu, uz ko arī norāda šī ANO Bērnu tiesību komiteja. Tā pat komiteja norāda, ka ir lieliski, ka ir izveidots Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs, un lūdza nostiprināt šo centru, piešķirot gan finanses, gan cilvēku resursus. Es gribu atgādināt, ka šis likums diemžēl netiek pildīts kaut vai attiecībā uz mūsu iestādi. Mums nav republikas rajonos un pilsētās bērnu tiesību inspektoru, kas ļautu ikdienas pārraudzīt bērnu stāvokli un vietām, pašvaldībās, sadarbojoties ar pašvaldībām, lai bērniem būtu drošāk.

Ingus Bērziņš: Par to, ko mēs varam ietekmēt, un kur mēs rodam kaut kādu pretsparu kaut vai pašvaldībās vai kādās citās iestādēs, par to mēs droši vien vēl runāsim atlikušo raidījuma daļu. Ebelas kundze droši vien grib teikt, ka nejau tas, ka mēs likumus pieņemam ir tas pozitīvais un tas uz ko mums būtu jāatskaitās pasaulē, bet lai viņi aizbrauc uz Aleksandrovas vai Veģu bērnu namu...

Inguna Ebela: Nē, es domāju to, ka likuma sakārtošana ir ārkārtīgi nozīmīga lieta, un tiešām ANO valdības delegācija tika uzlielīta šajā jomā. Bet tas ir arī lielā mērā pateicoties tam, ka sabiedriskās organizācijas ir gadu gadiem nākušas virsū ar saviem uzrakstītajiem likumu priekšlikumiem, kuri tiešām bērnu tiesību jomā ir pieņemti.

Bet es vēl gribu teikt, šo te DELFI lietotāju vērtējumu, jā, redziet, mūs pašus satriec tas, ko mēs, faktiski, atklājām un parādījām savā ziņojumā (es negribu teikt, ka mēs šeit būt kaut kādi ienaidnieki tāpēc Latvijā), bet to varēja izdarīt daudz agrāk. Situācija ir tāda, ka neviens valsts līmenī nebija ziņojis par Latviju valsts līmenī darījis, salīdzinājumā ar mūsu kaimiņu valstīm - ar Lietuvu un Igauniju, bet, protams, arī kontekstā ar Eiropu. Pirmā tāda bezdelīga bija UNICEF pētījumu centra darbs “Pārejas 10 gadi”. Tur Latvija patiešām... man ir līdzi salīdzinājumam dažas lapas...

Ingus Bērziņš: Varbūt kādus trīs galvenos piemērus miniet...

Inguna Ebela: Tas ir tas, ka Latvija ir pirmā vietā šo 27 Austrumu un Centrāleiropas valstu kontekstā (izņemot bijušās pārējās padomju republikas), tā sanāk 15 valstu starpā Latvija ir pirmā vietā zīdaiņu mirstības ziņā, pirmā vietā māšu mirstības ziņā, pirmā vietā bērnu no 0 līdz 5 gadu vecumam mirstības ziņā, pirmā vietā puiku tīņu mirstības ziņā, pirmā vietā ļoti daudzos negatīvos rādītājos. Mēs esam pirmā vietā Eiropā difterijas ziņā, ir samazinājusies saslimstība ar ērču encefalītu, bet jo projām mēs esam vienā no pirmajām vietām, vienā no pirmajām vietām esam arī saslimstībā ar tuberkulozi. Ja pirms 10 gadiem bija 51 gadījums, tajos “šausmīgajos, drūmajos laikos”, tad tagad 175 gadījumi bērnu ar tuberkulozi katru gadu. HIV/AIDS piecu gadu laikā auga 20 reizes!!!

Ingus Bērziņš: Paldies. Paliek sliktāk un sliktāk, ja tā varētu teikt...

Inguna Ebela: Kaut kas paliek labāk, piemēram, sociālās palīdzības dienesti, likumi pilnveidojas...

Ingus Bērziņš: Par ko jūs nobalsotu, ja jums liktu? Paliek sliktāk, labāk, tāpat...?

Inguna Ebela: Nevar uz to viennozīmīgi atbildēt. Var teikt, ka ir potenciāls, bet ir jāstrādā, ir beidzot jānofiksē, kas pie šis lietas strādās, vai tiešām šīs ANO rekomendācijas, un pilnīgi pareizi, ka centram ir teikts, jābūt lielākām finansēm un inspektoriem, bet tai pat laikā jābūt kādam, kas veido šo valsts politiku, kas iziet ārā un pasaka: lūk, Lietuva un Igaunija - mēs esam tālu astē tām. Mums ir viens un tas pats maciņš, mums ir vieni un tie paši cilvēki ar niecīgām atšķirībām. Bet Lietuvā un Igaunijā teiksim veselības parūpē ir situācija, ka visu sedz valsts apdrošināšana, ja. Igaunijā ir privātās kompānijas, Lietuvā- publiskās, valsts. Latvijā tieši otrādi 80% cilvēku 2000.gadu pašā sākumā bija spiesti maksāt paši vai nu pilnu maksu, vai daļēji.

Ingus Bērziņš: Tagad no konkrētiem piemēriem pie problēmsituācijas kopumā. Es atļaušos, Ielītes, kundze, droši vien tāds cilvēks, kas īpaši neorientējas valsts pārvaldes sistēmas iekārtojumā, kad viņš dzird vārdus “Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs”, viņš arī domā, ka šie ir tie cilvēki, kuriem maksā algu, lai viņi sakārtotu šo politiku. Ēbeles kundze tikko saka par difteriju, AIDS, pusaudžu mirstība utt., pastāstiet jūs, kur neveicās, kāpēc neveicās?

Inete Ielīte: Es tiešām gribu pateikt to, ka, ja kaut kur, vienalga kādā dokumentā ir vārds bērns, visi uzskata, ka tā ir mūsu atbildība. Tas ir ļoti aplami. Vispirms es gribētu paskaidrot, varbūt Ebelas kundze nav tam pievērsusi uzmanību, un klausītāji to nezin, ka ANO konvencijā par bērnu tiesībām bērnu tiesību principi ir noteikti sekojoši: vispirms katram bērnam ir tiesības uz izdzīvošanu, un šeit ir runa gan par pajumti, gan ēdienu, gan par dzeramo ūdeni, gan medicīnas aprūpe utt.; otrs, bērnam ir tiesības uz attīstību, izglītību un jaunradi utt.; trešais lielais stūrakmens konvencijai ir bērna tiesības uz aizsardzību, kas nozīmē, ka visi tie bērni, kas ir īpašās riska grupās, piemēram, kurus audzina viens pats vecāks, vai kurš ir nokļuvis bērnu namos, tie ir šie aizsardzības subjekti. Un ceturtais akmens ir bērnu līdzdalība, līdzdalība tajos lēmumos, kas attiecās uz viņiem, piemēram, ģimenē, vai mēs brīvdienas pavadīsim pie televizora, vai iziesim ārā, skolās tas ir skolēnu līdzpārvaldēs, sabiedriskās organizācijās, kā arī lēmumu pieņemšanas procesā, diskutējot ar politiķiem.

Ingus Bērziņš: Jūs gribiet teikt, ka tajā brīdī, kad Ebelas kundze sāk runāt par tādām lietām kā zīdaiņu mirstība utt., tas īstenībā nebūtu tas, kas būtu jāaplūko ziņojumos par bērnu tiesībām?

Inete Ielīte: Tas ir jāaplūko ziņojumos par bērnu stāvokli, bet nevis par bērnu tiesībām. Jo bērnu stāvoklis, šo politiku var veidot un ietekmēt atbilstošās komisijas, Saeimā, piemēram, darba un sociālo lietu komisija, Veselības aizsardzības apakškomisija, Labklājības ministrija, Labklājības ministrijas pakļautības iestādes- gan “ AIDS profilakses centrs”, gan “Narkotiku profilakses centrs”. Visas tās ir tās iestādes, kurām ir katrai specifisks savs uzdevums, par ko tai ir jārūpējas, lai tas būtu no valsts līdz pat bērnam izpildīts. Tas, kas ir jādara mums, mums jābūt tiem, kas analizē un parāda šo situāciju, ko mēs arī darām gan ANO līmenī, gan valstī, gan arī tajos brīžos, kad bērnu tiesības ir pārkāptas, mēs iejaucamies.

Ingus Bērziņš: Kas ir tas, kurā brīdī jūs tiekiet nobremzēti?

Inguna Ebela: Es vienkārši nevaru mierīgi noklausīties, kur tad ir tas izanalizētais? Labi, es saprotu, ka mums nav jāpēta skaitļi. Bet kāpēc nav izanalizēts tieši tas moments, ka Lietuvā un Igaunijā, Latvijā pie vienādiem ekonomiskiem apstākļiem visi šie skaitļi ir daudz sliktāki. Nu, taču ir tā analīze. Un nav jau tikai par veselību... Nu, kāpēc Igaunijā visiem bērniem no 4 klases būs tagad brīvpusdienas? Kāpēc Latvijā nav? Kāpēc Igaunijā katrs bērns saņem skolas pabalstu, sākot gadu?

Ingus Bērziņš: Mēs varētu uzskaitīt un uzskaitīt....

Inguna Ebela: ...Bet tā ir tā analīze! Kādēļ tas tā ir? Un es varu pateikt, kādēļ tas tā ir tagad. Tādēļ, ka mums šī valsts politika nav veidota. Tādēļ, ka neviens līdz šim Latvijā to nav pateicis!

Ingus Bērziņš: Ir kādā valstiska struktūra, kurā tai politikas veidošanai būtu jākoncentrējas?

Inguna Ebela: Nu, bet tā tiešām ir Ielītes kundzes vadītā iestāde, jo tā ir augstākā valsts politikas veidotājinstitūcija bērnu tiesību jomā. Citas lieta, ka Ielītes kundzei to nedod brīvi darīt. Tas gan ir fakts. Jo viņi ir vienas Izglītības pakļautībā, kur es varu saderēt, ka, ja Ielītes kundze būtu pilnīgi neatkarīgs cilvēks, un viņai nebūtu jārēķinās ar to, ka Ministru Kabinets var dot kaut kādus aizrādījumus par ne sevišķi labvēlīgu faktu minēšanu vai izpaušanu, es pieņemu, ka viņa noteikti rīkotos savādāk.

Ingus Bērziņš: Vai jums šī neatkarība ir vajadzīga? Vai tas ir tas bremzējošais šķērslis, kāpēc ar pabalstiem ir tā kā ir, ar brīvpusdienām tā ir utt...?

Inete Ielīte: Es nezinu, vai mēs šajā vakarā varam pārrakstīt Latvijas Republikas Satversmi un Ministru Kabineta iekārtas likumu, kur ir skaidri noteikts, kas veido politiku valstī, bet es vēlreiz gribu teikt to, ka tas, ko norādīja arī ANO Bērnu tiesību komiteja, ka ir jāpārrauga process, ir jāpalīdz bērniem individuālos gadījumos, tāpēc centram ir vajadzīgi papildus resursi. Un ir vajadzīgs valstij, pēc ANO Bērnu tiesību komitejas domām, politisks atbalsts. Centrs ir darījis visu, lai izglītotu sabiedrību, aicinājis, piemēram, Francijas bērnu ombudsmeni, Dānijas bērnu ombudsmeni, tātad tika izveidota šāda iestāde, un tas ir politisks lēmumus, ko pieņem tikai politiķi.

Ingus Bērziņš: Bet bez lielām pārbīdēm jūs uzskatāt, ka jūs nevarat šeit sapulcēt, piemēram, pašvaldību policiju, vēl kādus, kas cīnās pret AIDS utt., un pateikt viņiem, ka, es taisu bērnu politiku, tagad klausieties...

Inete Ielīte: Mēs ikdienā daudzas reizes dienā sasaucam daudzas sanāksmes. Un tās, kas parasti ir pašvaldībās un ne vienmēr sanāk vienā vietā, bet lai atrisinātu vienu bērnu tiesību pārkāpumu, vienalga, vai tas būtu par atslēgtu elektrību un bērns, kuram nav vēl gadiņš palicis ir bez elektrības piektdienas vakarā, kad visas iestādes jau savas durvis ir aizslēgušas, bet kā gadās mums vienmēr iznāk darbs vakaros... Beidzot ar to, ka dažādu jautājumu risināšanai mēs regulāri sasaucam starpministriju darba grupas. Mēs sasaucam sabiedriskās organizācijas un strādājam tikai kopā. Galvenais ir nevis saukt un strīdēties par skaitļiem....

Ingus Bērziņš: Ir jāpiespiež viņus strādāt, nevis jāstrīdas par skaitļiem...

Inete Ielīte: Jā.

Ingus Bērziņš: Ņemot vērā mūsu pašu Interneta diskusiju, kur viens no mūsu lasītājiem raksta: “Vai kāds ir informēts, ka daudzās pašvaldībās par pat ļoti nelabvēlīgām ģimenēm, kur bērni ir izsalkuši un cieš no vardarbības, neviens neliekās ne zinis, tāpēc, ka pašvaldībās ir vieglāk pievērt acis, jo viņām nav to līdzekļu.”

Inete Ielīte: Pirmais pienākums katram pilsonim ir ierakstīts, ka 24 stundu laikā viņam ir jāziņo kompetentām iestādēm, ja bērns ir briesmās. Ir jāziņo policijai, var ziņot mūsu centram, mēs reaģēsim. Nedrīkst teikt šādus vārdus un nedarīt neko. Tā ir absolūti nepieņemama pozīcija. Diemžēl sēžot Rīgā ne Ebelas kundze, ne Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs nevar redzēt katru bērnu, kas arī nav iespējams.

Ingus Bērziņš: Labs aspekts. Varbūt nav jārunā par finansiāliem un tiesiskiem aspektiem, ja mums tas budžets ir čābīgs, varbūt jārunā par to, kāpēc sabiedrība ir tik inerta?

Inguna Ebela: Sabiedrība ir sabiedrība. Tā ir tāda, kāda ir. Valsts iestāde ir arī tāda, kāda ir, bet ir kritēriji, kādai tai vajadzētu būt. Es domāju, ka nevajag saukt daudzas mazas sanāksmes par katra bērna individuāliem gadījumiem, es domāju, ka centrs ir tas, ka, ja tas redz, ka ejam uz katastrofām, ka aiz mums ir tikai Rumānija un Bulgārija, tad centram ir jāsauc tā lielā sanāksme, ja tas ir valsts centrs un tā noteikumos ir rakstīts, ka tas ir valsts politikas veidotājs. Ir rakstīta nolikumā šāda frāze, tādēļ jums būtu jāaicina kopā šīs te ministrijas un jāziņo par to reālo katastrofālo situāciju, un jādomā visiem kopīgi, ko darīt. Tas ir tas, kas centram ir priekšā, un centram vajadzētu lielāku neatkarību, lai tas to varētu darīt.

Ingus Bērziņš: Jūs arī ar savu nevalstiskās organizācijas statusu esiet šādu iniciatīvu izteikusi, vai arī mēģinājusi redzēt tādu, un centrs to nedara? Aicinot visus kopā un, ja mēs te pieņemam kādu politiku, kas pēc likuma skaitās valsts programma bērnu stāvokļa uzlabošanai, vai bērnu politika tam vai tam gadam, jā, lai tiktu sākts strādāt! Lai pašvaldības cīnās par kādiem saviem līdzekļiem, viņiem ir pašvaldību izlīdzināšanas fonds, varbūt mainām kaut kur finansējumu, ieviešot budžetu ieņēmumu pusē kaut kautu mērķieņēmumu, kā tas ir ar degvielas akcīzi, kas aiziet autoceļiem, tā kaut kas varētu aiziet tieši bērnu tiesību aizsardzībai.

Inguna Ebela: Mēs tieši to esam darījuši tagad. 4.jūnija pasākumā Saeimā, kuru ierosināja, Aija Barča, kur 4 komisijas sanāca apvienotajā sēdē, mēs ar to ziņojumu bijām tur, bija aicināts arī augstskolu rektori, mācību spēki un sūtņi, lai pateiktu, kāda ir šī situācija, lai pateiktu, ka kaut kas bērnu tiesību aizsardzībā ir jādara, ka ir vajadzīgs tas ombuds, ka ir vajadzīgi centram lielākas darba iespējas, reālas darba iespējas, ka ir šajā visā sistēmā kaut kas jāmaina.

Ingus Bērziņš: Vai abas nevarētu man un skatītājiem paskaidrot, kāpēc tikai tagad, kad esam jau pie Rumānijas, kas traucēja visus šos gadus?

Inete Ielīte: Es atvainojos... Ja mēs izlasa trīs lapaspuses un pasakām, ka Latvija ir tur vai tu, tas ir absurds teikt, jo tabulās tiešām katrā lietā Latvija ir citādā vietā. Citur Latvija ir sasniegusi labākus rezultātus, ko dažas labas valsts, kas ir tuvāk Eiropas Savienībai vai pat par kādu Eiropas Savienības valsti, piemēram, Portugāle.

Piemēram, tāda koeficienta ziņā, kas parāda atšķirību starp tām ģimenēm, kurām ir vairāk ienākumu un kur mazā, respektīvi – nevienlīdzība sabiedrībā, mēs varam teikt, ka Eiropas Savienības valstīs sabiedrība ir daudz nevienlīdzīgāka. Mums būtu jādara viss, lai to nepieļautu, jo katrai ģimenei, kurā ir bērni, ļoti būtiska ir valsts palīdzība, un Ministru Kabinets ne tik sen pieņēma valsts politiku bērniem ģimeņu un bērnu atbalstam, un, lai atrastu līdzekļus, nāksies ļoti daudz lauzīt galvas, jo tiešām tas maksā ļoti, ļoti daudz. Un visi gan Ebelas kundze, gan citas sabiedriskās organizācijas, vel jo vairāk valsts institūcijas vēlētos izdarīt vairāk un vairāk, tikai diemžēl sociāli ekonomiskā situācija neļauj plānot tik lielus līdzekļus.

Ingus Bērziņš: Mums raidījuma laiks ir beidzies, man jādod vārds Ebelas kundzei, ka nerunājušai. Ko jūs prognozējiet, kas tuvākajā laikā var mainīties uz labu, pēc tam, kad jūs 4.jūnijā tam putras katlam esat likusi sākt vārīties.

Inguna Ebela: Ir ANO rekomendācijas, kas saņemtas jau vairāk kā pirms gada, un mums ir jāizdomā, kā tās realizēt. Pirmā un svarīgākā ir tā, ka valstij ir jābūt šai te valsts politikas veidotājai, otrā ir tā, ka valsts nav vīžojusi pārskatīt savu budžetu nez cik gadus, lai noindeksētu pabalstus bērniem un ģimenēm, kādēļ mums ir arī šī situācija ir lielā mērā, trešais punkts ir tas, ka vajag tad veidot komisijas, braukt uz Igauniju un Lietuvu un pajautāt, kāpēc pie viņiem, velns parāvis, - atvainojos – bērni var saņemt medicīnisko palīdzību, bet pie mums 63% cilvēku, kuriem ir divi un vairāk bērni nevar pat atļauties normāli griezties pie zobārsta! Kas tas ir? Kāpēc tas tā ir? Kāpēc pie mums valsts budžets ir nokrities šiem valsts pabalstiem ģimenēm ar bērniem no 8% 1993.gadā līdz mazāk nekā 4% tagad. Veselības aprūpes budžets ir 3,6%, bet Lietuvā tas pacelts par 1,7% un Igaunijā par 2,4%!!

Ingus Bērziņš: Tiešām jāstrādā kopā pie tā. Paldies un uz tikšanos augusta vidū, jo pirmās sezonas “Vērtības. Viedokļi. Vērtējumi.” 18 raidījumi ir izskanējuši. Uz redzēšanos!