Dravnieks uzskata, ka tas ir uzticības jautājums: cik lielā mērā politiķis uzticas ierēdnim, paļaujas, ka ierēdnis ir precīzi sapratis politisko uzstādījumu un, izmantojot ierēdnim pieejamos instrumentus, sasniegs politiķa noteikto mērķi. "Ja politiķis ir nepacietīgs, savā sabiedrības procesu uztverē primitīvs, tad viņam gribas pastumt ierēdni, kurš teic – te vēl ir tādi riski, te vēl jāpadomā... – malā, sakot – es to izdarīšu vienkārši. Tādi ministri Latvijā nav vairākumā, bet diemžēl visai tipiski.." vērtē Dravnieks.
"Nevajadzētu nonākt otrā galējībā – valstī, kur valda juristi un ierēdņi. Taču nevajag iedomāties arī, ka diezgan ievēlēt godīgu politiķi un tas nu labi pārvaldīs valsti," norāda jurists. Ar godīgumu vien nepietiek, jo valsts pārvalde ir daudz komplicētāka un sarežģītāka, nepieciešamas arī zināšanas un specifiskas prasmes, uzsver Dravnieks.
"Mēs te varam uzskatīt, ka esam Vācijas tiesību telpā, bet diemžēl joprojām ar abām kājām diezgan pamatīgi sēžam mongoļu-tatāru tiesību kultūras telpā, kur birokrātija izpaužas kā vilcināšanās, neizlēmība, kukuļu izspiešana..." uzskata Dravnieks. Savukārt mazumā, viņaprāt, gājusi eiropeiskā birokrātija kā attiecīgi apmācīta ierēdniecība. Neviena demokrātiska valsts nav iztikusi bez kompetentiem un motivētiem ierēdņiem, tā ir cienījama profesija, kas prasa zināšanas un pieredzi, uzsver Dravnieks.
"Katra šāda pārmaiņa, nobīdot malā tos, kam ir kaut kāda pieredze, un vietā liekot cilvēkus ar vēl mazāku pieredzi, ir ceļš uz nekurieni. Loģiski tomēr būtu vietā likt cilvēkus, kas ir attiecīgi apmācīti. Valsts pienākums ir ražot ierēdņus kā profesiju," uzskata publisko tiesību speciālists.
Dravnieks uzskata, ka laba pārvaldība kā princips Latvijā nedarbojas, jo neviens politiķis īsti neatbild par valsts pārvaldi kopumā un šobrīd "tīri tehniski" nav nevienas iestādes, kas atbild par civildienestu. "Protams, ja tā, tad katrs ieinteresēts izveidot sev uzticīgu karadraudzi. Jo ministrs pilda uzdevumus tagad, nevis sagatavo personālu nākamajam ministram viņa uzdevumu pildīšanai," atzīst jurists.
"Savulaik bija Valsts reformu ministrija. To likvidēja ar diezgan absurdu pamatojumu – reformu esam pabeiguši, ministrija vairs nav nepieciešama... Bet – pārvaldes reforma nav remonts, kur tu visu vienā reizē nošpaktelē un nokrāso. Valsts pārvaldei sevi visu laiku jāpārbauda un jāuzlabo. Mēs tobrīd šo procesu pametām savvaļā," uzskata Dravnieks.
Vēlāk sākās "pašsakārtošanās pēc saviem principiem" un "radās tādi juridiski kropļojumi valsts pārvaldē kā akciju sabiedrība – Ceļu satiksmes drošības direkcija," klāsta Dravnieks. Jurists pārliecināts, ka akciju sabiedrība ir visnepiemērotākā juridiskā forma, kādā darboties valsts iestādei, jo tajā "faktiski pastāv valdes diktatūra".
"Deviņdesmito gadu otrajā pusē ministrijas tika izdotas konkrētai partijai, konkrētai ekonomisko interešu grupai kā lēnis. Toreiz valststiesību konferencēs to formulēja kā valsts pārvaldes feodalizēšanos. Šodien tas jau izklausās ļoti politkorekti," teic Dravnieks.
Dravnieks, vērtējot valsts pārvaldi Latvijā, izceļ divus lielus posmus: "Pirmais – milzīgais entuziasms 1993.–1994. gadā. Otrs – faktiskais regress, kas sevišķi iezīmējies pēdējos sešos gados." "Katrā šajā lēņu valstiņā izveidots savs dienests, kurš ir lojāls priekšniekam. Civildienesta jēga bija, ka valsts par šā dienesta personu rūpējas un tā ir pasargāta uz mūžu, bet līdz ar to politiskā vadība šo personu nevar tik vienkārši ietekmēt," teic jurists.
"Mūsu valsts problēmas, ko pārmet ierēdņiem, ir politiķu problēmas. Jo tie pieņēmuši lēmumus, ko vajadzētu pieņemt cilvēkiem ar specifiskām zināšanām. Politiķi nosaka mērķi, bet viņi nav tie, kam jālemj, kādā veidā nonākt līdz šim mērķim," uzskata Dravnieks.
Viņš piekrīt, ka civildienests nereti darbojas kā "pakalpiņu dienests". "Tā tas diemžēl ir pašvaldībās. Ja pirms piecpadsmit gadiem tā nebija tiešajā pārvaldē, tad šobrīd tā ir arī valsts iestādēs. Tā vietā, lai attiecinātu civildienestu arī uz pašvaldībām, esam faktiski likvidējuši civildienestu arī valsts iestādēs," saka Dravnieks.
Dravnieks uzskata - tas vedot pie tā, ka vārds "ierēdnis", vārds "civildienests" jau zināmā mērā ir ar tikpat "nelabu piegaršu" kā vārds "politiķis" vai "partija", vai "reformas". "Viss, kas nonāk šeit, Tiesībsarga birojā, ir sācies ar kāda ierēdņa slinkumu, netaisnību vai paviršību," atzīst jurists.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
