Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) atteikusies izskatīt Krievijas pilsoņa Igora Vasiļevska sūdzību par Latvijas atteikumu piešķirt viņam vecuma pensiju par uzkrāto darba stāžu ārpus Latvijas teritorijas pirms 1991.gada, jo Vasiļevskis nebija tiesu informējis, ka vienlaikus saņem pensiju arī Krievijā.
Vasiļevskis sūdzējās ECT, jo uzskatīja, ka ticis diskriminēts pilsonības dēļ. Viņš norādīja, ka 20.gadsimta 50.gadu beigās – 60.gadu sākumā strādāja Ķīnā, līdz 80.gadu beigām – Uzbekistānā, vēlāk pārceļoties uz dzīvi Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iesniedzējs izvēlējās Krievijas pilsonību. 1998.gadā viņam tika aprēķināta vecuma pensija Latvijā. Apdrošināšanas stāžā saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem tika ieskaitīts darba periods Latvijā, bet netika ieskaitīti darba periodi Ķīnā un Uzbekistānā.
Izvērtējot Vasiļevska sūdzības, ECT atzina par pamatotu Latvijas valdības argumentu, ka iesniedzējs negodprātīgi izmantojis Eiropas Cilvēka tiesību konvencijā garantētās tiesības vērsties ar pieteikumu tiesā, jo nebija paziņojis tiesai būtisku informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem, proti, ka kopš 2004.gada saņem valsts pensiju no Krievijas par darba stāžu līdz 1991.gadam gan bijušajās PSRS valstīs, tai skaitā Uzbekistānā un Latvijā, gan arī Ķīnā.
Tiesa atzina, ka informācijai par iespēju saņemt pensiju Krievijā ir būtiska nozīme ne tikai šajā lietā, jo tā ir cieši saistīta ar argumentāciju, ko Latvijas valdība izmantoja lietā "Andrejeva pret Latviju".
Vasiļevskis ir dzimis 1938.gadā Ķīnā. No 1957.gada līdz 1961.gadam viņš strādāja Harbinas pilsētā, bet 1961.gada jūnijā pārcēlās uz dzīvi bijušajā PSRS kā repatriants.
No 1961. līdz 1986. gadam viņš dzīvoja un strādāja Uzbekistānā, bet 1986.gada februārī ieradās Daugavpilī. Latvijā viņš strādājis dažādās iestādēs gan par inženieri, gan atslēdznieku.
Pēc PSRS sabrukšanas 1991.gada decembrī, iesniedzējs, kuram līdz tam bija PSRS pilsonība, palika bez pilsonības un izvēlējās pieteikties Krievijas pilsonībai, vienlaikus paliekot uz dzīvi Latvijā.
No 1991.gada septembra līdz 1995.gada decembrim iesniedzējs nestrādāja, bet pēc tam 1999.gada martam bija elektriķis privātā uzņēmumā Daugavpilī, pēc tam īslaicīgi strādāja Daugavpils pašvaldības uzņēmumā.
1998.gadā Vasiļevskis sasniedza pensijas vecumu, taču Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) atzina, ka viņam nav tiesību saņemt vecuma pensiju, jo darba stāžs Latvijā nesasniedz likumā noteiktos desmit gadus. 1999. un 2000. gadā iesniedzējs sarakstījās ar Labklājības ministriju un VSAA, tomēr minētās iestādes savu lēmumu nemainīja, papildus 2000.gada oktobrī VSAA informēja iesniedzēju, ka viņam ir tiesības katru mēnesi saņemt vecuma pensiju 33,22 latu apmērā. 2004.gada 1.oktobrī iesniedzēja pensija tika paaugstināta līdz 44,10 latiem, lai tā sasniegtu Latvijā garantēto iztikas minimumu.
Iesniedzējs apstrīdēja VSAA lēmumu, taču visas Latvijas tiesu instances sūdzību noraidīja.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
