Ieteikumi augļkoku un dekoratīvo kociņu kopšanai pavasarī  (4)

Koku var apgriezt jebkurā laikā, bet ir jādomā par to, cik daudz to drīkst darīt, lai, nenodarot kokam pāri, panāktu sev vēlamo efektu. Tāpēc visvairāk ar koku veidošanu jānodarbojas pavasarī, pirms tajos sāk aktīvi cirkulēt sulas un plaukt pumpuri. Taču arī te ir daudz jādomā līdzi, jo, piemēram, agrā pavasarī apgriezts bērzs vai kļava sulos un koks tiks novājināts, tas bojā varbūt arī neaizies, bet tiks sakropļots un vēlāk slimos.

Tāpat saduras Indrānu tēva nostāja attiecībā uz to dārza daļu, kas silda dvēseli, ar to, kas pilda maku. Te būtu īsti vietā pieminēt Latvijas divus dižākos augļkopības meistarus Jāni Kārkliņu un Māru Skrīveli, kas dažādos variantos pasaka pamatdomu – Dārzniek, zini, ko dari, neaudzē malku! Latvieša dabā ir ievērot to, lai pie mājas ir pāris savu ābeļu, kas būtu gan skaisti koki, gan dotu arī daudzmaz labu ražu, tāpēc sniegšu nelielu ieskatu dārza sakopšanas filozofijā, kas nav tendēta uz lielražošanā ierastajiem augļu koku veidošanas principiem:

Izgaismojums. Tam ir jābūt pietiekamam un vienmērīgam visā vainaga apjomā. Ja pat nezina, kādas formas vainagus varētu veidot, ieteicams iedomāties centrālo asi, ap kuru veidot uz visām pusēm pēc iespējas proporcionālāku vainagu.

Zaru izgriešana. Katra zara izgriešana ir jāveic iespējami tehnoloģiski pareizi, – gan pareizi izvēloties atstājamos, gan secīgi izņemot izgriežamos zarus no vainaga, ieskaitot zaru atslogošanu, zara izzāģēšanu pakāpeniski, lai nebojātu palikušo koka daļas mizu un atstājamos zarus, izvērtējot ituācijas, kad zars būtu izvācams no vainaga arī pa daļām.

Brūču apstrāde. Ir pieņemts, ka, nozāģējot kokam zarus, brūces ir jāapstrādā līdzīgi kā cilvēkam pēc ievainojuma. Bet kā ir īstenībā? Daudz ir runāts par to, cik svarīgi ir apstrādāt svaigi veiktos zāģējumus iespējami drīzāk pēc zāģējuma veikšanas, nevis, kā nereti ir nācies redzēt – vienu dienu apgriež kokiem zarus, pēc nedēļas tos apstrādā ar atbilstošu ziedi. Pie tam minēts gan brūču kopšanas līdzeklis "Lerāns", gan dažādi citi līdzekļi, ieskaitot aerosolus, dažādas eļļas krāsas bez šķīdinātājiem, kā arī klasiskā potziede, kas ir domāta citiem mērķiem, nevis nozāģētu zaru vietu apstrādei.

Lai noteiktu labākos brūču kopšanas maisījumus, ir veikti izmēģinājumi, bet izrādījās, ka kontrolei izvēlētās, ne ar ko neapstrādātās brūces aprēto vislabāk. Secinājums – visi brūču apkopšanas līdzekļi veido tām pāri plānu, gaisu necaurlaidīgu plēvīti, kas gan neļauj brūcē iekļūt trupes sēnītēm, bet aizkavē tās aprētošanos. Ļoti bieži pirms griezuma vietas apstrādes ar ārstniecisko līdzekli trupes sēnītes ir jau nokļuvušas svaigajā brūcē.Nozāģējot zarus atbilstošā laikā un darot to pareizi, brūces labāk ne ar ko neapstrādāt un ļaut kokam pašam tās sadziedēt.

Ar zaru izgriešanu nevajadzētu steigties – mīnus grādi pavasarī var sagādāt papildu problēmas, jo koki nespēj sadziedēt brūces. Zaru izgriešanu varētu sākt vecākiem kokiem, lai panāktu to spēcīgāku augšanu. Jo agrāk pavasarī tiek griezti zari, jo spēcīgāk koks aug veģetācijas periodā. Vainaga veidošanu pavasarī vajadzētu pabeigt, pirms izplaukst lapiņas. Tad kādu laiku ir jāļauj kokam netraucēti augt.

Izgriezt zarus un veidot vainagu, izņemot liekos zarus, var visu vasaru. Vasarā tādā veidā arī izgaismo vainagu, lai iegūtu krāsainākus un veselākus augļus. Izgriežot kādu lielāku zaru vasarā, tā vietā veidosies ūdenszari, kas atkal būs jāizgriež, ko vēlams darīt vasarā. Griež nolīkušos un nolauztos zarus.

Pēc ļoti aukstām ziemām pret salu jutīgākiem kokaugiem bieži vien novēro sala radītus bojājumus. Taču, ar zaru griešanu nevajag steigties, bet labāk pagaidīt, kad sāks plaukt lapas. Tad varēs redzēt nosalušos zarus un tos izgriezt.

Augļu kokiem ir nepieciešamas ne tikai no augsnes uzņemtās minerālvielas un ūdens tiem ir vajadzīgi arī ogļhidrāti, kurus fotosintēzes procesā saražo lapas. Jo veselīgākas lapas, jo vairāk ogļhidrātu tiek saražots. Visvairāk spēcīgu lapu ir uz jaunajiem dzinumiem, kuri ir izveidojušies vainagu veidošanas rezultātā. Spēcīgas lapas kokiem ir sevišķi vajadzīgas ražas gadā, kad ar ogļhidrātiem jānodrošina ne tikai augļi, bet arī ziedpumpuru ieriešanās nākamā gada ražai. Tā notiek tieši jūlijā, augustā, kad briest arī šī gada raža.

Daudzos dārzos ir nācies redzēt, ka saimnieki izgriež vai izzāģē apakšējos zarus, kas traucē citus dārza darbus vai arī pārvietošanos pa dārzu, tādējādi izveidojot palmveidīgus kokus, no kuriem grūti novākt ražu un arī izgriezt zarus, lai nodrošinātu gaismas nokļūšanu vainaga vidū. Šādā gadījumā būtu labāk nozāģēt galotni, lai gaisma piekļūtu apakšējiem zariem. To vislabāk darīt vēlu pavasarī vai ap Jāņiem. Gan galotni, gan resnākus zarus izgriežot, atstāj celmiņu. Jo lielāks zars, jo atstāj lielāku celmiņu. Ja pēc griešanas izveidojas tā saucamie ūdenszari, tie jāizlauž tajā pat gadā.

Taču arī šai pieejai ir pretējs viedoklis – nereti ir nācies redzēt šādi nogalotņotus kokus, sevišķi pilsētās, ielu malās, veselas alejas. To var uzskatīt par barbarismu, ko var salīdzināt ar skalpa noņemšanu cilvēkam.

Ja zaru vietās veidojas lielas brūces, trupes sēnes pa tām strauji nonāk līdz koka serdei. Ļoti retos gadījumos galotņošana ir labākais risinājums. Taču, ja augļu koki ir veci un neražojoši, tas ir viens no risinājumiem, kā vēl "piespiest" koku dažus gadus dot ražu nevis tikai dārzā aizņemt vietu. Arī šajā gadījumā ir jāapdomā, pēc kā šis koks izskatīsies ainavā.

Izzāģēšanu vislabāk veikt gar zaru valnīti, kas ārēji izskatās kā krunkains mizas audu veidojums zaru žāklē, kas liecina, ka zars un stumbrs vai divi zari ir saauguši kopā. Lai to paveiktu, ir jāapgūst praksē precīza un kvalitatīva zaru izgriešanas tehnika. Apskatot un novērtējot valnīti, var novērtēt koka izturību pret lūšanu no ražas smaguma.

Reizēm zari ir jāizgriež atstājot celmiņu – stumbeni jeb, kā vecie dārznieki saka, – "drēbju pakaramo". Diemžēl daudzi, kas nav apguvuši zaru izgriešanas māku, veido dārzā šādus "pakaramos".

Zaru celmiņu atstāj:

Celmiņam jābūt apmēram 3–5 reizes garākam par izgriežamā zara diametru. Tā gals pret horizontālo plakni ir jānogriež slīpi, lai ūdens notecētu zemē. Celmiņu nekādā gadījumā neapziež ar brūču apstrādes līdzekli, jo tiem ir pēc iespējas ātri jāiežūst, lai tie mazāk tiktu bojāti.

Vainagu veidošana ražojošā dārzā

Ideālā variantā ik gadu vairākas reizes (vienu no tām – pavasarī, pirms kokiem plaukst pumpuri) – dārzniekam vajadzētu pārstaigāt dārzu ar šķērēm un zāģīti. Daudz labāk ir savlaicīgi paredzēt un izgriezt visu lieko, kas var traucēt, vēlāk tik un tā nāktos to izzāģēt un brūces būtu lielākas.

Veidojot vainagu, ir jābūt vīzijai, kā koks izskatīsies pēc gadiem. Nepieciešams konsekventi pieturēties pie sākotnēji iecerētās vainaga formas – tai ir jābūt vairāk vai mazāk piramidālai. Augļu kokus, audzējot lielražošanas vajadzībām, kā arī biežāk pie mājām, veido plakaniskus, tādējādi iegūstot vairāk vietas jeb lielāku koku biezību.

Maldīgs ir tradicionālais priekšstats, ka pavasaris dārzā sākas ar ābelīšu kaļķošanu. Tas ir par vēlu! Tāda kaļķošana ir tikai skaistuma pēc. Siltajā marta saulē koku virszemes daļa pamostas, bet saknes vēl ir iesalušas ledū un nespēj uzņemt ūdeni no augsnes. Stumbru apdegšana iespējama tad, kad ir sniegs un spilgta saule. Pret apdegšanu koku stumbri jākaļķo novembrī, ja nepieciešams, – februārī vai martā kaļķojums jāatjauno. Stumbrs cieš arī no krasām temperatūras svārstībām, kad naktī ir auksts, bet pa dienu saulē tas sasilst. Jau puskusušais sniegs papildus atstaro gaismu, un koks cieš. Mīnus grādu temperatūras kontrastainā mijiedarbība ar saulainiem apstākļiem augļu kokiem var izraisīt nopietnus mizas bojājumus. Kokiem pa dienu saules pusē miza sasilst, šūnsula kļūst šķidra, bet aukstajās naktīs tajā strauji veidojas ledus kristāli, kas spēj saplēst šūnas. Temperatūras svārstību ietekmē miza plaisā un tiek bojāti stumbri. Bojājumu vietās var iemesties trupe, kas var novest pat līdz koka pakāpeniskai bojāejai, jo tiek traucēta lapu apgāde ar barības vielām to intensīvajā augšanas periodā – pavasarī.

Maldīgs ir uzskats, ka kaļķošana pasargā kokus no kaitēkļiem un patogēniem, kaut gan tiem, kas ziemo mizas spraugās, pavasarī izkļūt no uzklātā kaļķa slāņa ir grūtāk. Ar kaļķiem kokus apstrādā tad, kad briest pumpuri. Kaļķošana stipri samazina sūnu un ķērpju augšanu uz stumbra, kas nav mazsvarīgi arī vizuālu apsvērumu dēļ, bet par to nodarīto kaitējumu kokiem ir diametrāli pretēji viedokļi.

Balsinot koka stumbru, panāk arī to, ka koks lēnāk un mazāk iesilst, mazliet vēlāk plaukst un zied, kam ir zināma nozīme pavasara salnu gadījumā, kā arī labākas apputeksnēšanās nodrošināšanai.

Mēslošana un augu aizsardzība

Attiecībā uz mēslošanu un augu aizsardzības līdzekļu lietošanu ir iespējami dažādi varianti, un katrs no tiem ir jāizvērtē atkarībā no attiecīgās situācijas, klimatiskajiem apstākļiem, augsnes īpašībām, kā arī auga sugas un pat šķirnes, ražas apjoma, audzēšanas tehnoloģijas.

Atsevišķi jāizdala darbs, kas veicams rudenī, bet parasti tam pietrūkst laika. Ja no kokiem vēl nav novākti puvušie augļi, tie ar steigu jālikvidē. Ja tādu ir daudz, tad jānogriež viss zars, jo tas ir infekcijas perēklis. Ja zem kokiem nav novāktas pērnās lapas, tad līdz ar sniega nokušanu tās nogrābj, liek kompostā vai sadedzina. Apdobes var nomiglot ar karbamīdu, lai lapas ātrāk sadalītos. Pērno lapu aizvākšana mazinās arī ābeļu kraupja izplatību.

Slimību apkarošanai lieto vara preparātus ar Bordo šķīdumu un citus augu aizsardzības līdzekļus.

Pavasarī nereti ir redzamas sala radītās plaisas un dzīvnieku nodarītie mizas bojājumi. Tie nekavējoties jāapstrādā ar brūču ziedi un jānotin ar gaisu caurlaidīgām saitēm. Plaisas koka mizā jāapstrādā līdz laikam, kad gaisa temperatūra sasniedz 10 ^oC, jo tad sāk lidot vēža sporas jeb hifas, kas iemitinās un vairojas tajās vietās, kur ievainota koka miza.

Kokauga stāda nepieciešamība pēc barības vielām pieaug tikai ražas veidošanās laikā, un tad ābeles mēslo ik gadu. Noteikti jāatceras, ka slāpeklis kokiem ir nepieciešams agrā pavasarī, bet, sākot no jūlija, tas veicinās tikai dzinumu augšanu, nevis nobriešanu, kas negatīvi ietekmēs koka salcietību.

Pirmajos gados kociņus mēslo tikai ar slāpekli, rēķinot 20 g slāpekļa tīrvielas uz kociņa vecuma katru gadu. Slāpekļa mēslojuma daudzumam jābūt tādam, lai tas nodrošinātu jauniem kokiem 50 cm, bet ražojošiem kokiem – 20 cm garus pieaugumus.

Slāpekļa minerālmēslus nitrātu formā izkaisa uz apdobēm agri pavasarī pumpuru plaukšanas laikā, lai, iestājoties ziedēšanai, tas būtu nokļuvis līdz saknēm.

Koku mēslošana, kad tie ir gatavi dot ražu

Augļu kokus ražojošā vecumā mēslo ik gadus. Pavasarī, kad koki aug, tos mēslo ar komplekso (pamatā slāpekli saturošu) mēslojumu. Dabiskā organiskā mēslojuma devas kokam ir vairāki spaiņi atkarībā no tā veida (komposts, kāds cits organiskais mēslojums vai kompleksais minerālais mēslojums). To var sekli iestrādāt apdobē. Koki spēj izmantot mēslojumu vislabāk tad, ja tiem sakņu rajonā ar dzelzs stieni (piemēram, lauzni) izveido vairākus caurumus, kuros ielej 1:1 ar ūdeni atšķaidītu vircu vai ieber minerālā mēslojuma granulas.

Lai no veca, sabiezināta zaru mudžekļa izveidotu atkal labi ražojošu augļu koku, jāveic vainaga atjaunojošā griešana. Nevajadzētu apgriešanu veikt vienā reizē, bet gan pakāpeniski – divās trijās sezonās.

Ja vienā gadā izgriež pārāk daudz zaru, vainagā pastiprināti attīstās sasteigtie dzinumi (ūdenszari), tāpēc ir ļoti spēcīgs veģetatīvais pieaugums. Bieži vien no snaudošā pumpura tie izplaukst veseliem pušķiem un līdz rudenim var izaugt pat metru gari. Pastiprināta augšana turpinās vēl arī nākamajā sezonā, tad pamazām koks norimst un beidzot atkal atsāk normāli ražot. Pārlieku apgrieztam kokam parasti samazinās ziemcietība. Stipri samazinātā lapu virsma nenodrošina saknes ar vajadzīgo organisko vielu daudzumu, tādēļ to augšana apsīkst, lielās zaru brūces vāji dzīst, koks atpaliek attīstībā, neuzkrāj nepieciešamās barības rezerves. Var gadīties, ka nākamajā gadā tas nevis ataug, bet sāk nīkuļot, līdz pamazām aiziet bojā. Lai tā nenotiktu, pirmajā gadā jāizgriež nevajadzīgie pirmās pakāpes skeletzari (parasti 1 – 3), nākamajā – sīkākie otrās pakāpes un tālāko pakāpju zari. Šādi rīkojoties, zaru brūces labi sadzīst, lapu virsma samazinās pakāpeniski. Lai saīsinātu pārāk garus pirmās pakāpes skeletzarus, tos nogriež līdz augšup augošam otrās pakāpes sānzaram. Pēc vainaga pazemināšanas un skeletzaru saīsināšanas labi apgaismotā vainaga centrā veidosies jauni augļzari.

Augļu kokam novecojot, veģetatīvais pieaugums samazinās, koks sāk ražot periodiski. Ja vainaga retināšana, augļzaru atjaunošana vairs nelīdz (pērnās sezonas zaru pieaugumiem jābūt vismaz 15 cm gariem), izmanto atjaunojošo apgriešanu.

Veicot atjaunojošo apgriešanu, jāievēro savstarpējais skeletzaru pakārtojums un arī izvietojums, lai ataugušajiem dzinumiem veidotos labi izgaismota augšanas telpa.

No ūdenszariem atjaunots augļu koks ilgāku laiku ražo labi. Līdzko tam pamazām sāk zust dzīvotspēja un atjaunojošā apgriešana vairs nenodrošina pietiekamu dzinumu pieaugumu no ūdenszariem, kuri sāk veidoties tuvāk skeletzaru pamatdaļai, vainags ir jāatjauno.

Ja augļu koki neražo vai raža ir niecīga, jāatzīst, ka ir saaudzēta malka. Tad ir jāizgriež vainagus pārlieku sabiezinošie zari, ko nevajadzētu baidīties darīt (ja kļūdīsieties – daba tukšumu nemīl, tā kļūdas palabos). Savlaicīgi retinot vainagu, saimnieks iegūst lielus, skaistus augļus. Darbojoties dārzā, jāpanāk, lai koki ražotu regulāri. Prasmīgi saimnieki regulāri izgriež zarus, un to darīt var ne tikai pavasarī, bet arī veģetācijas periodā. Mazdārziņu īpašniekiem nevajadzētu baidīties ņemt rokās zāģi un augstos vainagus tieši no augšas "sēdināt" uz leju. Nevar pieļaut situāciju, ka, lai novāktu ražu, saimnieks bezspēcīgi gaida, kad tā nokritīs zemē. Jāpanāk, lai šādu koku vainags izgaismotos apakšpusē. Uz sēklaudžiem audzētiem kokiem vispirms noņem galotni, pēc tam – liekos augšējos zarus.

Vainaga veidošana arvien jāsāk no koka galotnes, ko apzāģē (pazemina) vispirms. Biežāk pieļautā kļūda ir tāda, ka sākumā izgriež zarus no lejasdaļas, kur vieglāk piekļūt. Vainaga augšējā daļa paliek neveidota, un apakšējā, izretinātā daļa, vienalga, ir ēnā. Pēc zaru izgriešanas augļu kokam ir jāsaglabā piramīdveida forma – lejasdaļā vainagam jābūt platākam (zariem garākiem), bet virzienā uz galotni tam ir jāsašaurinās. Ja kokam nav izteiktas galotnes, var veidot arī kausveida vai lietussarga formas vainagu. Galvenais nosacījums – lai visi zari būtu pietiekami apsauļoti, jo tad izaugs pilnvērtīgi augļi.

Kļūdaini uzskata, ka īstais laiks vainagu veidošanai ir tikai pavasarī (marta otrajā pusē, līdz pumpuru briešanai). Taču, ja vajag ierobežot augšanu (ābelēm tas varētu būt īpaši nepieciešams, sākot ar otro veidošanas gadu, bet bumbierēm un ķiršiem – jau pirmajā gadā), labāk zarus griezt vasarā – pēc noziedēšanas, līdz augusta sākumam. Saldo ķiršu galotnes var īsināt arī ar visu ražu, tā vienlaikus piekļūstot ogām.

Griešana vasarā kavē koku augšanu, turpretī griešana pavasarī veicina snaudošo pumpuru plaukšanu, straujāku dzinumu atjaunošanos. Lielus un resnus zarus labāk izgriezt pavasarī, jo kokam nepieciešams samērā ilgs laiks brūču sadziedēšanai, savukārt ūdenszarus griež vasarā.

Lieliem, veselīgiem kokiem, kas potēti uz sēklaudžu potcelmiem, pilnīgi pietiek ar 5–7 skeletzariem. Audzējot intensīvākās tehnoloģijās, ābelēm un bumbierēm visbiežāk tiek veidots ieapaļi piramīdveida vainags, kuram koku rindu virzienā pretējās pusēs atstāj tikai divus skeletzarus. Visus liekos zarus izvāc ārā un izmanto zaru leņķu paplatināšanas iespējas ar knaģiem, iekarinot zaros smagumus vai piesienot zarus vēlamajā veidā. Augļu koku augšanu var regulēt, zarus noliecot. Vasaras sākumā jaunus, taisnus zarus var izliekt, izmantojot kādu smagumu vai piesienot tos gandrīz horizontālā stāvoklī. Liekšana palēnina augšanu un pasteidzina ražas nogatavošanos.

Ābeles, kurām ir tieksme ražot periodiski, visvairāk ir jāapgriež pavasarī, kad gaidāma laba raža. Līdz ar to tiks līdzsvarota koka augšana un kvalitatīvas ražas apjoms un samazināts ražības periodiskums. Ābeles apgriežot neražas gada pavasarī, tiks veicināta jaunu dzinumu veidošanās un nepieciešamība veikt daudz papilddarba zaru izgriešanai – retināšanai.

Ražas gadā, neapgriežot un neparetinot vainagu, augļu būs daudz, bet sīkāki, daudz darba prasīs augļu retināšana. Koks savu spēku veltīs ražas veidošanai, un jauno dzinumu būs maz, lapas nespēs nodrošināt pietiekamu daudzumu ogļhidrātu saražošanu. Koks vairāk cietīs ziemas salos.

Tāpat ražas gadā ir jāveic zaru veidošana vasarā, kad labāk redzamas zaru (lapu) sabiezinājumu vietas un bojātie, nokaltušie zari. Jūlijā, pirms jaunie zari ir paspējuši pārkoksnēties, daļa no tiem ir jāizlauž. Tas veicinās arī augļu labāku izgaismošanos un labāku krāsošanos.

Bumbierēm zari aug labāk par ābelēm. Lai iegūtu spēcīgus ziedpumpurus un kvalitatīvus augļus, tām ir nepieciešams vairāk gaismas nekā ābelēm.

Vairumam plūmju šķirņu visvieglāk ir izveidot piramīdveida vainagu, jo plūmēm ir spēcīgi attīstīts vadzars. Taču tas ir visvairāk pakļauts saules apdegumiem. Ļoti bieži plūmēm vadzaru izņem ārā, atstājot celmiņu un veidojot kausveida vainagu.

Kausveida vainagu veido arī smiltsērkšķiem.

Ražojošiem ķiršiem zari ar laiku nolīkst, tādēļ vainags ir spēcīgi jāgriež un jāatjauno, lai regulāri veidotos jauns pieaugums.Apgriežot ķiršu zarus, vēlams atstāt celmiņu, lai mazinātu sveķošanos (īpaši saldajiem ķiršiem).