Iebarojām sevi ar Īrijas sajūtam un arī ar pirmajiem filmas kadriem, kuri ir tik nepieciešami tālākajam darbam.
Katrs, kurš kādreiz pats ko ir radījis, zina, cik grūti ir radīšanas procesa sākumā, kad ir tik daudz rakursu, no kuriem var paskatīties uz lietām, par kurām gribi runāt un rādīt tās citiem.
Jau otro dienu pēc atgriešanās Latvijā sēžu savā ierastajā vietā pie datora, bet domas vēl arvien ir starpstāvoklī starp veiksminiekiem un čaplakiem, starp labsirdīgajiem īru suņiem un mūsu rejošajiem, starp zaļo Īrijas zālīti un mūsu pelēcīgajām peļķēm, starp „Delfi” lasītāju komentāru rindām, kurās lasāms tik daudz taisnības un patiesības, ka galva reibst. Ko darīt ar visām šīm patiesībām, puspatiesībām, pārpratumiem un meliem? Kā dabūt to visu uz ekrāna tā, lai starpstāvokļa sajūtu starp kurieni un nekurieni sajustu gan veiksmīgie, gan čaplaki, gan tie, kuri atgriezīsies Latvijā, gan tie, kuri nē, gan kosmopolīti, gan lokālpatrioti? Vēl īsti nezinām!
Radīšanas procesā sajūtas ir svarīgākas par zināšanām, tāpēc paļaujamies uz starpstāvokļa sajūtām, kuras ik uz soļa mūs šodien uzrunā no Kārsavas, kur viena trešā daļa ļautiņi ir devušies labākos dzīves meklējumos, no Skerijas pilsētiņas savrupmājas Īrijā, kurā dzīvo latviešu uzņēmējs Bērziņš - viņš ledusskapī glabā Latvijā vārītu aveņu ievārījumu un klusībā cer kādreiz atgriezties Latvijā, lai gan saprot, ka katra nodzīvotā diena ķeltu zemē attālina pašu no šīs domas. Ekonomiskā trimda. Šis starpstāvoklis lēnām, bet neatlaidīgi kļūst par stāvokli, kurš jau ir ierakstīts un joprojām tiek rakstīts Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Par stāvokli, kurā latvieši un īrijieši šā vai tā ir ierauti un kurš mūsu nācijas un katra ierautā dzīvi padara citādu lielajā globalizācijas jūklī.
Un tomēr, lai cik atvērta un draudzīga būtu svešā zeme, tomēr gribas to savu stūrīti, savu kaktiņu, kur runāt savā valodā un domāt savas domas. Kad mūsu tautieši Īrijā ierodas uz latviešu diskotēku Dublinā, viņi tiek apzīmogoti ar sarkanu zīmodziņu - „LV”. Diskotēkas organizētāja Valērija mamma Aija to katram apmeklētājam, kas samaksājis 5 eiras par latvisko mūziku, uzspiež uz rokas. Vienreiz nedēļā viņi sanāk kopā, tiek apzīmogoti un jūtas kā mājās. Nez kurā pasē zīmogus spiedīs Kristoferam – viņš ir piedzimis Īrijā un viņam ir divas pases – īru un latviešu.
Kāda būs Latvijas samaksa par šo starpstāvokļa laiku, to vēl neviens nezina, bet mūsu pienākums ir rūpīgi iekonservēt lentā sajūtas, kas rodas, mēģinot izsekot strapstāvoklim Kārsavā, Dagdā, Rūjienā, Tirzā, Rušā, Korkā, Dublinā, Rīgā un citur, kur dzīvo mūsējie. Mūsējie, kurus vieni uzskata par nodevējiem, neveiksminiekiem vai afēristiem, bet citi par drosminiekiem, kas, uzdrošinājušies izrauties no sava kaktiņa – stūrīša, lai dotos pasaulē laimi meklēt.
Ir vajadzīgs laiks, lai šīs sajūtas piefiksētu lentā. Ir daudz jau runāts un daudz rādīts, bet kā saka, „kad visi lauki aparti, ar dziļāk”. Prezidentes komisija ir veikusi pētījumu, kāpēc latvieši dodas peļņā uz Īriju. Arī mēs pētām, bet mums nav anketu, nav zinātniskas pieejas un gala rezultātā nebūs arī objektīvu skaitļu un secinājumu. Īrijā esam bijuši tikai desmit dienas, tas ir pārāk maz, lai iepazītu kaut vienu cilvēku un saprastu, cik daudz viņa teiktajā ir pārliecība, cik maskēšanās un emocionāla pašaizsardzība. Mēs patiešām esam samulsuši, kad divdesmitgadīgais Valērijs ar asarām acīs stāsta par Latviju; kad kosmopolīts Alvils atmet ar roku un apgalvo, ka nekādas nostaļģijas pēc dzimtenes nav un nebūs; un kad Dublinas centrā mazs mulatiņš mammai pie rokas dzied dziesmiņu „.. kaķīts mans, melns ar baltām ķepiņām”. Tāds viņš ir šis starpstāvoklis. Nesaki ne balts, ne melns, ne jā, ne nē- citādi pazaudēsi dālderi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
