Skats no izrādes

Foto galerijaMarika Antonova, diplomēta literatūras zinātniece, latviešu valodas un literatūras skolotāja ar sešu gadu stāžu, stāsta par savu ceļu līdz profesionālām Nedzirdīgo drāmas studijām Čehijā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
22.septembrī Kongresu namā notiks Pasaules Nedzirdīgo dienas ikgadējais pasākums, ko organizē Latvijas Nedzirdīgo savienība. Šogad ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta atbalstu uzaicināti ārzemju viesi – vācu nedzirdīgo teātra grupa un čehu teātra grupa no Brno. Čehijas pilsētā Brno atrodas šobrīd vienīgā augstskola Eiropā, kur ir nodaļa nedzirdīgajiem. L. Janāčeka Mūzikas un teātra mākslas akadēmijas Teātra fakultātes Nedzirdīgo drāmas nodaļas izrādes "Fabulas un sapņi" fragmentos uz Kongresu nama skatuves piedalīsies arī šīs izrādes aktrise un augstskolas studente Marika Antonova no Latvijas.

Marika ir dzirdīga. Viņa ir ieguvusi maģistra grādu literatūras kritikā Latvijas Kultūras akadēmijā. Sešus gadus strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet viņa arī divos gados apguvusi trīs gadu bakalaura kursu Nedzirdīgo drāmas nodaļā Brno un ar Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra grādu turpina studijas doktorantūrā. Šogad Marika sāks audzināt pirmkursniekus un ļoti cer, ka doktorantūras studijas pabeigs pati ar savu izrādi.

Ceļš, kā dzirdīga meitene, kas aizraujas ar literatūru un sapņo par pedagoģiju, nonāk līdz nedzirdīgo drāmas studijām, ir nejaušību, bet varbūt liktenīgu sakritību pilns. "Vienmēr biju zinājusi, ka gribu darboties literatūrā, bet redzēju sevi vairāk kā pedagoģi, nevis kā kritiķi. Īpaši pusaudzes gados mani valdzināja tas, cik daudz ir pedagoga rokās, kā viņš var ietekmēt, patētiski runājot, darīt labu. Mans sapnis bija būt par labu skolotāju, bet, pabeidzot akadēmiju, arī literatūras zinātnieces karjera likās valdzinoša. Studējot maģistrantūrā, sāku strādāt Rīgas 8. Raiņa vakara maiņu vidusskolā, galvenokārt tādēļ, ka šo darbu varēju ērti apvienot ar mācībām. Pa vidu maģistrantūras studijām un šim darbam uz pusgadu Šveicē piepelnīju naudiņu studijām. Kad mācību gada vidū atgriezos, visas klases bija izdalītas, un man piedāvāja paņemt nedzirdīgo klasi. Tobrīd tā bija vienīgā vieta, kur nedzirdīgie var iegūt vidējo izglītību."

Nebija tā, ka Marika uzreiz ar sajūsmu uztvertu jauno dzīves pavērsienu – darbu ar nedzirdīgiem audzēkņiem: "Viņi līdz tam man bija likušies biedējoši – cilvēki, ar kuriem nav iespējams komunicēt, jo viņi tik šausmīgi plātās un vaikstās. Īsti izejas nebija un, līdzko sāku mācīt, sapratu, ka jāparūpējas par komunikāciju. Nevar tikai rakstīt uz tāfeles un cerēt, ka viņi visu sapratīs, jo rakstītu tekstu viņi tomēr uztver sliktāk. Uzreiz sāku mācīties zīmju valodu. Mani tas tik ļoti aizrāva! Vēl tagad brīnos, kādu pagriezienu tas manā dzīvē ienesa. Līdz tam biju domājusi par literatūras zinātnieces karjeru, bet pamazām aizvien vairāk mani sāka interesēt tas, cik mēs kā cilvēki varam viens otram darīt labu, būt tuvu un saprast viens otru, vienkāršiem vārdiem sakot – integrācija. Mani savaldzināja nedzirdīgo pasaules vienkāršība, tiešums, ko es acīmredzot nebiju tādā daudzumā sajutusi dzirdīgo vidē, un pati zīmju valoda tīri estētiski kā roku valoda. Pagāja divi gadi, kopš es strādāju ar nedzirdīgajiem, līdz varēju viņiem brīvi pateikt visu, ko gribu, sāku dziedāt kopā ar viņiem, uzradās nedzirdīgi draugi."

Ceļš no latviešu valodas un literatūras līdz teātrim noritēja pakāpeniski: "Mācot viņus, redzēju, ka jo abstraktāka lieta, jo grūtāk viņiem saprotama. Piemēram, sinonīmu nozīme – ar ko atšķiras "iet" no "brist", vai kā izskaidrot īpašības vārdu "skaudīgs". Nepietiek to pateikt zīmju valodā, ir jāizdzīvo, jāpatēlo norise vai īpašība, it sevišķi mācoties svešvārdus. Līdzko viņi to notēlo, viņi sāk to arī saprast. Ko viņi izdzīvo ķermeniski, to sāk saprast arī intelektuāli, tas kļūst par viņu pieredzes daļu. Sākās tas viss ar gramatikas vingrinājumiem, mācoties jaunos vārdus, beidzās ar R. Blaumaņa "Pazudušā dēla" iestudējumu kā ieskaites darbu literatūrā. Blaumani, kas viņiem bija svešs un riebīgs, kuru viņiem nepatika lasīt, viņi pēkšņi saprata, juta un izdzīvoja, varēja lappusēm stāstīt no galvas. Tajā brīdī sapratu, ka jādibina teātra grupa un ar to jānodarbojas ārpus literatūras stundām, jo citādi mēs literatūrā neko neiemācīsimies. Divus gadus darbojāmies ar teātra grupu. Sākumā tas balstījās tikai uz entuziasmu – uz manu un viņu prieku. Pamazām mēs atkāpāmies no literāriem sižetiem, strādājām ar kustību. Jo vairāk ar viņiem strādāju, jo vairāk jutu, ka man trūkst tīri tehnisku zināšanu. Galvā ir ļoti spilgta vīzija, ko es gribu pateikt, zinu, kā tas vizuāli izskatās, bet man galīgi nav skaidrs, kā to izdarīt." Marika meklēja iespējas izglītoties šajā jomā Latvijā, apmeklēja dažādus festivālus ārzemēs, bet tik un tā nepameta sajūta, ka tas nav pietiekami.

Par augstskolu Brno, kurā ir Nedzirdīgo drāmas nodaļa, Marika uzzināja no sava kolēģa un ar vairākkārtīgu, neatlaidīgu vēstuļu rakstīšanu panāca, ka viņu uzaicināja uz Čehiju: "Aizbraucu ar domu, ka apskatīšos, savākšu video materiālus, atgriezīšos un strādāšu tālāk. Man bija iespēja piedalīties jebkurā nodarbībā, ko arī no rīta līdz vakaram izmantoju. Man tik ļoti iepatikās, ka, atbraukusi mājās, nevarēju to aizmirst. Rudenī aizrakstīju lūgumu, vai būtu iespējams tur mācīties un kas man būtu jādara. Visu ziemu tas tika kārtots un apspriests. Pagāja vesels gads, līdz es varēju sākt mācīties. Bija jāiemācās čehu valoda tā, lai varētu piedalīties nodarbībās un rakstīt mācību darbus, it kā es būtu čehiete. Pēc mēneša sapratu, ka jālūdz, lai es varu mācīties visus trīs gadus, ka ar gadu man nepietiks, tik ļoti man tas patīk. Ar čehu valodu tiku galā pusgada laikā – ļoti palīdzēja tas, ka viss notiek čehu un čehu zīmju valodā, jo zīmju valoda apmēram piecdesmit procentos uzreiz bija saprotama, bet čehu valoda ir pietiekami līdzīga krievu valodai, tāpēc otrus piecdesmit procentus varēja saprast no vārdu skaņas."

Augstskolā Marika apguvusi daudzveidīgus priekšmetus – gan praktiskos, gan teorētiskos. Salīdzinot ar mācību programmu aktieriem Latvijas Kultūras akadēmijā, ieguvums ir žonglēšana un akrobātika, kas Čehijā tiek mācītas daudz vairāk. Čehijā žonglēšana ir ļoti populāra. Žonglē bomži ubagojot, žonglē jaunieši, mazi bērni, pieauguši cilvēki. Tiek rīkotas tādas akcijas kā žonglēšana uz ledus vai žonglēšanas diena parkā. Tiek veikti pētījumi, ka žonglēšana veicina ne tikai koordināciju, bet vispār smadzeņu attīstību. Tā ir ietverta skolu fizkultūras programmā.

Atšķirībā no Latvijas Čehijā vidējās izglītības programmā atvēlēta vieta teātra mākslai: "Čehijā no 1. līdz 5. klasei skolām (gan dzirdīgo, gan nedzirdīgo) ir iespēja izvēlēties drāmas audzināšanu kā obligāto priekšmetu. Tā nav orientēta uz mērķi iestudēt kādu ludziņu, ko atrādīt vecākiem, bet uz spēju paust dramatisku pārdzīvojumu, uz jaunas pieredzes – gan psiholoģiskas, gan sociālas – apguvi. Bērni mācās iepirkties veikalā, nedzirdīgie bērni – kā sarunāties ar dzirdīgu cilvēku. Drāma tiek izmantota arī terapeitiskos nolūkos, lai šādā veidā risinātu dažādus konfliktus, palīdzētu iejusties savu vecāku, brāļu, māsu vai vecmāmiņas ādā un izjustu otra pozīciju. To būtu vērts pārņemt arī Latvijā.

Drāmas nodarbības ļoti veselīgi iedarbojas uz čigānu tautības bērneļiem (Brno ir liela nedzirdīgo čigānu kopiena). Ja vairumā priekšmetu ar viņiem grūti strādāt – viņi ir neaudzināti, matemātikā, literatūrā, gramatikā viņiem ir ļoti zemas atzīmes – , tad drāmā viņi pēkšņi uzplaukst, viņiem ir dabas dota ritma izjūta, viņi spēj izteikt sevi kustībā, tāpēc spēj justies līdzvērtīgi vai pat pārāki. Tas darbojas kā kompensējošs mehānisms, kas paceļ viņu reitingu un stabilizē attiecības grupā.

Vēl Čehijā ir lieliska profesija – veselības klauns, kas bērnu slimnīcās smīdina bērnus. Tā ir normāli apmaksāta darbavieta, Čehijā ir vismaz divdesmit tādu veselības klaunu. To man arī pašai ļoti gribētos. Mums augstskolā bija ielu teātra kurss, kurā trīs dienas pamācījāmies, un tad bija jāuzliek sarkanais deguns un jāiet parkā spēlēties ar bērniem. Tā ir viena no jaukākajām pieredzēm, kuru Latvijā nezinu kur varētu iegūt."

Parasti tiek runāts par to, kā nedzirdīgs cilvēks iekļaujas dzirdīgo vidē, bet, klausoties Marikas pieredzē, gribas šo jautājumu pagriezt otrādi – kā dzirdīgs cilvēks jūtas un iekļaujas vidē, kur tiek lietota zīmju valoda un vai, tik daudz laika pavadot ar nedzirdīgajiem, nerodas grūtības saprasties ar citiem dzirdīgajiem. "Nedzirdīgo drāmas nodaļā ir nerakstīts noteikums, ka apmēram sešu cilvēku grupā vairāk par vienu dzirdīgo neņem, lai dzirdīgie nesāk lietot savu komunikāciju, nenorobežojas, bet mēģina integrēties nedzirdīgo vidē, jo šī izglītības programma ir paredzēta nedzirdīgajiem, lai viņi nākotnē būtu teātra, deju, vizuālās mākslas skolotāji vai profesionāli aktieri.

Nevarētu teikt, ka Čehijā būtu tikai nedzirdīgo vidē. Tagad doktorantūrā studēju kopā ar dzirdīgajiem. Dziedu latviešu tautasdziesmas čehu rokgrupā. Latvijā gan, kad mācīju nedzirdīgos, brīžiem bija sajūta, ka manas dzirdīga cilvēka funkcijas sāk atrofēties – sāku domāt zīmju valodā, man kustas rokas, nespēju runāt, pagriezusi galvu, jāskatās virsū, jo ir sajūta, ka vienmēr jābūt acu kontaktam, citādi cilvēks mani nesapratīs un nedzirdēs. Tagad man kāda brīža rūgtas pieredzes rezultātā ir tapis skaidrs, ka es nevaru ielīst nedzirdīgo pasaulē, kļūt par viņu sabiedrības daļu. Līdzīgi kā latvietis, kas interesētos, piemēram, par čigānu kultūru, var iemācīties dejas, valodu, komunicēt ar viņiem, bet tik un tā viņš nekad nebūs čigāns. Šī robeža vienmēr pastāv. Man liekas, ir labi, ja tu savu identitāti atrodi dzirdīgo pasaulē, nevis mēģini piederēt tam, kam tu nevari piederēt. Bija brīdis, kad tas bija sāpīgi, jo tuvojies šai jaunajai, ļoti interesantajai kultūrai un ļoti gribas ar viņiem saplūst, bet tad jūti, ka esi piegājis tik tuvu klāt, ka viņi sāk grūst tevi atpakaļ. Tas ir pilnīgi normāli. Šis brīdis ir sāpīgs, bet, domāju, tas ir veselīgi un vajadzīgi. Citādāk vari nonākt līdz absurdam, ka sāc ilgoties, lai nedzirdētu, kas tiešām ir muļķīgi, vai savā uzvedībā sāc tēlot nedzirdīgu cilvēku. Tā mēdz gadīties.

Diezgan bieži sastopams, ka dzirdīgi cilvēki, kas aktīvi darbojas nedzirdīgo vidē, paši ir ar kaut kādu savu problēmu, kādēļ viņi nav varējuši sevi apliecināt dzirdīgo sabiedrībā. Viņi iefiltrējas vidē, kur var justies kā tādi ķēniņi. Tāpēc man ir ļoti liels prieks, kad es redzu nedzirdīgos darbojamies patstāvīgi, ka viņiem nevajag nemaz tos dzirdīgos. Latvijā ir nedzirdīgo jauniešu organizācija, kurā arī es savulaik darbojos, bet tagad tur darbojas tikai nedzirdīgie, kas paši taisa projektus, paši tos realizē, organizē nometnes, kurās ir nedzirdīgi, profesionāli vadītāji, paši tiek ar sevi galā. Tas, ka viņi atrod paši sevi, ir labākais, kas ar šo kultūras minoritāti var notikt. Tad, kad viņiem sagribēsies draudzēties ar dzirdīgajiem, viņi to darīs. Tāda pilnīga integrācija, manuprāt, nekad nav iespējama un nav arī vajadzīga, ir labi, ja katrs zina, kas viņš ir, bet iemācās cits ar citu saprasties un būt toleranti."

Līdzšinējā Marikas dzīves pieredze rāda, ka ne visu cilvēks var saplānot, dzīve mēdz piespēlēt vispārsteidzošākās iespējas, ja vien esi tām atvērts. Tomēr tik pat daudzveidīgu un interesantu, kāda bijusi pagātne un ir tagadne, Marika cer ieraudzīt arī savu nākotni: "Biju izplānojusi sev literatūras zinātnieces karjeru, bet novirzījos pilnīgi citā plāksnē. Tagad vairs negribas skaidri paredzēt ceļu priekšā. Zinu tikai to, ka teātris, kam līdzās estētiskajai funkcijai ir sociālā funkcija, kas cilvēkiem palīdz atrast savu vietu, kas uzrunā auditoriju arī ļoti cilvēciskā līmenī, – šāds teātris mani interesē, gribu ar to darboties. Vēl aizvien mani ļoti interesē literatūra, ko negribētos atstāt novārtā, gribētos spēt sakombinēt darbu ar tekstu kopā ar skatuves darbu. Arī mūzika man vienmēr bijusi tuva, ar to gan studiju laikā neesmu varējusi daudz darboties, gribētos ar to strādāt nedaudz intensīvāk. Gribētos taisīt izrādes, kurās būtu gan teksts, gan kustība, gan mūzika. Noteikti gribētu strādāt ar nedzirdīgiem aktieriem, bet ne tikai ar viņiem. Pēc diviem gadiem gribētu atgriezties Latvijā. Pagaidām es tā saku. Tajā pašā laikā priecātos sadarboties ar kādu augstskolu vai organizāciju citur pasaulē, nepalikt tikai vienā vietā, vienmēr redzēt, kas jauns notiek un spēt tam sekot, kaut ko jaunu mācīties un mācīt. Senais sapnis par pedagoģiju nav pilnīgi pazudis – man patīk mācīt, un domāju – arī padodas. Gribētu dzīvot lauku mājā. Kādēļ gan teātrim obligāti būtu jāatrodas Rīgā? Man ļoti patīk strādāt ar rokām, ar dažādiem materiāliem, ceru, ja tas būtu tāds mazs un pašpietiekams teātrītis, kurā būtu cilvēki, kam patīk darīt visu, tad mēs varētu arī paši taisīt lelles un rekvizītus. Aizmugures balsta sajūtu rada tas, ka vienmēr varu iet strādāt uz skolu. Bet vismaz kādu laiku labprātāk strādātu galvenokārt ar teātri."

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form