Abi uzrunātie uz jautājumu, kas mudinājis jauniešus tolaik iesaistīties LTF, atbild lakoniski. Ērglis saka, ka bijis divdesmitgadnieks, tātad "vairs ne tik jauns" - 1987.gadā viņš demobilizējies no Padomju armijas un, padzirdot runas, ka tiek dibināta LTF, pieteicies, jo domājis, ka varēs kā palīdzēt. Sākotnēji viņš aktīvi darbojies Latvijas Kultūras fonda dibinātajā Talku vadītāju centrā, bet pēc tam aktīvi iesaistījies LTF.
Savukārt Pededze atceras, ka iesaistījās LTF laikā, kad tā vēl tapa, proti, kā brīvprātīgs palīgs LTF grupu reģistrācijas procesā Koordinācijas centrā. LTF 1. kongresā [risinājās 1988.gada 8. un 9.septembrī] viņa palīdzējus dažādos sekretariāta darbos, bet drīz pēc LTF 1. kongresa kļuvusi par LTF Koordinācijas centra darbinieci.
Pededze atzīst, ka, šaurākā nozīmē, viņas iesaistīšanos LTF izšķīrušas "personības ar idejām", bet plašākā nozīmē - personīgās dzīves pieredze, lasītais, draugu lokā diskutētais un pārliecība, ka "kaut kas jādara, lai nebūtu tā, kā ir".
Pededze uzsver, ka Baltijas tautām ir izdevies panākt neiespējamo, jeb, tēlaini izsakoties, "atrisināt situāciju ar gara spēku nevis ļaut to risināt ar karaspēku". Arī Ērglis atzīst, ka LTF izdevies sasniegt tās dibināšanas galveno mērķi – Latvijas neatkarības atgūšanu. Tas arī bijis frontes galvenais uzdevums – atjaunot brīvību un tad veidot dzīvi tālāk.
Pededzes vērtējumā, līdzīgos apstākļos "tautu cietumā" PSRS un bijušajā Dienvidslāvijā bijušas daudzas tautas, kuru vēsturiskajā teritorijā tika iepludinātas cittautiešu masas. Attīstības scenārijs (apstākļu noteikts un atsevišķu politisku spēku katalizēts) bijis pilsoņu karš un tā tas noticis Dienvidslāvijā un Kaukāzā, bet tā nav noticis Baltijā.
Viņa uzsver: lai cik smagus un iesaistītajām pusēm (gan latviešiem, gan arī nelatviešiem) neērtus kompromisus ir nācies paciest, šie kompromisi tomēr ir uzvarētāja lauru cienīgi, salīdzinot ar otru attīstības variantu – karu.
No šāda aspekta raugoties, LTF ir sasniegusi savu svarīgāko uzdevumu – ar minimāli iespējamiem zaudējumiem atjaunojusi Latvijas valsti. Pededze atzīmē, ka par to varam būt pateicīgi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmās puses politiķiem, kas absolūtajā vairākumā bija nākuši no LTF rindām.
Arī Ērglis kā būtisku akcentē to, ka tieši LTF bijis pamats vēlākās Latvijas partiju sistēmas izveidei – no LTF "atpumpurojušās" dažādas partijas, kurās arī tagad – 2013.gadā – aktīvi darbojas kādreizējie tautfrontieši.
Ērglis pauž uzskatu, ka tieši milzīgais, globālais mērķis – atjaunot brīvību – bijis tas, kas spējis vienkopus pulcēt tik daudzus cilvēkus.
Toties pasaule šajos 25 gados kopš LTF dibināšanas ir būtiski mainījusies, ideālu vietā zināmā mērā ir nostājies "patēriņa kults", taču kategorizēt un vērtēt šīs izmaiņas Ērglis atturas. Viņš atgādina psiholoģijā zināmo "izvēles paradoksu" - jo cilvēkam mazākas izvēles iespējas, jo viņš ir laimīgāks, un atzīmē, ka LTF nav varējusi pārveidot cilvēkus, jo cilvēka būtība nemainās – cilvēks paliek tāds, kāds ir bijis cauri gadsimtiem. Tāpat cilvēka dabas pārveidošana arī nav bijusi LTF mērķis.
Vaicāta, vai LTF ideāli mūsdienās joprojām ir dzīvi, Pededze saka, ka gan jā gan nē. Viņa norāda, ka Atmodas laika ideālu pasaule bijusi balstīta uz vairākiem savstarpēji saistītiem "vaļiem".
Neatkarīga un sava valsts manā izpratnē nebija mērķis pats par sevi, bet līdzeklis patieso ideālu sasniegšanai. "Juridiskajā terminoloģijā tos visus kopā varētu apzīmēt "Par tiesisku valsti"," un tieši tāds arī bijis 1988. gada 7. oktobrī notikušās manifestācijas lozungs.
Šo mērķi tālāk iespējams konkretizēt, runājot par cilvēku cienošu valsti (visupirms klasiskās cilvēktiesības kā tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību, vārda brīvība, pārvietošanās brīvība, tiesības uz taisnīgu tiesu utt.); otrkārt, valsts, kurā vara tiek patiešām vēlēta un sadalīta savstarpēji kontrolējošu varas atzaru starpā; treškārt, valsts, kurā latviešu tauta var izdzīvot un attīstīt latviskumu (ne vien valodu, bet arī senču dzīvesziņu, tradīcijas utt.) un ceturtkārt, valsts, kas nodrošina apstākļus saprātīgai ekonomiskai attīstība.
Viņas skatījumā - no vienas puses, daudzi no šiem ideāliem ir īstenoti un dzīvo kā Latvijas Republikas Satversmes normas. Par to īstenošanu šodien necīnās manifestāciju formā, bet gan parlamenta zālē, valdībā vai tiesā. No savas ikdienas pieredzes Pededze secina, ka gandrīz katrs Satversmes tiesas process ir "kauja" par šiem ideāliem atbilstošu valsti. No otras puses, zināmā mērā ir pazaudēta tā savstarpējā sapratne un tolerance starp latviešiem un cittautiešiem, kas valdījusi LTF rindās.
Gan Ērglis, gan Pededze kā loģisku vērtē 1999.gada oktobra lēmumu par LTF pašlikvidāciju. Ērglis atzīst, ka pie tā novedusi LTF pastāvošā viedokļu dažādība, kas milzīgā – 250 000 cilvēku veidotā organizācijā, esot pašsaprotama. Viņš arī atzīmē, ka LTF cilvēki stājušies atšķirīgu mērķu dēļ – bijuši tādi, kas uzskatījuši: "kaut vai pastalās, bet brīvā Latvijā", bet citi LTF izmantojuši kā veiksmīgu platformu tālākam startam savu ekonomisko interešu īstenošanai.
Savukārt Pededze atzīst, ka pašlikvidācija bijusi loģiska, taču tas noticis pat par vēlu.
Pededze atzīmē, ka šobrīd Latvijai pietrūkst senču garaspēka. Pirmās Atmodas laikā liela daļa topošās latviešu inteliģences "meklēja tautas saknes līdz 12. gadsimtam, kad ar krustu un zobenu tika izkauta līvu tauta un verdzībai pakļauti latvieši. Tika vāktas un pētītas tautasdziesmas, senās zīmes, izveidoti mūsu tautas simboliskie varoņi. Mūs mācīja lepoties ar savu tautu un tās garaspēku".
Definējot savu valsti Satversmē, Satversmes sapulcē bija asas debates par to, vai Satversmes preambulā tiks ierakstīts Dievs tā kristīgajā izpratnē, uzsver Pededze sakot, ka Satversmes sapulci "ievēlēja tie Latvijas dēli un meitas, kas ar savām asinīm izcīnīja Latvijas valsti. Satversmes sapulces vairākums minētajam priekšlikumam nepiekrita un preambulu izteica tās vēl arvien spēkā esošajā redakcijā: "Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi: (..)".
Viņa atzīst, ka "Trešās Atmodas laikā mēs no jauna saucām palīgā savu Lāčplēsi jaunās formās, pētījām un izmantojām senču zīmes (piemēram, katram tautfrontietim neiztrūkstošo auseklīti, LTF "jumīti"), arvien vairāk uzdrošinājāmies ne vien runāt latviešu valodā, bet arī svētīt svētkus atbilstoši latviskajai dzīvesziņai un tradīcijām".
Viņas skatījumā, šobrīd mūsu valstij reizēm pietrūkstot latviskās dzīvesziņas, garīguma un lepošanās ar savu pašas viedo garaspēku.
"Latviskuma saturu mūsdienu kangari un Melnie bruņinieki cenšas nonivelēt līdz vienam (lai arī svarīgam, bet tomēr tikai vienam) elementam, proti valodai, kurā runās valsts. Mums bieži pietrūkst mūsdienu Lāčplēša un ticības tam," uzskata Pededze.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
