Divos "Twitter" ierakstos vēstniecība 14. jūlija PSRS organizētās vēlēšanas ataino kā demokrātiskas, kurās Latvijas iedzīvotāji, tostarp Latvijas armijas karavīri, pat steigušies piedalīties brīvprātīgi. Vēstniecība Latvijas okupāciju kļūdaini nosauc par "leģitīmu iestāšanos PSRS sastāvā".
Ierakstos nav ne vārda par to, ka 1940. gada 16. jūnijā pulksten 14 PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs izsauktajam Latvijas sūtnim Fricim Kociņam nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana, tajā iekļaujot PSRS puses norādītas personas, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot – ja līdz plkst. 23.00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, Sarkanā armija ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Šajā laikā Sarkanā armija jau bija okupējusi Lietuvu un sāka īstenot līdzīgu operāciju pret Igauniju.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs vēstniecības izplatīto propagandu raksturoja šādi: "Žēl, ka vēstures un vēlēšanu falsifikācijas tradīcijas ir dzīvas arī mūsdienu Krievijā. Atgādinām kolēģiem vēstniecībā, ka "vēlēšanas" notika padomju okupētā Latvijā pretēji Satversmei un bija tiešs politisko dvīņu - Hitlera un Staļina noziedzīgās vienošanās rezultāts."
Kā Okupācijas muzeja materiālos skaidro muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs, tad it kā nolūkā atjaunot demokrātiju un atsaucoties uz organizēto demonstrāciju un "tautas" prasībām, okupācijas varas izveidotā valdība 1940. gadā steigšus, neievērojot Latvijas Republikas vēlēšanu likumu, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Tās ignorēja visus demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus.
Vēlēšanas izsludināja 10 dienas pirms noteiktā vēlēšanu datuma, un saraksti bija jāiesniedz četru dienu laikā. Mainīja vēlēšanu likumu, lai padarītu neiespējamu citu partiju piedalīšanos. Tā okupācijas varas apstiprinātais "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu saraksts bija vienīgais, ko deklarēja kā atbilstošu "visām likuma prasībām".
"Tā sauktās Tautas saeimas vēlēšanas 14. un 15. jūlijā notika stingrā okupācijas iestāžu un armijas pārraudzībā. Lai vēlāk varētu pārbaudīt, ka balsotāji izdarījuši pareizo izvēli par "Latvijas darba tautas bloku", pasē iespieda zīmogu par piedalīšanos vēlēšanās. Tāds bija arī iespiests agrākajās demokrātiskajās vēlēšanās, bet atšķirībā no šīm tās bija daudzpartiju vēlēšanas, un zīmogs vienīgi nodrošināja, ka vēlētājs nobalso tikai vienreiz. Maskava paziņoja oficiālos rezultātus: Latvijā vēlēšanās piedalījušies 94,8% balsstiesīgo un par vienīgo kandidātu sarakstu nobalsojuši 97,8%. Tā kā nebija vēlētāju reģistra, piedalījušos skaits stipri apšaubāms. Igaunijā par vienīgo sarakstu nobalsojuši 92,8%, Lietuvā pat 99,2%," "vēlēšanu" procesu raksturoja Nollendorfs.
Nollendorfs arī piemin, ka, pārvarot šķēršļus, bijušajam Latvijas izglītības un tieslietu ministram Atim Ķeniņam gan izdevās izveidot alternatīvu "Demokrātisko latviešu vēlētāju" sarakstu, bet to "tehnisku iemeslu dēļ" nepielaida vēlēšanās. Ķeniņu un lielāko daļu opozīcijas kandidātu vēlāk arestēja, un daudzi no viņiem nonāca gulaga nometnēs Padomju Savienībā.
Jau ziņots, ka šogad Baltijas valstu prezidenti kopīgā paziņojumā, pieminot 8. maiju jeb Otrā pasaules kara beigu 75. gadadienu Eiropā, norāda, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu tautām Otrā pasaules kara beigas nenesa atbrīvošanu. Tā vietā vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, un Baltijas valstis tika vardarbīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
